Lielās lietavas Latgalē ir nodarījušas neatgriezeniskus zaudējumus daudziem sējumiem

 
©F64

Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild Eiropas Savienības lauksaimnieku jumta organizācijas COPA viceprezidente un biedrības Zemnieku saeima valdes priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzkalēja Burmistre

- Latvija ir viena no visdiskriminētākajām ES dalībvalstīm lauksaimniecības tiešo maksājumu jomā. Vai jūsu dalība Eiropas Savienības lauksaimnieku jumta organizācijas vadībā ir palīdzējusi situāciju uzlabot?

- Salīdzinot ar iepriekšējo periodu, tiešmaksājumu līmenis ir augstāks. To izcīnīja visi kopā - Baltijas lauksaimnieku nevalstiskās organizācijas un valstu valdības. Šajā periodā kopējais ES lauksaimniecības budžets, salīdzinot ar iepriekšējo, ir samazināts, bet Baltijas valstu tiešmaksājumu «aploksnes» ir palielinājušās. Rindai valstu maksājumus samazināja, bet mums panākts pakāpenisks pieaugums. Ja raugās no to valstu puses, kurām maksājumus samazināja - viņiem šķiet, ka mēs esam ļoti lieli uzvarētāji. Mūsu problēma ir tā, ka, iestājoties ES, mūsu maksājumu līmenis tika noteikts ļoti zems. Tagad kaut ko labot ir ārkārtīgi grūti. Man kopā ar pārējiem Latvijas lauksaimniecības ekspertiem, kas piedalās dažādās darba grupās Briselē, ir izdevies pievērst uzmanību mūsu problēmām un pakāpeniski veicināt izpratni. Pirms 10 gadiem, ja arī kāds par Latviju kaut ko bija dzirdējis, tad viedoklis bija vienpusējs: te viss ir ļoti lēts, tāpēc zemniekiem subsīdijas nav nepieciešamas. Esam panākuši to, ka šodien politiķi izprot, ka tiešmaksājumu sistēma nav īpaši godīga pret Baltijas valstu lauksaimniekiem.

- Ar ko jūs varat iepriecināt Latvijas ļaudis? Kas mūs gaida nākamajā periodā? Ir izskanējušas ļoti pesimistiskas prognozes, ka būs jāsāk vilkt jostu daudz ciešāk.

- Domāju, ka vairums pesimistisko prognožu ir diezgan reālas. Neviens vairs nešaubās par to, ka nākamajā periodā ES lauksaimniecībai budžets būs mazāks. Diskusijas būs vienīgi par to, cik liels būs samazinājums. Iepriekš tie bija daži procenti - vai ar to pietiks šoreiz, lai finansētu jaunos ES izaicinājumus (drošību, migrāciju), to vēl nezinām. Daudz būs arī atkarīgs no Brexit sarunu iznākuma. Mēs, lauksaimnieki, ceram uz godīgākiem tiešmaksājumiem. Mums ir svarīgi, lai atšķirības starp dažādu valstu zemnieku maksājumu līmeņiem tiek mazinātas.

- No lauksaimniekiem esmu dzirdējis kritiku par viena vides standarta uzspiešanu. Zaļināšanas prasības ir vienādas Holandei un Latvijai, nerēķinoties ar to, ka Latvijā ir pilnīgi citi apstākļi ne Holandē vai Dānijā. Latvijā zaļināšanas normas ir pilnīgi liekas, nevajadzīgas, un to uzspiešana Latvijā kompromitē Eiropas Savienības kopējo politiku. Vai zeme, kurā 60% visas platības ir meži, kurā savvaļā brīvi vairojas vilki un citi zvēri, būtu jāpadara vēl zaļāka?

- Tā ir. Zaļināšana bija ārkārtīgi smags un kompromisiem pilns Eiropas valstu vadītāju lēmums. Kamēr ES ir kopīgā lauksaimniecības politika, tā ir vienāda visām dalībvalstīm, ar nelielām manevru iespējām. Nav tā, ka visiem zaļināšanā būtu jādara pilnīgi viens un tas pats. Valstis varēja no kopējā aktivitāšu saraksta izvēlēties saviem apstākļiem atbilstošākos pasākumus. Šobrīd Eiropā politiskā līmenī nav novērojama tāda spēja un sapratne, ka lauksaimniecības politikā varētu tikt ieviests kaut kas tāds, kas būtu kardināli atšķirīgs starp dažādām valstīm. Tāpēc to arī sauc par kopēju politiku. Ko mums izdevies izcīnīt? Tajās teritorijās, kur meži ir vairāk nekā 50% no kopējās platības, visas zaļināšanas prasības nav jāpilda. Tāpēc Latvijā ir daudzi pagasti un novadi, kuros nav jāievieš zaļināšanas normas. Protams, mēs būtu priecīgāki, ja šis slieksnis būtu 30 vai 40%. Jāņem vērā arī tas, ka mums jāievēro visi tie paši nosacījumi, kas citu valstu zemniekiem, bet maksājumi vēl aizvien atšķiras vairākas reizes. Mums tā saucamais zaļināšanas maksājums ir ap 30 EUR/ha, bet vairumam Vācijas zemnieku ap 100 EUR/ha!

