Veltījums Kārļa Ulmaņa 140. dzimšanas dienai.
Kārlis Ulmanis bija un ir viena no nozīmīgākajām personām, viens no dižgariem Latvijas valsts neatkarības vēsturē.
Kārlis Ulmanis vēsturē iegājis kā izcils valstsvīrs, cēls patriots, kā vīrs ar skaidru sirdi. Sava politiskā taktiskuma un smalkjūtības dēļ viņš tika cienīts visās aprindās, pret visiem viņš izturējās vienādi objektīvi, nekad neizmantoja savu stāvokli personiskās slavas spodrināšanai un savas partijas labumam.
Viņš bija dedzīgs savas dzimtās zemes - Latvijas patriots, viņš to vēlējās padarīt labāku. Savā rakstā es gribu īsumā salīdzināt Ulmaņlaikus ar šo laiku „veiksmes stāstu” un valstsvīru attieksmi pret Latvijas tautu.
Kā valstsvīrs dr. Kārlis Ulmanis daudz pūļu veltīja vienota Civillikuma iztrādāšanai. 1937.gadā pieņemtais Civillikums ir pasaules līmeņa paraugs sabiedriskai iekārtai. Tas deva tautai devīzi: VIENS LIKUMS - VIENA TAISNĪBA VISIEM.
Pateicoties tiesiskumam apziņai un Satversmei, dr. Kārļa Ulmaņa valdība novērsa apvērsumu, kuru gatavoja „siseņi” ar savu vadoni Bruno Kalniņu priekšgalā. Saeima ar savu 15. maijas sēdes lēmuma izdeva 18 deputātus kriminālvajāšanai, tajā skaitā arī „siseņu” vadoni Bruno Kalniņu. 15. maija vakarā tika veikta kratīšana Bruno Kalniņa dzīvoklī, kuras laikā notika šaudīšanās Mežaparkā. Kratīšanas laikā policija atrada veselu ieroču arsenālu. Lai glābtu savu vadoni, “siseņi” sāka izplatīt skrejlapas, kuras aicināja uz nekārtībām un likumīgi ievēlētās valdības gāšanu. Valdība, atbilstoši Satversmei, izsludināja ārkārtas stāvokli. Šo paziņojumu tauta atbalstīja un nekādas asinsizliešanas nebija. Saeimai šo valdības paziņojumu vajadzēja apstiprināt, bet Saeima to nevarēja izdarīt, jo 16.maijā uz sēdi ieradās tikai 32 deputāti. Pietrūka kvoruma.
Pēc apspriedes ar Valsts prezidentu, valdība, Satversmes 81.panta kārtībā, turpināja vadīt Latvijas valsti. Savus pienākumus turpinaja veikt arī Valsts prezidents Alberts Kviesis.
Boļševiki vēl šodien nekaunīgi melo, apgalvojot, ka 1934. gada 15. maija naktī K.Ulmanis veica valsts apvērsumu - apturēja Satversmi, atlaida Saeimu, likvidēja politiskās partijas, iecēla sevi par ministru prezidentu un, kopā ar paša sastādīto valdību, ņēma varu savās rokās. Tie ir salti meli!!! To apliecina Rīkojums par kara stāvokļa izsludināšanu.
„Ievērojot to, ka valstī draud izcelties iekšējie nemieri, kuŗi apdraud valsts iedzīvotāju drošību, ar šo tiek izsludināts kaŗa stāvoklis visā Latvijā uz 6 mēnešiem.
Kaŗa stāvoklis stājas spēkā Rīgā šī gada 15.maijā plkst. 23-os, pārejās Latvijas daļās 16.maija pulkst. 1.rītā.
Visiem iedzīvotājiem, kaŗa, administrācijas un pašvaldības iestādēm bez ierunas jāizpilda visi pienākumi, kādus viņiem uzliek noteikumi par kaŗa stāvokli no 11.februāra 1919.gada ar 1921.gada papildinājumiem un grozijumiem.
Rīgā, 1934.g. 15.maijā.
Ministru prezidents K. Ulmanis
Kaŗa ministrs ģen. J. Balodis.
