Sociālo tīklu fenomens ir ielauzies teju vai katra cilvēka dzīvē. Tā loma pieaug līdz ar modernāko tehnoloģiju attīstību – īpaši ar jaunākās paaudzes mobilo telefonu pieejamību. Kas tad īsti ir sociālie tīkli – sabiedrības lāsts jeb mūsu gadsimta neatņemama dzīves sastāvdaļa? Par to sarunā ar sociālo tīklu pētnieku Rolandu Laķi.
– Vispirms atgādināsim sociālo tīklu radītāju sākotnējo ieceri, kas bija saistīta ar reklāmas operatīvāku izplatīšanu, ne tik daudz ar sociālo komunikāciju.
– Ne gluži. Motivācija bija kāda projekta sākotnējā versija jeb kā tagad moderni saka – start up. Parasti tās ir ilūzijas, vēlme mainīt pasauli, pierādīt sevi labā nozīmē. Nauda ir tikai otrais vai trešais motīvs, jo vienmēr šādas ieceres saskaras ar finansiālām vajadzībām, kuras jāpamato saviem biznesa eņģeļiem (kompānijām), kuras nodarbojas ar projekta izstrādi. Tur vienmēr ideju autori saņem sitienus ar mazo pātadziņu: kā jūs domājat pelnīt, no kurienes nāks nauda, kāpēc mums jūsu projektā vispār būtu jāiegulda u. tml. Taču naudas pelnīšana nekad nav sākotnējais uzstādījums no radošajiem cilvēkiem. Šī, lūk, ir tā milzīgā kreatīvās attīstības potence. Tāpēc visu cieņu Cukerbergam, kurš radīja Facebook. Vispirms tas tika izveidots kā neliels komunikāciju tīkls vienas augstskolas ietvaros. Tikai pēc tam feisbuks sāka augt.
– Kāds ir sociālo tīklu popularitātes tops Latvijā? Kāda ir atšķirība starp Draugiem un Facebook šobrīd?
– Interesanti, ka notiek divu lielu spēlētāju konkurences cīņas. Viņi ir nosēdušies viens otram pretī un saķērušies kā roku cīņās, lai pierādītu, kurš labāks. Latvija ir unikāla, jo varbūt tikai vēl dažās valstīs feisbuks sacenšas ar lokālo tīklu. Mums ir pašiem savs produkts. Par to ir jābūt ļoti lepniem.
– Saka, ka uz feisbuku pārvākušies pieaugušie, bet tīņi sēž Draugos.
– Nē. Par to var pārliecināties katrs lietotājs, ieejot Draugos. Lapas apakšā, kur ir sadaļas reklāma un informācija, var atrast socioloģiskos datus par apmeklētājiem. Redzam, ka lielākā auditorijas grupa ir 20 – 30 gadu vecie. To varu apliecināt pēc savas pieredzes, strādājot ar studentiem. Draugos cilvēks ienāk pirmajā klasē. Kāpēc – jo viņš ir iemācījies rakstīt. Sociālie tīkli nav tikai kaķīšu bildītes, bet arī teksts, ko jāmāk uzrakstīt un izlasīt. Pēc tam Draugi kļūst par galveno sociālo mediju, kur, protams, ir vēl papildu iespējas, ko dod YouTube. Pēc tam vecākajās klasēs un augstskolā jaunieši sāk intensīvāk apgūt Facebook. Jo feisbuks nozīmē arī draugus, kuri aizbraukuši mācīties un strādāt uz ārzemēm. Šajā laikā cilvēks jau spējīgs sazināties arī svešvalodās. Būtiskas atšķirības starp feisbuku un Draugiem nav. Pamatfunkcijas abiem ir līdzīgas. Protams, feisbukam ir nesalīdzināmi lielāka auditorija. Zinu, ka studenti šos abus sociālos medijus – Draugus un feisbuku lieto paralēli. Iespējams, ka vairāk feisbuku, bet Draugos ienāk vismaz reizi nedēļā paskatīties, ko dara klasesbiedri.