- Vērtējot graudu kopražu, 2015. gadā bija rekords Latvijas vēsturē. 2016. gads vairs nebija tik bagātīgs, bet 2017. gads vēl izskatījās visai cerīgs. Kāds ir prognozējamais rezultāts?

- Latvijā kopumā graudaugu platības palielinās, jo katru gadu atgūstam atpakaļ zemi lauksaimniecības ražošanai. Protams, arī tehnoloģijas kļūst efektīvākas. Par rekordražām nākotnē mēs varēsim runāt ne reizi vien. Graudkopības potenciāls Latvijā ir. Šis gads izskatījās ļoti cerīgs - bija silta ziema, garš pavasaris un mēreni silta vasara. Graudaugi auga labi, bet novākšana kļuva problemātiska. Augusta beigās Zemgalē bija novākti ap 70% no graudaugu platībām. Kurzemē tikai ap pusi, bet Vidzemē un Latgalē ražas novākšanā tikai sākās. Augusta lielās lietavas Latgalē un dažviet Vidzemē ir nodarījušas neatgriezeniskus zaudējumus daudziem sējumiem. Tomēr ceru, ka, iestājoties labiem laika apstākļiem, vairums lauku ir novācami. Lai ražu saglābtu, būtu nepieciešamas kādas 10 dienas bez nokrišņiem. Diemžēl būs teritorijas, no kurām vairs neko nenovāks, bet, tā kā tā nav paša zemnieka vaina vai nemākulīga saimniekošana, lai nenogremdētu Latgalē attīstīties sākušās saimniecības, valsts palīdzība ir vajadzīga.

- Lopkopjiem sezona sākās visai bēdīgi, jo veģetācijas apstākļi nebija labvēlīgi. Zāle auga slikti. Lauksaimnieku organizācijām izdevās panākt to, ka tika pagarināts termiņš, līdz kuram ir jānopļauj lauki platību maksājumu saņemšanai.

- Latvijā, lai saņemtu platību maksājumus, notiek nemitīga strādājošo lauksaimnieku cīņa ar tā sauktajiem dīvāna zemniekiem. Zāles novākšanas termiņš šogad ir pagarināts līdz 15. septembrim. Vasara bija gan auksta, gan arī lietaina, tāpēc veģetācija aizkavējās. Taču, ja kāds līdz 15. septembrim nevar vienu reizi nopļaut un novākt zāli, tad tas tiešām nav prasmīgs saimnieks.

Šogad vēlajā un aukstajā pavasarī un vasaras sākumā zāle auga lēnāk. Pirmais pļāvums skābbarībai un sienam masas ziņā bija salīdzinoši mazāks. Sienu daudzviet novāca tikai jūlijā. Tomēr pieredzējuši lopkopji labajos gados parasti izveido lopbarības rezerves. Pērn bija labi apstākļi, tāpēc lopbarības tika sagatavots vairāk nekā vienam gadam. Krājumi ir, un minimāli nepieciešamo saimnieki ir savākuši. Vidzemē un Latgalē problemātiska ir vienīgi salmu savākšana.

- Vai ir iespējams uzlabot Latvijas zemnieku konkurētspēju, tiešo maksājumu lielumā nosakot, ka tiem, kam ir lielas zālāju platības, bet kuriem nav reģistrēti lauksaimniecības dzīvnieki, platību maksājumi nepienāktos? Šādi varētu pārdalīt ES lauksaimniecības līdzekļus par labu reālajiem ražotājiem.