Kur te ir runa par Saeimas atlaišanu?! Prezidenta atcelšanu? Kārlis Ulmanis bija pirmais valstsvīrs, kurš veica apvērsumu nevis pārkāpjot Satversmi, kā to skaidro šodienas politiķi, bet apvērsumu tautsaimniecībā. Radot sakārtotu tirgu, kas bija pamats ražošanas un eksporta pieaugumam. Valdība nostiprināja Latvijas tautsaimniecību, lai varētu paplašināt ražošanu un celt tautas pašapziņu par vienotu tautu. Turpinot aizsākto, cilvēki K. Ulmaņa laikā cēla valstī jaunas skolas, atklāja Brīvības pieminekli, uzbūvēja Tiesu pili, Kara muzeju, Ķeguma spēkstaciju un daudzas ražošanas ēkas. Bija paredzēts uzcelt vēl divas cukurfabrikas. Vienu - Mērdzenē, Ludzas apriņķī, otru - Lizumā, Cēsu apriņķī. Ulmaņa laikā 1935 gada janvarī tika pieņemti grozījumi likumā Par latviešu valodu, kas pastiprināja latviešu valsts valodas pielietošanu valstī.
K.Ulmanis izveidoja Kameru sistēmu tautsaimniecībā. Tas deva iespēju sabiedriskās organizācijas iesaistīt valsts pārvaldē. Piemēram, LLK uzdevums ar tās 15 sekcijām, bija sakārtot sabiedrisko tirgu, kas balstījās uz privātīpašumu, kopdarbību, kredītu un tirgu. Arī jaunatnes tuvināšana lauku dzīvei un darbam tika panākta ceļot vispārējo dzīves labklājību. Tas izdevās, tika piesaistīti daudzi bērni un jaunieši, kuri vēlējās strādāt laukos. Izdevās attīstīt eksportu izmantojot klīringu. Radās jauni svētki. 15. maijā bija tautas vienības svētki, bija Darba svētki un Pļaujas svētki. Lata stabilizācija 1936. gadā nodrošināja stabilu valsts finanšu sistēmu. Tautsaimniecības atveseļošana ir iespējama vienīgi ar stabiliem un zemiem nodokļiem uzņēmējiem! Cilvēku labklājība auga. Kārlis Ulmanis dzīvoja darbam un Latvijai.
Kāds ir pašreizējais Latvijas tautsaimniecības stāvoklis? Tagad slēdz rūpnīcas, likvidē skolas, tauta izbrauc darbā uz ārzemēm. Valdība to uzskata par “veiksmes stāstu”. Ieviešot eiro tika norakstītas vairākas tonnas zelta monētu, kas tika izkaltas no Ulmaņlaikā sagādātā zelta. Vai kāds var pateikt kur palika šīs zelta monētas? Un, kā labi sokas Latvijas prezidentiem? Sākot ar Augustu Kirhešteinu? Minēšu divus viedokļus.
Ko par to raksta prāvests emeritus Andrejs Kavacis? Priekšzīme bērniem, viņu uzvedības un darbības etalons ir viņu vecāki. Valstu vadītāji kļūst par visas valsts un tautas, to spēkā uzturēto morālo vērtību reprezentantiem. Vai viņi kļūst par šo vērtību uzturēšanas etalonu? Ja pieminam Latvijas Valsts un Ministru prezidentu Kārli Ulmani, atmiņā aust viņa vienkāršība, pieticība, darba griba, uzticība un godprātība.Tagadējā valsts varas elitē nav neviena, kas īsā laikā valsts un tautas labā būtu paveicis tik daudz, kas ar tīru sirdsapziņu būtu uzturējis tik labu kontaktu ar tautu. Ja viņam pārmet politisku tuvredzību, tad to var darīt vien tādēļ, ka Kārlis Ulmanis kā godprātības vadīts cilvēks, nevarēja pieņemt domu, ka ir arī tādi staļini, molotovi, ribentropi un hitleri, kuri, jau līgumus slēdzot, domā kā tos pārkāps - cilvēki bez goda un bez sirdsapziņas. Tā Kārlis Ulmanis bija un paliek Latvijas valstsvīru godprātības etalons.