– ...un sarunā, kur nedēļas nogalē sarīkot burziņu un iedzert pa aliņam.
– Precīzi! Pēc tam atkarībā no tā, kā veidojas cilvēka sociālā dzīve un karjera, izvēle notiek par labu feisbukam vai Draugiem.
– Tātad abi sociālie mediji tomēr ranžējas pēc sociālā statusa, t. i. – prestiža?
– Ne gluži tā... Viens piemērs: ja ej pa Brīvības ielu, redzi dažāda līmeņa kafejnīcas. Atkarībā no sava maciņa biezuma vai vēlmēm vari izvēlēties ātrās apkalpošanas iestādi vai kaut ko dārgāku. Tā ir tikai paša cilvēka izvēle, kas atbilst viņa sajūtām un prasībām. Pilnīgs paradokss: daudzi latvieši, kuri dzīvo ārzemēs, visnotaļ bieži izmanto tieši Draugus. Tiem ir viena fenomenāla vērtība: šī ir lielākā, publiskā datu bāze par Latvijā dzīvojošajiem cilvēkiem. Ja gribu atrast, piemēram, Emmu Kārkls, tad paskatīšos, vai tur nav kāds ieraksts par viņu. Starp citu, šo iespēju izmanto arī parādu piedzinēji. Draugos var atrast gan attālu radinieku, gan arī personu, no kuras jāpiedzen parāds.
– Kāda problēma radīt pasaku profilu!
– Jebkurā no atvērtā tipa sociālajiem tīkliem ir iespēja radīt viltus identitāti. Tu vari pārtapt par vīrieti, es varu pārtapt par sievieti, mēs varam samazināt vai palielināt savu vecumu. Apgūstot to, varam komunicēt, izmantojot pavisam citu identitāti, kuru ir diezgan grūti atklāt. Lai to izdarītu, jābūt profesionālām zināšanām.
– Tu minēji publiskos sociālos medijus. Tātad ir vēl slēgtie.
– Šāds slēgtais sociālais medijs Latvijā ir Swedbank sociālais tīkls. Atšķirība ir kādā būtiskā lietā: tajā brīdī, kad tajā ieeju, man tas jādara ar savu bankas identitāti. Tātad jāielogojas tāpat kā savā interneta bankā. Un banka saka: jā, tu patiešām esi Rolands Laķis, simtprocentīgi tā persona, kurai ir konts mūsu bankā!
– Tur komunikācija notiek tāpat kā feisbukā?
– Tieši tāpat. Taču būtiska piebilde: tas ir biznesa sociālais tīkls. Šajā gadījumā kompānijas neatkarīgi no sava lieluma var izlikt tur savu piedāvājumu. Domāju, ka šāda varētu būt sociālo platformu attīstība. Bet ir vēl kāds sociālais tīkls, kas saucas LinkedIn. Tā ir lielākā profesionālā platforma. Absolūti ģeniāla! Tur cilvēki, var teikt, ir ielikuši savu CV – par darba pieredzi, par projektiem ar kuriem strādājuši utt. No šī viedokļa skatoties, LinkedIn ir ideālākā profesionālo datu bāze visas pasaules līmenī.
– Latvijā LinkedIn ir populārs?
– Ja salīdzinām ar Draugu vai feisbuka auditoriju, protams, tā ir krietni mazāka. Sociālajās platformās vienmēr ir divi svarīgi rādītāji – auditorijas lielums un kvalitāte. LinkedIn pārsvarā izmanto cilvēki, kuri nodarbojas ar uzņēmējdarbību un ir ieinteresēti savā profesionālajā attīstībā; vēlas veidot lietišķus kontaktus, kas ir viņu kapitāls daudzu gadu garumā.
– Tātad visīstākais darba tirgus šīs sociālās platformas ietvaros.
– Precīzi.
– Twitter priekšrocības...