- To neatļauj Eiropas likumdošana. Tā nosaka, ka, lai saņemtu tiešos maksājumus, lauksaimniecības zeme ir jāuztur labā lauksaimniecības un vides stāvoklī. Ir prasība, lai lauksaimniecības zemē neaugtu koki vai krūmi, bet diemžēl netiek prasīts, lai tur notiktu lauksaimnieciskā ražošana. Neapmierinātību ar šādu kārtību izsaka ne tikai Latvijā, bet arī daudzās citās Eiropas valstīs. Daudzviet Eiropā augsnes un klimata apstākļu dēļ vairs nav racionāli nodarboties ar lauksaimniecību. Tāpēc ir noteikta vienkāršota prasība lauksaimniecības zemi tikai nopļaut, tādējādi pasargājot zemes resursu no zudības, tai aizaugot. Ja mēs maksātu tikai ražojošiem lauksaimniekiem, tad, protams, tiešmaksājumi būtu lielāki. Nākamajā Eiropas budžetā, kad naudas paliks ievērojami mazāk, visticamāk, atjaunosies diskusijas par to, kuriem tiešmaksājumi pienāktos.

- Lielākie pārmetumi lauksaimniekiem ir par pret nezālēm un pret kukaiņiem domāto ķīmisko līdzekļu izmantošanu. Diemžēl realitāte ir tāda, ka, nelietojot noteiktas tehnoloģijas, nav iespējams sasniegt augstu ražību un zemas izmaksas. Var vistas neturēt sprostā, bet tad būs pilnīgi citas olu un vistas gaļas izmaksas.

- Tā ir.

- Vai mēģināt publikai izskaidrot, ka, ieviešot dažus lauksaimnieciskās ražošanas aizliegumus, tas radīs ļoti nozīmīgas sekas, kas pirmām kārtām izpaudīsies attiecīgo produktu cenu pieaugumā?

- Kad cilvēki runā par lauksaimniecību, tad gandrīz katram ir viedoklis, kā vajadzētu turēt putnus vai mājlopus, kā tos vajag barot utt. Par citām nozarēm tā nav. Ļaudis nesteidz dot padomus grāmatvežiem, zobārstiem un citu nozaru pārstāvjiem. Kad tiek runāts par pārtiku, tad visi kļūst par ļoti lieliem ekspertiem. Tas mūs, lauksaimniecības nozaru pārstāvjus, mulsina un dažkārt nokaitina.

Tehnoloģijas ir attīstījušās un attīstās. Lauksaimniecība ir ļoti regulēta ražošanas nozare. Tieši tāpat kā medicīnā, arī lauksaimniecībā, pirms tiek ieviesta noteikta veida tehnoloģija, tiek veikti ilglaicīgi pētījumi un eksperimenti. Kad notestēto tehnoloģiju atļauj izmantot, tad tai, tāpat kā sadzīves tehnikai, līdzi nāk instrukcija, kā pareizi lietot! Tikai atšķirībā no sadzīves tehnikas, kuras lietošanas instrukciju varam arī nelasīt un riskēt ar savu samaksāto naudu, lauksaimniecībā par noteikumu neievērošanu paredzēti lieli sodi. Gan administratīvie sodi, gan tiešmaksājumu samazinājumi un aizliegumi pretendēt uz investīciju atbalstu. Visur, gan sadzīves ķīmijas, gan pārtikas precēm, pat gaisa kvalitātei ir noteiktas kaitīgo vielu pieļaujamās koncentrācijas. Mēs varam diskutēt par to, ka varbūt pieļaujamās normas ir jānosaka zemākas, ja mēs, piemēram, vēlāmies Rīgā tīrāku gaisu vai ūdeni. Taču, kad konkrētās normas ir pieņemtas, tad pārmest kādam to, ka viņš šīs normas ievēro, nav godīgi. Latvijā dažos aizdomīgos gadījumos ir veiktas analīzes. To rezultāti parāda, ka Latvijas pārtika ir kvalitatīvāka un satur daudz mazāku pesticīdu un citu kaitīgo vielu atliekvielu daudzumu nekā daudzās citās ES valstīs. Tas ir tāpēc, ka Latvijā augu aizsardzības līdzekļus jeb pesticīdus lieto salīdzinoši daudz mazāk nekā citviet. Latvijā ir īsāka veģetācijas sezona, auksta ziema, kuras laikā kaitīgie organismi aiziet bojā.

Salīdzināsim kaut vai ābolu audzēšanu. Latvijā intensīvai ābolu audzēšanai ir nepieciešami četri līdz seši miglojumi gadā. Polijā nepieciešami divpadsmit miglojumi gadā, bet Spānijā vairāk nekā divdesmit. Kuri āboli būs kvalitatīvāki? Kāpēc patērētāji pērk spāņu ābolus par eiro kilogramā? Par latviešu āboliem būtu jāmaksā visaugstākā cena, jo tie ir gan garšīgi, gan daudz tīrāki no jebkāda piesārņojuma.