Ambiciozā Vaira Vīķe-Freiberga ne reizi vien piesauca „Ulmaņa autoritāro režīmu”. Tā viņa iesaistījās patiesi neatkarīgas Latvijas noķengātāju korī. Cerēdama kļūt par „spīdekli”, kas aizēnos Ulmaņa slavu. Ko viņa ir atstājusi aiz sevis? Tikai egoisma uzplaiksnījumus. Atzinusies, ka ir bijusi saskarē ar triju valstu specdienestiem, Cerēdama uz augstāko ANO amatu, viņa bez kaunēšanās pazemoja savu valsti un tautu. Ne reizi neapmeklēja Lestenes brāļu kapus, pat formāli nepateica paldies latviešu leģionāriem, kuri nosargāja arī viņas iespēju emigrēt. Nekad neatdevusi godu nacionālajiem partizāniem, „barojās” ar padomju diversanta Samsona padomiem. „Skrēja” uz slepenu tikšanos ar čekistu Putinu Austrijā, „izlēca” pret Baltijas valstu vienoto nostāju un brauca uz Maskavu svinēt uzvaras svētkus,… Tas viss tika darīts cerībā uz ANO ģenerālsekretāres amatu. V. Vīķe-Freiberga Latvijas vēsturē sevi ir iezīmējusi kā egoisma etalons. Viņa kalpojusi pirmkārt sev, nevis Latvijai un latviešu tautai.
Ko par šodienu teicis mācītājs Kārlis Zuika, ulmaņlaiku līdzgaitnieks, dzimis 1915. gadā, savā rakstā: Patīkamākā prezidente!, kurš ir atbilde uz Ausmas Viļkinas rakstu Nenovēl Ulmanim līdzīgu prezidentu (Latvijas avīze, 19.05.2007.)?
Vispirms citēju cienījamās Latvijas Prezidentes teikto: ”Lai nu kā,”, sacīja V. Vīķe-Freiberga, „bet es Latvijas tautai nenovēlu tādu nākamo Valsts prezidentu, kurš rīkotos tā vai līdzīgi, kā darīja Kārlis Ulmanis. Viņš atlaida Saeimu, paņēma sev likumdevēja varu un kā Ministru prezidents paturēja arī tiesības izraudzīties un iecelt ministrus. Ulmanis arī atlaida ievēlētos pašvaldību vadītājus un to vietā, līdzīgi kā tagad Vladimirs Putins Krievijā, iecēla gubernatorus. Tiesa, Kārļa Ulmaņa vadītā valsts bija neatkarīga, bet demokrātiska, gan tā nebija.” Tālāk raksta autore piemin: „Jo,lūk, tādā parlamentārā republikā, kā Latvija Valsts prezidenta pilnvaras ir visai ierobežotas, bet arī ar tām pašām Vīķes-Freibergas kundze ir panākusi ļoti daudz.” Rodas jautājums, ko panākusi?
Tā sauktajos Ulmaņa laikus, es atļaujos salīdzināt ar šodienu, jo esmu Kārļa laikā izdienējis Latvijas armiju, pabeidzis Madonas ģimnāziju un izstrādājies tēva sētā. Es uzskatu sevi par pilntiesīgu Latvijas valsts līdzgaitnieku. Piedzīvoju arī „Baigo Gadu” un ar ieročiem rokās cīnījos pret sarkano mēri. Aizvien mazāk paliek to dzīvo liecinieku, kas var salīdzināt tos Ulmaņlaikus ar šodienas laiku pēc 1990. gada. Tāpēc aicinu arī citus dzīvos lieciniekus izteikt savu viedokli, atmiņas.
Latvijas prezidente! Jums ir vesels pulks palīgu, pieejami Valsts arhīva dokumenti, varat vēl aprunāties ar dzīvajiem lieciniekiem. Kur Jums radies tāds naids pret Latvijas dižgariem?
Pret pirmo valsts valdības vadītāju, prezidentiem Jāni Čaksti, Gustavu Zemgali, Albertu Kviesi un citiem dižgariem, pat Andreja Eglīša bērēs Jūs nēsat piedalījusies.
Es atceros arī to, ka laikrakstā „Jaunā Avīze” Jūs nosaucāt Albertu Kviesi par netīkamāko prezidentu bez jebkāda pamata. Kurš tad no Jūsu priekštečiem ir kaut ko labu padarījis Latvijas valsts labā? Varbūt Augusts Kirhenšteins, Vilis Lācis vai Solomons Šustins?