– Galvenās priekšrocības sajūt tieši žurnālisti, kuriem ir aizvien mazāk laika un budžeta. Izmantojot šo rīku, viņi var ļoti ātri saprast, kuras ir galvenās tēmas, par ko cilvēki runā. Tas ir lielisks instruments, kas ļauj noteikt, kas sabiedrību interesē. Twitter ir teicams instruments arī cilvēkiem, kuri nodarbojas ar mārketingu. Piemēram, pārdod datorus. Šobrīd sociālie tīkli ir vieta, kur cilvēks emocionāli izpauž savas problēmas vai negatīvās emocijas. Kāds niknumā uzraksta: man nestrādā dators; mans dators atkal pārkarsis vai mans kompis ir... (necenzēts vārds – tā varbūt rakstīs skolnieks). Tajā brīdī, kad kompānija, kura nodarbojas ar datoru pārdošanu, ierauga atslēgas vārdu dators vai kompis, momentā noreaģēs.
– Gribi teikt, ka notiek šīs lentes pastāvīga monitorēšana?
– Gudras kompānijas tā dara. Paskatās profilā un konstatē: aha, šis ir skolnieks... Viņam nestrādā dators... Diez vai viņam kāds pirks Apple, toties varētu piedāvāt Latvijā ražoto datoru Gauja, kas, visticamāk, arī atbilst jaunā cilvēka budžeta iespējām. Tirgotājs lieliski var uzrunāt patērētāju. Mēs kā patērētāji gribam, lai kāds atrisina mūsu problēmas – lai nomaina mašīnai eļļu, salabo datoru, nomazgā logus utt. Mēs esam gatavi par to maksāt. Gudras kompānijas, monitorējot, vēršas pie patērētāja un saka: mēs to varam! Konkrēts piemērs. Kāds no maniem draugiem Twitter pajautāja, kā vislabāk nokļūt Maskavā. Pusstundas laikā viņš saņēma vienu atbildi (diemžēl tikai vienu): airBaltic lido uz Maskavu tādā un tādā laikā, biļetes cena ir tāda... Kā tev šķiet, ar kādas kompānijas reisu viņš devās uz Maskavu? Protams, ar to, kas viņu uzrunāja. Šobrīd gudras kompānijas izmanto sociālās platformas, dublējot call (zvana) centrus. Droši vien arī tu esi zvanījusi un kādā brīdī atskan tradicionālais: ja jūs gribat runāt, nospiediet ciparu viens; ja jūs gribat konkrēti par šādu jautājumu, nospiediet ciparu divi... utt. Tad, kad jums beidzot šķiet – nu, tagad gan es saņemšu atbildi, sāk skanēt trall-la-la-la... – visi operatori aizņemti. Tas ilgst vairākas minūtes. Šo komunikācijas veidu mēs jau sākam lēnām izslēgt, jo tas ne vienmēr ir efektīvs un ļauj ātri atrisināt problēmu. Tāpēc apķērīgākie Twitter lietotāji vienkārši ieraksta: man nestrādā tādas un tādas kompānijas kabeļtelevīzija... Es garantēju, atbildi saņemsiet ātrāk, nekā zvanot uz call centru. Patlaban Twitter ir vēl viens kanāls komunikācijai ar patērētāju.
– Tā saukto arābu pavasari dēvēja arī par sociālo tīklu revolūciju. Maskavā, protestu akcijas Bolotnojes laukumā lielā mērā tika koordinētas sociālajos tīklos. Kāda ir šī fenomena sasaiste ar politiku?
– Politikā sociālo mediju nozīme ir milzīga. Piemēram, daži skandāli Turcijā – un jau veselu nedēļu tiek bloķēts Twitter. Krievijā arī izskan teksti, ka, lūk, vajadzētu ierobežot sociālos tīklus... Tā ir realitāte, ar kuru varas elite jau rēķinās kā ar alternatīvu viedokļu platformu. Sociālie mediji ir vide, caur kuru notiek sabiedrības pašorganizēšanās. Sabiedrība kā cilvēku kopums, kā virsapziņa vienmēr ir konfliktā ar esošo varu. Šobrīd cilvēki ir lieliski apguvuši to un izmanto darbības koordinācijai, lai uzrunātu cits citu, paužot savu viedokli.
