Rīgas robežzīme iekūlusies nepatikšanās. Mazliet pārspīlēti tas gan skan, precīzāk būtu teikt, ka lielos, baltos, izteiksmīgos burtus virzienā uz/no Jūrmalas kāds bija nolūkojis, lai paustu atbalstu Ukrainai.
Garumzīmes vietā uzliktā un Rīgas krāsās izkrāsotā sirsniņa bija pārkrāsota Ukrainas karoga krāsās. «Ar mani tas nav saskaņots. Uzraksts Rīga pieder Rīgai un rīdziniekiem,» smejas burtu autors dizainers Valdis Celms.
Vecos laikos pie šiem burtiem bija vēlēšanās piekarināt Ļeņina ordeni. Tolaik tie, kuriem būtu vajadzējis šo ideju īstenot, tik ilgi to marinēja, kamēr burtu ordeņošana vairs nebija aktuāla. «Es priecājos, ka burti visos laikos bijuši moderni, vajag pastrādāt, lai tā būtu,» noteic mākslinieks. Viņš vēlējās, lai burti būtu viegli uztverami un lai tiem nebūtu nekādas laicīgas varas zīmes klāt. Tobrīd, kad tika gvelzts par ordeņa piestiprināšanu, V. Celms bija noskaņots strikti – nekādu runu par kādai varai piederošu zīmi. Biezo un stabilo burtu simboliskā nozīme bija apliecināt, ka rīdziniekiem un latviešiem jāpastāv jebkādos vējos – gan tiešā nozīmē, gan politiskajos. «Vajag [domāt] ar tālejošāku nozīmi, nevis mūžīgi lēkāt līdzi ta’ uz austrumiem, ta’ uz rietumiem. Ja paskatāmies tepat zem kājām un virs galvas, tad Dieva likumi te izpaužas tāpat kā tuksnešos, Andu kalnos vai Tibetā.»
Burtus redzam ikreiz, iebraucot Rīgā vai izbraucot no pilsētas, bet to rašanās un tapšanas vēsturi – ne. Kopš 1980. gada maija uz četrām maģistrālajām šosejām braucējus sagaida Rīgas sveiciens. Mākslinieks ir stāstījis, kā viņš pētījis attālumus un ilgi skatījies, lai saprastu, kādā mērogā burtus veidot. Tad viņš sapratis, ka šim uzrakstam nevajag sētas pusi, burtiem jābūt vienlīdz nozīmīgiem un saskatāmiem no abām pusēm. Lakoniski, varbūt pat – neitrāli, lai, kā jau iepriekš rakstīts, tie nesaistītos ar konkrētu varu vai ideoloģiju.
Tagad, kad burtu krāsotāju meklēšanā iesaistījusies policija, V. Celms mierīgi konstatē – tas, ka šī vieta tiek izmantota aktivitātēm, liecina, ka tā ir ļoti daudznozīmīga un būtiska. «Cilvēks izvēlas šo vietu, līdzīgi kā Monai Lizai kāds piezīmē ūsas vai, ja grib demonstrēt, tad meklē vietu pie Brīvības pieminekļa vai pie Raiņa. Acīmredzot arī šī vieta veidojas par nozīmīgu,» viņš saka. Burti bijuši apkrāsoti ne reizi vien. Pirms desmit gadiem tie ar trafaretu palīdzību tika izraibināti ar krāsainiem apļiem un zvaigznēm.
Tagad pirms Jāņiem uz tiem piemontē vairs ne ordeni, bet dekoratīvu Jāņu vainagu. Vajag, nevajag tādu rotājumu? Labāk jau vainags, nevis nezālēs ieaudzis uzraksts. Par burtu kopšanu pirms vairākiem gadiem raisījās pat itin kvēlas diskusijas. Ilgāku laiku nevienu nebija satraucis burtu izskats, to piederība un zemes piederība zem burtiem. Krīzes laikā, 2008. gadā, Rīgas dome pilsētas robežzīmju Rīga labiekārtošanu atlika uz nenoteiktu laiku. Beigu galā burti atkal ir kļuvuši par galvaspilsētas vizītkarti, vien šad un tad burts Ī cieš kādā negadījumā. Te to nogāž busiņš, te tas nogāžas pats.
Cilvēkiem pie robežzīmes patīk fotografēties. Vai nu tāpēc, ka patriotiski, vai nu tāpēc, ka interesanti, vai arī tāpēc, ka izteiksmīgi un patīk.