Kārlis Ulmanis aiz sevis atstāja plaukstošu labklājības zemi, kas ar savu dzīves labklājības līmeni atradās Eiropas valstu priekšgalā. Mums no ārzemēm brauca strādnieki, jo trūka darba roku. Eksports pārsniedza importu. Tagad viss ir otrādi. Un to Jūs uzskatat par sasniegumu šodien? Jūs pēc sevis atstājāt sagrautu tautsaimniecību, izpārdotu zemi un izmisušu tautu. Jūs savā runā pieminat Satversmi, Latvijas valsts pamatlikumu. Cik svarīgi ir to pildīt! Bet kāpēc Jūs to nepildāt? Kam Jūs kalpojat?
Nobeigumā gribu atgādinat Raiņa teikto: “Kad tauta iet postā - tad pārejam nav jēgas!”
Lielas zemes platības ir iztirgotas. Lai mēs saglabātu savu valsti, ir pareizi labi atcerēties Kārļa Ulmaņa teikto: „Mūsu gruntniecība nav un nedrīkst būt kapitālistisks uzņēmums. Lauku mājas ir zemturu ģimenes mūža un paaudžu mītnes un tautas dzīvā spēka mūžīgais avots. Tāpēc jāaizkavē gruntniecības, zemes un māju pataisīšana par tirgus preci un spekulācijas priekšmetu”.
Kas kopīgs atjaunotās Latvijas republikas prezidentiem, sakot ar Agustu Kirhenšteinu, Gunti (Rumpīti) Ulmani, Vairu Vīķi-Freibergu, Valdi Zatleru, Andri Bērziņu un Raimondu Vējoni? Latvijas valsts Satversmes ignorēšana!
Jo pašreiz Latviju parādu jūgā ir novedušas līdzšinējās saeimas un valdības, kas pārkāpjot Satversmes 68. pantu, ņem kredītus - ieķīlā mūsu zemi, palielina pašreizējos ārejos parādus. Ignorējot 66. pantu, valdība nedod atskaiti par budžeta tēriņiem. Tāpēc mēs nezinām faktisko stāvokli tautsaimniecībā. Pārkāpjot Satversmes 77. pantu, valdība veic teritoriālas reformas. Piemēram, Latgales Varakļāni atrodas Vidzemē, Ilūkste - Sēlijas zeme iedalīta Latgalē utt.
Daudzi pārmet Kārlim Ulmanim nepretošanos agresoram un aicinājumu palikt savās vietās. Te es gribu atgādināt, ka tanki Rīgā ienāca no Šauļiem. Tas nozīmē, ka Lietuva jau bija okupēta. Padomju agresora karaspēks bija 50 reizes lielāks par Latvijas armiju. Tāpēc es Kārļa Ulmaņa rīcību tajos apstākļos pilnībā atzīstu par pamatotu. Savā mūžā esmu pieredzējis, piemēram, situāciju Čehoslovākijā1968. gadā. Kad lasīju Aleksandra Dubčeka uzrunu tautai, likās, ka viņš lasa Kārļa Ulmaņa runu. Mācību nolūkā ienāk draudzīga armija, paliekat savās vietās un tā tālāk…. Pats Dubčeks tika apcietināts un turēts Krievijas cietumā, bet Prāga palika neskarta un bez upuriem. Otrs piemērs. Čečenija, kur Groznija ir noslaucīta trīs reizes no zemes virsmas, simtiem tūkstošiem upuru. Vai K. Ulmaņa zākātāji to vēlās?
Kur ir izeja? Izeja ir vienkārša! Atcerēsimies pagātni un skatīsimies nākotnē! Atjaunojot Latvijas valsts iekārtu, kuras pamatus izveidoja pirmais Valsts prezidents Jānis Čakste un turpināja veidot nākamie Valsts prezidenti. Tālāk - sakārtot sabiedriskā tirgus saimniecību uz to ekonomikas pamatlikumu bāzes, kurus izveidoja tieši dr. Kārļa Ulmaņa valdība ar Valsts prezidenta Alberta Kvieša atbalstu. Tās mērķis bija dot labklājību visai Latvijas tautai!
Manuprāt, atjaunojot Latvijas valsts tiesiskos un saimnieciskos pamatus, tas būtu labākais un cēlākais cieņas apliecinājums Latvijas dižgaram Kārlim Ulmanim. Nobeigumā vēlreiz gribu atgādināt Raiņa teikto: “Kad tauta iet postā - tad pārējam nav jēgas!”