– Kāpēc tu pats esi sociālajos tīklos?
– Mani tie interesē kā izpētes objekts.
– Tu spēj aptvert savu milzīgo paziņu un draugu loku, kuri vēlas ar tevi komunicēt? Gandrīz 5000!
– Redzi, kad ir tik liels skaitlis, parādās noteiktas likumsakarības. Mani kā sociālo mediju pētnieku ļoti interesē, kā apsaimniekot tik lielu auditoriju, kā veidojas un atspoguļojas aktuālais šajās lentēs.
– Ko tu no tā visa esi sapratis?
– Psiholoģiskie pētījumi pasaka, cik liels ir cilvēku loks, ar kuriem iespējams kvalitatīvi komunicēt (vismaz reizi mēnesī vienam otru uzrunājot). Vidējais draugu skaits feisbukā ir apmēram 150 cilvēki. Tas ir optimāls cipars, ar kuru iespējams komunicēt. 250 jau ir nosacīti pat viedokļu līderiem. Viss, kas jau ir virs tā, vairs nav komunicējams. Pārējos es sauktu par lojalitātes izpausmi. Tajā brīdī, kad kāds atnāk pie manis un saka – o, Roland, man patīk tas, ko tu raksti, es arī labprāt lasītu – tas nozīmē, ka arī man būs jāizlasa, ko raksta viņš. Tāda ir sociālo mediju būtība. Man būs jāapstiprina šī draudzība. Es vienmēr apskatos, kas tas par cilvēku – reāls jeb feiks (falsifikācija). Paradoksāla lieta: es bieži vien apstiprinu kādu, domādams, ka viņš piederēs jau minētajam lojalitātes slānim. Taču, izrādās, ka ar šo cilvēku man izveidojas ļoti laba, saturiski interesanta komunikācija. Man būtiskākā ir atziņa: nekad nespried par cilvēku pēc tā, kā viņš izskatās, kā tevi uzrunā, nekad neieliec viņu kaut kādā stereotipu rāmītī. Runā ar viņu, un saturs parādīs, vai tas ir tavs cilvēks.
– Saki, vai jāievēro kaut kādi noteikumi, apstiprinot?
– Vispirms jāpārliecinās, vai tas nav feika profils.
– Pazīmes?
– Piemēram, ja tur būs ļoti skaista meitene. Mēs taču zinām, ka ļoti skaistu meiteņu ir ļoti maz. Un diez vai nu viņas nāk pie tevis un teiks: es gribu ar tevi draudzēties! Tā notiek reti. Tātad pirmā pazīme – izcili skaists cilvēks. Otra pazīme – fotoalbums. Ja cilvēkam nav personīgu fotogrāfiju, visticamāk, tas ir feika profils. Sociālajos tīklos mēs personificējam sevi. Bieži vien daudz ko izsaka arī tas, kā cilvēks sevi nosaucis. Galvenais likums: nekomunicēt ar feika profiliem. Atcerēsimies dažus nepatīkamus stāstus par pedofiliem, kādā veidā viņi izmanto sociālos tīklus, lai uzrunātu jaunus cilvēkus. Tā diemžēl ir realitāte, ar kuru saskaramies.
– Vēl kāda nianse: interneta portāli, to čatotavas un sociālie tīkli. Portālu čati ir kā publiskās tualetes, kurās katrs anonīms lietotājs var izkārnīties un ar sūdainu pirkstu rakstīt visriebīgākās lietas. Savukārt sociālajos tīklos ļaudis šādi neuzvedas. Vai, salīdzinot portālu pļāpātavas un sociālo tīklu sliedes, varam runāt arī par īpašu komunikācijas attiecību kultūru – nerakstītu protokolu?
– Nedaudz oponēšu, ka sociālajos tīklos to nedara. Dara, bet ar viltus profiliem. Par to var pārliecināties, paskatoties, ko raksta par notikumiem Ukrainā.
