Izņemot dažus gadījumus, lieli pārsteigumi šajā vietvaru cīņā netika piedzīvoti. Viss notika tā, kā eksperti paredzēja Neatkarīgās diskusijā dienu pirms vēlēšanām. Kādi ir secinājumi šobrīd, kad varam jau analizēt iemeslus un datus par zaudētājiem un uzvarētājiem? To jautājam sociologam Arnim Kaktiņam, kura vadītais tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS cītīgi sekojis līdzi partiju popularitātes rādītājiem, un sabiedrisko attiecību aģentūras P.R.A.E. Sabiedriskās attiecības projektu direktoram Arnim Lapiņam.
– Kādi ir iemesli zemajai līdzdalībai vēlēšanās? Nepareizi izvēlēts balsošanas mēnesis, reklāmu limits, iedzīvotāju emigrācija?
A. Kaktiņš (A. K.): – Tagad, kad pirmās vēlēšanu nakts putas jau noskrējušas, rodas atziņa: tā aktivitāte varētu nemaz nebūt tik zema, kā to iztēlo. Pieļauju, ka statistikas dati nedod patieso priekšstatu par to, kas īsti notiek Latvijā.
– Faktisko cilvēku skaitu valstī?
A. K.: – Tieši tā! Balsotāju skaits tiek rēķināts pēc Latvijā reģistrētajiem iedzīvotājiem. Atbilstoši statistikai, tie vēl arvien ir 2,2 miljoni, neskatoties uz to, pirms pāris gadiem tautas skaitīšanā knapi aiz matiem izvilka divus miljonus. Kaut kā nav šaubu, ka cilvēki aizvien turpina izbraukt, nevis lielos baros atgriežas... Ja tā, tad nonākam pie aplēsēm, ka nemaz tik dramatisks tas aktivitātes kritums nav.
A. Lapiņš (A. L.): – Zinu daudzus, kuri šoreiz negāja vēlēt. Politiķiem jāņem vērā, ka tas ir īpašs protesta veids. Izpētot visus sarakstus, cilvēki konstatē, ka viņiem nav par ko balsot. Ar vēlēšanu listēm ir tāpat kā ar bojātu reņģu bundžiņām veikala plauktā. Pārdevēja saka: – Ņem to, kura mazāk uzpūtusies un mazāk smird! Es prasu:
– Caureja būs? Būs, būs, – atbild pārdevēja. Bet mazāka!
– Ir vairāki iemesli, kas nemotivēja balsot. Paradoksāli, bet arī reklāmas un aģitācijas ierobežojumi radīja sajūtu, ka vēlēšanas nemaz nenotiek, jo nebija ierastā šova.
A. K.: – Var patikt vai nepatikt vēlēšanu kampaņas, taču nav šaubu, ka šis ir būtisks faktors, kas ietekmē elektorāta aktivitāti. Nebija sajūtas, ka notiek kaut kas ļoti svarīgs. Partijas mēģināja izspēlēt epohālo tumsas un gaismas spēku cīņu: sak', neatgūsim Rīgu – zaudēsim visu Latviju... Uzvarēs melnie spēki, nākamajā dienā veikalos baltmaizi vairs nepievedīs... Tomēr kampaņās nebija iekodēta nepieciešamā spriedze un dramatisms, kas parasti uzvelk cilvēkus. Rezultātā, tiem, kuri neinteresējas par politiku katru dienu, bija grūti noorientēties, kas īsti startē un kāds kuram ir piedāvājums. Apzinīgākā šo cilvēku daļa pēdējās pirmsvēlēšanu dienās aktīvi cenšas to noskaidrot masu medijos. Tāpēc lielā mērā balsotāju aktivitāti varēja ietekmēt arī debašu saturs. Tu paskaties un ieraugi... desmit uzpūtušās reņģu bundžiņas.
A. L.: – Ja nebūtu TV debašu, iespējams, mēs runātu par vēl zemāku balsotāju skaitu. Tieši televīzija lielā mērā izvilka partijas. Un tomēr šīs diskusijas bija orientētas uz lielajām pilsētām. Kāds mobilizējošais faktors no tām, piemēram, Ciblas novada iedzīvotājam? Nekāds.