- Relatīvi īsā laikā Latvijas veikalos sviesta cena dubultojās. Vai tas nozīmē, ka pēdējā pusgada laikā arī piena lopkopībā strādājošo saimniecību ienākumi ir dubultojušies?

- Nē, nav. Tas gan būtu labi! Es domāju, ka piena lopkopības saimniecības to būtu pelnījušas.

Latvijas piena lopkopību smagi skāra gan Krievijas ieviestais pārtikas embargo, gan pasaules piena krīze. Latvijā vairāk nekā divus gadus piena iepirkuma cenas bija ekstrēmi zemas. Vienu brīdi piena iepirkuma vidējā cena bija pat 17 eiro centi par litru. Sakrita vairāki faktori - Krievijas embargo, piena kvotu sistēmas atcelšana un piena pārprodukcija pasaulē. Tikai pateicoties Latvijas valsts un ES atbalstam piena krīzes skartajām saimniecībām, izdevās krīzes laiku pārvarēt salīdzinoši labi. Igaunijā gāja grūtāk. Igaunija no 1500 piena lopkopības saimniecībām pazaudēja gandrīz pusi. Mēs pazaudējām mazāk par 10 procentiem no piena lopkopības saimniecībām. Govju skaits nedaudz samazinājās, savukārt kopējais piena izslaukums pieauga. Krīze beidzās. Šobrīd piena cenas ir stabilizējušās un ir pat visai augstas. Vidējā piena iepirkuma cena Latvijā ir ap 30 eiro centiem par litru, bet Eiropas vidējā piena iepirkuma cena - 33-34 eiro centi par litru.

Latvijas piensaimnieki tagad var samaksāt parādus, kas bija sakrājušies krīzes laikā, saremontēt to, kas nolietojies, un atsākt maksāt cilvēkiem lielākas algas. Daudzas saimniecības krīzes laikā balstījās tikai uz ģimenes darbu, strādāja tikai ģimenes locekļi, jo naudas darbinieku algošanai vienkārši nebija.

Sviesta cenu nosaka pasaules biržas. Piena taukiem pieprasījums ir pieaudzis. Patērētāji sākuši pārtikā lietot vairāk dzīvnieku izcelsmes, nevis augu izcelsmes taukus. Tāpēc sviesta biržās cenas tiešām pieauga. Vai tāpēc Latvijas veikalu plauktos sviesta cenai bija gandrīz jādubultojas? Protams, nē! Piena pārstrādātāji man apgalvoja, ka veikalos cenas bija pieaugušas jau tad, kad viņi savas piegāžu cenas vēl nebija paaugstinājuši.

- Ja šāda sviesta cena kādu brīdi turēsies, tad, līdzīgi kā deviņdesmito gadu sākumā, kad sviesta cena tika uzrauta nenormāli augsta, notiks produktu aizvietošana. Sviestu aizstās ar lētāku produktu. Vai tas lauksaimniekus nebiedē? Ja notiks atteikšanās no viena produkta, to nomainot ar citu, pēc tam būs ļoti grūti mainīt patērētāju uzvedību.

- No patērētāja viedokļa tā ir. Es arī atceros deviņdesmito gadu sākumu, kad sviestu pārtraucām lietot. Tolaik sviests atgriezās daudzu ģimeņu ēdienkartē tikai pēc gadiem desmit.

Vietējais tirgus vienmēr ir svarīgs. Jo vairāk mēs pārdotu savus piena produktus vietējā tirgū, jo lielāki ieguvumi būtu lauksaimniekiem un pārstrādātājiem. Jo vairāk latviešu patērētāju ēstu Latvijas piena produktus, jo mazāk mums būtu jādomā par eksporta tirgiem.

Taču kopumā Latvija tomēr ir piena produktu eksportētājvalsts. Mēs saražojam pienu vairāk nekā varam apēst. Ja Latvijā samazināsies sviesta patēriņš, tad piens un piena produkti vairāk tiks eksportēti.

Ikvienam Latvijas iedzīvotājam būtu jāsaprot, ka, pērkot Latvijā ražoto, nauda paliks Latvijā. Tā dos ienākumus un darbu citiem Latvijas iedzīvotājiem. Nopērkot Polijas gurķi vai tomātu no Spānijas, mēs atdodam naudu citu valstu zemniekam, pārstrādātājam, fasētājam vai transporta uzņēmumiem. Pat tad, ja Latvijas prece maksā kādu centu vairāk, labāk pirkt mūsu preci, jo šādi mēs atbalstām mūsu valsts ekonomiku.