– To dara speciāli noalgotas komandas.
– Precīzi. Šī problēma ir globāla. Tas, kas attiecas uz komentāriem – ziņu portālos varat ielogoties ar savu TVNET vai Draugiem identitāti, kur parādās jūsu fotogrāfija un vārds. Tajā mirklī ir ļoti grūti sākt rupji lamāties. Manuprāt, šis ir virziens, kurā attīstīsies ziņu portālu un citu resursu komentāri – identitāte! Savukārt sociālajos tīklos šī lieta ir pavisam vienkārša: ja kāds uzvedas antisociāli, ar šo cilvēku var pārtraukt draudzību. Tā ir galvenā motivācija, kas liek uzvesties kulturāli.
– Sociālajos tīklos ir kāds burvju vārdiņš no četriem burtiem – like, patīk. Zinu, ka arī manu paziņu vidū ir cilvēki, kuriem šis štrunta laiciņš nozīmē ļoti lielu sava ego un ambīciju apmierinājumu. Dažs labs šajos tīklos atrodas tāpēc, lai justos nolaikots. Nu, protams, patīkami jau, ka tevi nokomplimentē... Ko tur liegties!
– Tīklu efektivitātes rādītāju mēra, nevis ar tā lielumu, bet kvalitāti. Viens no tiem ir savstarpējā interaktīvā reakcija. Tā var izpausties ar šo laikošanu, komentēšanu vai dalīšanos – šārēšanu (to share). Trīs darbības. Te atkal ir viens paradokss. Piemēram, ja rakstā par Ukrainas notikumiem parādās asiņainas fotogrāfijas, kaut kā psiholoģiski neērti spiest patīk. Nonākam pie tā, ka šis like ir pazaudējis savu sākotnējo nozīmi. Prasās citi vārdi ar papildu funkcijām – piedalos, lasīju, piekrītu... Ja šie priekšlikumi jau ir mūsu galvās, tas nozīmē, ka drīz vien tie materializēsies arī sociālajos tīklos.
– Kāpēc ļaudīm ir vajadzīgs, piemēram, Facebook?
– Aprēķins. Tā būtība ir šāda: tu, piemēram, nodarbojies ar nekustamā īpašuma biznesu. Ar cik daudziem cilvēkiem tu vari dienā satikties? Trim četriem... Viss. Ar cik potenciāliem klientiem vari satikties virtuālajā pasaulē, lai pastāstītu par savu piedāvājumu? Minimums – desmitiem. Profesionāļi – simtiem. Te ir tā atbilde: praktiskums.
– Ne visi lieto sociālos tīklus aprēķina dēļ. Varbūt tā ir sava veida urbānā vientulība, vēlme pēc draudzības un uzmanības? Saki, vai virtuālajā pasaulē ir iespējams arī iemīlēties virtuālā cilvēkā? Tas var būt pa īstam?
– Protams! Tā taču ir klasika, kas aprakstīta jau pirms simtiem gadu! Toreiz bija vēstulītes. Tagad feisbuks.
– Kā to var kontrolēt – virtualitāti! Vēl neprotam ar to apieties. Reālajā dzīvē mums palīdz sava reālā pieredze.
– Nekur tālāk par sevi kā sociālu būtni mēs nespējam izrauties. Nu, pamēģiniet izšķirties ar savu sievu vai vīru un tajā brīdī pateikt: es pilnībā kontrolēju savas emocijas! Nekad mūžā! Mēs esam sociālas būtnes, tāds ir mūsu kods. Emocijas ir daļa no haosa mūsos, kas nemitīgi pārmaļ un pārmaļ pašu radītās ilūzijas par lietu kārtību.
– Es feisbukā izlasīju kādu citātu, ko man kāds atsūtīja: haoss dvēselē rada dejojošu zvaigzni. Nīče.