– Profesore Kreituse uzsvēra, ka Ušakovs šo vēlēšanu kampaņu sāka jau 2009. gadā, tikko kļuva par mēru.
A. L.: – Vienas, nu, maksimums, divas vēlēšanas var uzvarēt ar labi organizētām kampaņām. Balstoties tikai uz tām, ilglaicīgi uzvaru noturēt nav iespējams. Tāpat arī nav iespējams ekspluatēt tikai sociālos jautājumus. Ir risks, ka, piebarojot vēlētājus ar nemitīgiem pabalstiem, Rīgā patiešām var iestāties budžeta krīze.
– Vai otra pārliecinošā uzvara SC neradīs kārdinājumu nākamos četrus gadus dusēt uz lauriem? Zināmā mērā šāda stabilitāte ir lamatas.
A. K.: – Lamatas es saskatu tieši sociālajā aspektā, pateicoties kuram, Rīgas vadība ir kaldinājusi savus panākumus. Labās lietas, kuras saņem atsevišķs indivīds vai sabiedrības grupa, pēc kāda laika aizmirstas. Cilvēku atmiņa ir īsa. Pie labumiem pierod. Sāk likties, ka tā ir pašsaprotama, dabiska lieta. Lai nepazaudētu simpātijas. atkal ir jādod kaut kas jauns un, protams, vēl vairāk. Veidojas spirāle, kurā katrs nākamais loks kļūst arvien lielāks. Viss atkarīgs no tā, cik lielas ir finansiālās iespējas griezt šo spirāli uz augšu.
– Ja vēlēšanu uzvarētājs Rīgā ir Nils Ušakovs, tad lielākais veiksminieks šķiet Andris Ameriks. Implantējoties spēcīgajā Saskaņas centrā, domes veterāns spējis iegūt vismaz vēl vienu dzīvības ciklu.
A. L.: – Atceros, kad pirmoreiz tika paziņots, ka SC startēs kopā ar Gods kalpot Rīgai! (GKR!), skanēja neizpratnes pilni jautājumi: kāpēc gan Ušakovam ir vajadzīgs Ameriks? Tagad skaidri redzam, kāpēc Ušakovam viņš bija vajadzīgs. Par SC/GKR! sarakstu balsoja netipiski liela daļa latviešu. Iespējams, viņi tik un tā būtu vēlējuši par Ušakovu, bet latviešu uzvārdi sarakstā daudziem atviegloja izvēli. Vairs nebija sajūta, ka jābalso par galīgi svešiem, no Kremļa atsūtītiem ļaudīm.
– Kas šajās vēlēšanās ir lielākie neveiksminieki?
A. L.: – Vienotība. Tik iespaidīgi kampaņas resursi, kurus ielika Rīgā, un tikai deviņas vietas!
– Kā tad Reformu partija (RP), kura vispār netika domē...
A. L.: – ...bet kurš gan no Reformu partijas gaidīja ko citu? Tas taču nebija pārsteigums. Tāpat kā Lindermana fiasko. Vienīgā, kura varēja, bet, izrādās, ka tomēr nevarēja, ir Vienotība.
A. K.: – Es arī minētu Vienotību, kura noteikti bija cerējusi uz daudz labāku rezultātu. Protams, arī Reformu partija ticēja, ka, iekļūstot Rīgas domē, no dienaskārtības tiks noņemts jautājums par tās izjukšanu. Domāju, ka arī zaļie ir sarūgtināti, jo bija sacerējušies, ka atdabūs otro elpu, kura spētu uzlabot pozīcijas nākamajās Saeimas vēlēšanās.
– Valdis Zatlers, vērtējot vēlēšanu rezultātus, teicis, ka Vienotībai ieslēgusies sarkanā brīdinājuma lampiņa un «būtu ļoti labi, ja pats premjers un Vienotība to pamanītu». Šāds brīdinājums ir visnotaļ jancīgs, jo Zatlera kungs laikam nav paskatījies, kas darās paša vāģī. Tur vairs nav runa par brīdinājuma lampiņām. Reformistu autiņam ieslēdzies stopsignāls un visa pakaļa kvēlo vienās sarkanās gaismās.
A. L.: – Rīgā RP saraksts bija ļoti vājš, neatpazīstams. Kampaņa bija nekāda. Acīmredzot trūka arī naudas. Rezultāts ir likumsakarīgs.
