Renārs Sproģis: ja necienām savu vēsturi, tad mēs kā tauta neesam nekas
Ne tikai cēsniekiem, bet arī daudziem Latvijas iedzīvotājiem Renāra Sproģa vārds ir labi zināms, jo tieši Renārs ir tas cilvēks, kurš jau pirms desmit gadiem iedzīvināja 11. novembra atzīmēšanu ar Cēsu pils estrādē noliktām svecītēm Latvijas kontūrā; Renārs ir aktīvs palīdzības organizēšanā Ukrainas cilvēkiem; Renārs ir 1919. gada Cēsu kauju rekonstrukciju idejas autors un virzītājs. Cēsnieki novērtē Renāra paveikto, par ko liecina pērn piešķirtais tituls Gada cēsnieks 2015.
Cilvēkiem vajag svētkus
Vaicāts, vai viņa sabiedriskajām aktivitātēm pamatā ir patriotiskās jūtas pret Latviju un Cēsīm, Renārs drusku apmulst: «Latvijas sabiedrībā patriotisma jēdziens ir deformēts, taču man ir ļoti svarīgi, kā un kur aug mani bērni – ko viņi zina par senākiem un ne tik seniem notikumiem, kādu mūziku klausās un kādas filmas skatās. Mums ir bezgala daudz dažādu sēru dienu, kuras jaunajiem cilvēkiem nav saistošas, bet mēs neprotam svinēt savas uzvaras. Uzvaras ir jāsvin, nevis jāsēro! Paskatieties, kā to dara krievi – lai kāds būtu patiesais 9. maija svinēšanas iemesls mūsu skatījumā, viņi šo dienu ir izvērtuši par svētkiem, kuros apvienojas visa nācija. Vai Latvijas tautai trūkst svinamu dienu – dienu, kad apvienot tiešām visu tautu? Es domāju, ka mēs nepareizi interpretējam barikāžu atceres dienas – būtībā tā ir uzvaras diena, kas tieši tā arī jāuztver – kā diena, kad ar dziesmām, asarām un asinīm, kas ir neizbēgami jebkurās būtiskās pārmaiņās, Latvija atkal kļuva par pašpietiekamu valsti.»
Pirms trim gadiem Renārs Cēsīs organizēja barikāžu laika ministrijas ieņemšanu ar OMON kaujiniekiem. Todien temperatūra noslīdēja zem 20 grādiem – bija tik auksts, ka sadrupa pašvaldības lielais projektora ekrāns, taču uz šo akciju ieradās vairāki simti cēsnieku – atbalstītāji smērēja sviestmaizes, vārīja tēju un stāstīja brigāžu hronoloģiskos notikumus. Tas ir vēl viens pierādījums, ka cilvēkus var apvienot un audzināt viņos patriotismu visplašākajā tā izpausmē. «Jautājot cilvēkiem, kā patika, absolūti lielākā daļa pasākumu vērtēja ļoti pozitīvi, taču neizpratni radīja kāda ierēdņa viedoklis: šādi svētki varot aizskart bojāgājušo tuvinieku jūtas. Man pat nebija ko atbildēt. Nu kāpēc latvieši tik ļoti grib sēdēt kapos un raudāt tā vietā, lai svinētu uzvaru?»
Latvija sveču liesmās
Nu jau gluži par leģendāru notikumu kļuvis svecīšu nolikšanas pasākums Cēsu pils estrādē 11. novembra vakarā. Sākotnēji tas bija no svecēm izlikts Latvijas karogs, bet nu jau daudzus gadus ar sveču liesmiņām tiek aizpildīta Latvijas kontūra un uz pils torņa sienas tiek projicēts īpaši gatavots stāsts – katru gadu arvien skaistāks, izteiksmīgāks un pilnvērtīgāks. Pagājušajā gadā tika noliktas un aizdegtas ap 7500 sveču, kas nozīmē, ka atnākuši bija vismaz 10 tūkstoši cilvēku. Uz šo pasākumu brauc cilvēki no dažādām pilsētām. Bez naudas nav iespējams organizēt pat visvienkāršāko pasākumu, tāpēc loģisks ir jautājums – kas tevi atbalsta? «Ir visādi – pasākumu organizēšana prasa labas prasmes sarunāt, pierādīt un lūgt. Kopumā cilvēki ir atsaucīgi, un katrs palīdz ar to, kas viņam ir. Savu artavu dod arī Cēsu pašvaldība. Taču pamatā tie ir mani personīgie līdzekļi, kas tiek novirzīti sabiedrisku pasākumu organizēšanai.»
Renārs stāsta: «Ar domu par 11. novembra svinēšanu es dzīvoju cauru gadu – īpaši intensīvi pie tā strādāju no oktobra, jo viss prasa daudz darba un paņem praktiski visu laiku. Taču gandarījums ir milzīgs – saņemu gan klātienes, gan neklātienes paldies par sajūtām, ko rada šis pasākums. Uzskatu, ka arī man kā savas tautas pārstāvim ir jāatstāj savas pēdas tautas vēsturē, un es to daru kā protu.».