– Ģeniāls citāts! Starp citu – šie citāti ir vēl viena lieta, ko cilvēki viens otram pārsūta, jo šis ir remiksa laikmets. Labā nozīmē. Mēs izmantojam visu, ko cilvēce radījusi. To visu pārmaļam individuālas jēgas konceptos. Šie gudru cilvēku citātiņi, kas parādās ar dažādām bildītēm, ir ģeniāli.
– Kāpēc? Tu vari identificēt, ar ko ir aizņemts cilvēka prāts?
– Ja es paskatos, ka viens pārsūta kaķīšus vai sunīšus, tad saprotu, ka tā ir viņa sociālā dzīve. Ja kāds runā par jogu, Austrumu filozofiju vai galvenokārt par jaunākajām mašīnām un skaistulēm – arī interesanti. Tādējādi uzreiz varu noskanēt cilvēka kodu un saprast, vai man ir interesanti komunicēt. Tēmas, par ko domā viņš, remiksējot, ir personiskais kods. Zini, šis ir ļoti interesants laiks – kodu laiks. Tāpēc kodiem ir jābūt tik vienkāršiem kā simboliem lidostā. Kafejnīca – pa labi, tualete – pa kreisi, izlidošana – taisni. Tāpat mēs sociālajos tīklos nolasām cilvēku kodus. Jo kods vienkāršāks, jo ātrāk iespējams izveidot nepieciešamo komunikāciju.
– Cik liela nozīme ir profila bildei?
– Ļoti liela. Ja ievērosiet trīs pamatlietas, sasniegsiet vēlamo. Pirmais: pareizs mērogs. Ideālais variants ir mana feisbuka bilde. Portrets. Komunicējot ir labi jāsaskata otra cilvēka seja. Mērogs liecina par to, cik tuvu atrodamies viens otram. Ja redzu tevi pilnā augumā, tātad esi vismaz septiņus metrus tālāk. Vai mēs varam kvalitatīvi komunicēt tik tālu? Sarežģīti... Tu varbūt gribi rādīt, cik tev smuks augums, bet normāla komunikācija nesanāks. Tā notiek tikai tad, kad ielaužamies viens otra intīmajā zonā. Latviešiem tā ir metrs, pusotra metra. Otra lieta: acu skatiens. Trešais – pozitīvas emocijas, jo mēs taču gribam komunicēt ar pozitīviem cilvēkiem.
– Tagad paskaties manā profila bildē un pasaki, vai tā atbilst vēlamajam standartam!
– Mērogs ir. Acu kontakts ir, bet trešā punkta nav. Tu izskaties ļoti nopietna. Feisbuks nav sarunu telpa lietišķām sarunām. Trīs punkti. Tu neesi ievērojusi trešo.
– Es smaidu ar acīm, bet tu savā bildē – kā mēnestiņš.
– Latviešiem ar smaidu jābūt ļoti uzmanīgiem. Ieskaties, manā bildē – tieši trīs milimetri lūpu kaktiņi uz augšu. Tas skaitās –smejos. Amerikāniskais smaids, tad, kad zobi redzami. Latvietis uztver to kā agresivitāti. Sak, ko šis cilvēks no manis grib!
– Feisbukā ir daudz dažādu interešu grupu – faktiski klubiņi, kuros pulcējas ļaudis, kas apmainās ar interesantāko informāciju un pārspriež to. Cik nopietni vērtējamas zināšanas, kuras var smelties sociālajos tīklos?
– Ja runājam par zināšanām, te sociālie tīkli ir otršķirīgs jautājums. Pirmā vērtība ir mūsu vēlme emocionāli komunicēt ar otru cilvēku. Šī komunikācija izpaužas ar vārdiem vai vēl labāk (un tā ir īpaša māksla) – saruna vizuālu tēlu valodā. Tikpat labi tā var izpausties ar mūziku. Taču mūziku feisbukā, noklausās salīdzinoši maz un laikus spiež ļoti reti.
– Arī nošārētās bildes ir vizuāls kods.
– Fotogrāfija nostrādā ģeniāli. Ieliec labu, smalku fotogrāfiju un vēl gudru domu – garantēti panākumi!