– Prognozē, ka daļa reformistu pievienosies Vienotībai. Tai dikti vajag vēl vienu iekšējo frakciju? Jau tā konkurence ir asa...
A. K.: – Domāju, ka vajag gan. Pat ļoti vajag. Mēs taču zinām, ka Latvijā nav partiju, kurām būtu gari līderu soliņi, uz kuriem sēdētu sabiedrībā atpazīstami cilvēki ar daudzmaz labu reputāciju. Vēlēšanas Rīgā parādīja, ka arī Vienotībai ir lielas problēmas ar līderu sarakstu. Ja partija būtu pārbagāta ar spējīgiem kadriem, tad noteikti šis saraksts izskatītos savādāk. Bieži kritizē partijas, sakot, ka listē salikti neatpazīstami cilvēki – iekļautu labākos, būtu, lūk, vinnējuši. Taču man šķiet, ka šoreiz partijas darīja visu, ko spēja. Vienkārši nebija alternatīvu kandidātu. Tāpēc Vienotība ar lielāko prieku no RP paņemtu ja ne simtprocentīgi visus cilvēkus, tad 95% gan.
A. L.: – Nepiekrītu Arnim, ka jāņem 95%, jo starp tiem ir tādi brīnumi, no kuriem vajadzētu turēties pa lielu gabalu. Taču no Saeimas frakcijas deputātiem kāds desmits būtu pat ļoti labs. Nezinu, vai tie kļūs par Latvijas politikas lielāko deficītu – pirmā plāna līderiem, bet arī teicams otrais ešelons vienmēr ir nepieciešams. Protams, RP ir spilgts piemērs, kā nedrīkst taisīt politisku organizāciju, jo, pasvilpjot vārtrūmē, no tās izlien tas, kas izlien. Tomēr nevar teikt, ka partijā nav potenciālu cilvēku. Ja tie būtu normāli iesaistīti politikā, domāju, viņiem būtu laba nākotne.
– Dienu pirms vēlēšanām Ivars Ījabs Neatkarīgās diskusijā teica: «Vienotībai ļoti veiksies, ja tā paliks otrajā, nevis trešajā vietā.» Redzam, ka nepaveicās... Ir sajūta, ka partijas spice saprot, kas vispār notiek?
A. L.: – Cerams, ka saprot un savas kļūdas analizē, kaut arī neviena partija publiski neatzīs, ka ir dabūjusi pa zobiem. Manuprāt, ir cita problēma: nav iespējams kaut ko mainīt. Personību soliņš ir īss un visi partijas biedri tik ciešām saitēm sapinušies, ka, piemēram, kuslam veterānam kauns pateikt, lai iet pensijā (viņa vietā šā vai tā nav ko likt). Ierodas metrapolē reģionālā autoritāte, bet izrādās, ka tā nespēj domāt nacionālā mērogā. Lūk, te ir tās lielās problēmas!
– Kādu lomu spēlē Vienotības politiskā amortizācija? Proti, ilgstošā atrašanās pie varas, kas saistās ne tikai ar atpazīstamību, bet arī nepatīkamām blaknēm – kļūdām publiskajā retorikā un nepopulāru lēmumu pieņemšanu.
A. K.: – Ilgstoša atrašanās pie varas neizbēgami saistīta ar popularitātes zudumu. Svārsta princips politikā ir klasiska lieta. Tajā mirklī, kad partija sasniedz popularitātes zenītu, ar to pašu brīdi jau sākas tās noriets. Jautājums tikai, cik ātri pienāks gals un cik ilgi to var novilcināt. Tieši tā notiek ikvienā demokrātiskā sabiedrībā, un Latvija nav izņēmums. Mūsu īpatnība ir tā, ka svārsts nešūpojas virzienā pozīcija – opozīcija (jo opozīcijā iedzīts SC ar ļaunajiem krieviem, kuriem principā netiks dota vara), bet gan no vienas jaunas partijas uz nākamo, vēl jaunāku partiju. Vienotības pozīcijas pasliktinās jau krietnu laiku. Atcerēsimies kaut vai pēdējās Saeimas vēlēšanas. Vienotība taču nebija uzvarētāja (20 mandātu). Patiesībā uzvarēja Zatlers (22 mandāti), taču viņš bija tik vājš, ka nespēja kapitalizēt panākumus. Savukārt Vienotība ar savu pieredzi Zatlera partiju veikli apspēlēja, iegūdama gan premjera, gan Saeimas priekšsēdētāja posteni. Rezultātā radās iespaids, ka Vienotība ir īstā uzvarētāja. Turklāt – krīzes apstākļos, krīzes premjers ticis pārvēlēts! Visi ārvalstu mediji bija pilni ar šo Latvijas veiksmes stāstu. Beigu beigās tam noticēja arī paši Vienotības līderi. Rezultāti Rīgā nav nekas ārkārtējs. Tie tikai atspoguļo svārsta kustības virzienu. Šaubos, vai Vienotība spēj uzveikt dabas likumus, kas valda Latvijas politikā, kur klasiskie svārsta nosacījumi nestrādā... Pati Vienotība pielika savu roku, lai tie nedarbotos.
– Vienotība pēdējā mirklī pārstartēja savas kampaņas akcentus, taču izrādījās, ka arī Dombrovska komanda Rīgai nebija spēcīga kārts. Par ko tas liecina – ka Dombrovska pievilcība sāk bālēt, jebšu tās starojums iedarbojas tikai nacionālā mērogā?
A. L.: – Nekas nav mūžīgs. Kad Dombrovskis kļuva par premjeru, neviens viņu nopietni nevērtēja. Visi bija pieraduši, ka īsts Ministru prezidents ir tāds, kurš spēj uzsist ar kulaku pa galdu. Dombrovskis parādīja, ka var arī savādāk. Tomēr šajā gadījumā ir runa par pašvaldībām. Iedomājieties, Ēlerte, divi Viņķeļi, Pulks... un visi skaitās Dombrovska komanda. Smieklīgi taču!
– Atcerēsimies 2008.
gadu, kad ASV par prezidenta amatu cīnījās demokrāts Baraks Obama un republikāņu kandidāts Džons Makeins. 29. augustā Makeins par savu iespējamo vietnieci Baltajā namā nominēja Aļaskas gubernatori Sāru Peilinu. Vēlāk analītiķi secināja, ka spilgtā, bet sabiedrībā tik pretrunīgi vērtētā gubernatore bijusi viena no senatora lielākajām kļūdām. Šķiet, ka arī Sarmīte Ēlerte ir bijusi Vienotības Sāra Peilina, femme fatale Rīgas vēlēšanu listē.
A. L.: – Mani interesē, pēc kādiem principiem tika veidots saraksts. Kāds vispār papētīja, kā sabiedrība reaģē uz sievieti – Rīgas galvu? Mērs ir specifisks amats. Kurš analizēja iespējamo situāciju, ja viņa patiešām kļūtu par pilsētas saimnieci?
A. K.: – Pieļauju, ka bija vēl sliktāki varianti nekā šis. Nekad nav iespējams paredzēt visas detaļas un pavērsienus. Kad kauja jau beigusies, visi ir gudri.
– Politologs Filips Rajevskis pieļāva, ka Ēlerte esot «desantēta uz galvas RD frakcijai» iekšēju intrigu rezultātā, lai aizvāktu viņu no priekšējām rindām. Ko jūs sakāt par šādu varbūtību?
A. L.: – Šāda versija, protams, kuluāros klīst. To nevar noliegt. Tomēr man šķiet, ka šāds gājiens līdzinātos tīšai iešaušanai savā kājā.
– Latviešu nacionālo medību īpatnība... Ne tur vien sev iešaus, lai tiktu vaļā no konkurenta.
A. L.: – Tā nu tas izskatās, bet uz šo hipotēzi es nevaru sniegt ne apstiprinošu, ne noliedzošu atbildi.
A. K.: – Nešaubos, ka Vienotībā ir cilvēki, kuriem, iespējams, bijuši arī šādi apsvērumi. Tomēr nevaru apgalvot, ka visa partija saliedējās, lai tiktu galā ar vienu Ēlerti.
– Sarmīte Ēlerte paziņojusi, ka nevēlas kļūt par frakcijas vadītāju. Tas nav uztverams kā mājiens, ka pēc kāda laika viņa noliks savu mandātu domē, lai cīnītos citās vēlēšanās?