– Cilvēks ir slinks pēc dabas. Tāpēc neklausās mūzikas saites. Viņam jāieiet YouTube, jāklausās... Arī avīzes slinkums lasīt. Lasīšana ir darbs.
– Trīs, piecas minūtes jau ir daudz. Avīzes lasa, taču feisbuka variantā, kad tur parādās nošārēts raksts, kurš ieinteresē. Zini, kā šodien saka jauni cilvēki? Ja kāda ziņa patiešām ir svarīga, tā pati sameklēs mani. Taču fotogrāfiju nolasām sekundes laikā un saprotam, vai tā atbilst mūsu izjūtām.
– Ko drīkst un nedrīkst darīt sociālajos tīklos?
– Nedrīkst likt savus kailfoto. Sevišķi, ja kāds strādā valsts darbā. Šīs fotogrāfijas kāds noteikti apskatīs. Dažam labam tas jau maksājis turpmāko karjeru. Sociālajos tīklos nedrīkst nodarboties ar aicinājumiem gāzt valsts varu. Ir pilnīgi skaidrs, ka arī demokrātiskā valstī kāds noteikti pieklauvēs pie jūsu durvīm. Nebūsim naivi... Šāda veida informācija tiek uzmanīgi monitorēta. Un ļoti pareizi! Spēles nosacījumi ir jāievēro. Sociālajos tīklos nedrīkst pārāk agresīvi izpaust savu seksualitāti, sevišķi nepiedienīgās formās. Tas būtu galvenais. Pārējais atbilst paša inteliģences kodeksam.
– Reiz lasīju vienu joku, proti: tikko tevis kādu brīdi nav bijis feisbukā, tā visi paziņas ir ārkārtīgi pārsteigti, apjaušot, ka tev, iespējams, ir sava privātā dzīve... Vai virtualitāte neizstumj mūs no realitātes?
– Tad es jautāšu pretī: saki, dzert ir labi vai slikti? Ja tu piesēdies pie galda un izdzer vienā rāvienā divas pudeles vīna, tad droši vien tas ir slikti. Ja pie pusdienām baudi glāzi sarkanvīna, tad neviens tevi par alkoholiķi nesauks. Atbilde ir – mērenība. Mērenība jebkurā lietā. Arī sociālajos tīklos. Tu aizskāri ļoti labu tēmu. Tēmu, kas saucas vientulība. Tu teici urbānā vientulība. Es šo jēdzienu paplašinātu, sakot: modernā vientulība. Manuprāt, šie sociālie tīkli ir fantastisks instruments, jo ļauj atrast sev līdzīgos. Līdzīgos pasaules uztverē. Es uzsveru lī-dzī-gos! Līdzīgos, bet ne vienādi domājošos. Kur gan mēs šādus cilvēkus atradīsim reālajā dzīvē? Tad jāiet uz īpašiem interešu klubiem vai lekciju cikliem. Taču tam ne vienmēr ir laiks.
– Latvieša mentalitāte neļauj sevi aktīvi izteikt šādos pasākumos. Savukārt sociālajos tīklos mēs varam atbrīvoties no visiem kompleksiem un lidot.
– Jā, precīzi! Kopā ar sev līdzīgajiem. Ja esam šādu cilvēku atraduši, ar kuru mums ir interesanti, ir ļoti liela iespēja, ka arī daudzi no viņa draugiem domā līdzīgi. Tā, iespējams, rodas jau vesela kopiena, community. Tādēļ sociālās platformas ir ģeniāls instruments, lai atrastu sev tuvos. Sociālie tīkli ļauj katru dienu veikt milzīgu skaitu mēģinājumu to darīt. Ir vēl viens fenomens: tikai 1% (viens cilvēks no simta!) rada saturu: veido bildītes ar citātiem, uztur sarunu komentējot. 9% reaģē, uzspiežot like vai uzrakstot komentāru. 90% tikai lasa. Atcerieties – aktivitāte ir tikai viens faktors. Pārējos 90% jūs neredzat, bet viņi, iespējams, tomēr piedalās.