A. L.: – Ēlerti noteikti neapmierinās sēdēšana opozīcijā, lai bezcerīgi noskatītos, kā valdošais vairākums viņu ik pa brīdim neķītri un sāpīgi pazemo. Šādu situāciju Ēlerte droši vien redzēja tikai briesmīgākajos murgos, un tikai ļaunākie ienaidnieki varēja to viņai novēlēt.
– Kamēr Sarmīte rīs krupi pēc krupja, tikmēr citi partijas biedri un biedrenes aus baltas kājas, vīkstoties uz Eiroparlamentu, Saeimu vai Prezidenta pili. Ja tā padomā – ārprāts!
A. L.: – Tā nu politikā notiek. Diemžēl. Šaubos, vai Ēlerte bija rēķinājusies ar šādu vēlēšanu rezultātu un tādu attieksmi pret sevi. Tāpēc neticu, ka viņa Rīgas domē paliks ilgu laiku. Cilvēciski tas ir pilnīgi saprotams. Labi, var diskutēt par Ēlerti kā saraksta līderi, taču ir cits jautājums, kuru nekādi nespēju izskaidrot. Proti, viņas politiskais uzstādījums kampaņā, mēģinot pārtrumpot Nacionālo apvienību. Interesanti, kurš ģēnijs iestāstīja, ka tieši tā ir jādara... Šo cilvēku gan vajadzētu padzīt no partijas un nelaist pat tuvumā tai.
A. K.: – Arī es par to biju ļoti izbrīnīts. Nonācu pie atziņas, ka visdrīzāk liela daļa Vienotības tā patiešām arī domā. Iespējams, ka tādējādi kampaņa bija ļoti patiesa.
– Bet jūs taču saprotat, ka saimnieciskos jautājumos Sarmīte Ēlerte nespētu tikt līdzi Ušakovam! Pirmkārt, viņai nav pieredzes, strādājot pilsētas domē, otrkārt – Sarmīte nav vecis.
A. L.: – Izskatījās, ka Ēlertes kampaņu neviens nevadīja. Ja nav komandas, kas palīdz saprast, ka bez kultūras jautājumiem pastāv arī saimnieciskas lietas; ka var paprasīt, cik maksā biļete sabiedriskajā transportā, tad iznākums ir loģisks – parādījās nacionālā kārts. Būsim godīgi: nu nav taču Ēlerte nekāda nacionāliste. Normāliem nacionālradikāļiem bija pamatīgs pārsteigums, ka viltus pravieši no Vienotības laužas viņu templī.
A. K.: – Vēlētāji pašvaldības uzlūko saimnieciskā aspektā. Ja tu neorientējies ikdienišķi praktiskos jautājumos, tad lielā mērā esi nolemts sakāvei. Un kas gan cits tad atliek, ja ne ienaidnieku meklēšana?
– Nacionālā apvienība Rīgas domē ieguva 12 mandātu. Ir iemesls priecāties?
A. L.: – Protams. Ja atceramies, kad izvirzīja Baibu Broku, eksperti ironizēja: ko šajās vēlēšanās darīs Alvja Hermaņa aktrise? Tomēr īstā Broka jau kampaņas laikā pierādīja, ka var būt Latvijas politikā uzlecoša zvaigzne. Visu cieņu! Turklāt viņai bija daudz grūtāk nekā Sarmītei Ēlertei, jo nacionāļiem nav savas frakcijas domē. Atšķirībā no Vienotības Broka nevarēja zināt, kas notiek pašvaldībā. Taču jau kampaņas laikā redzējām, cik ātri viņa mācās. Kā būs tālāk? Vai NA cilvēki spēs izmantot savas līderes potenciālu – redzēsim.
A. K.: – Kaut arī NA būs opozīcijā, tik un tā šie rezultāti pozitīvi ietekmē partijas morālo klimatu, stiprinot pašapziņu. Tas ir ļoti svarīgi, ņemot vērā, ka nākamās Saeimas vēlēšanas ir tuvu. Savukārt uz Vienotību rezultāti darbosies demoralizējoši, nemaz nerunājot par Reformu partiju.
– Zaļo un zemnieku savienība (ZZS). Vēlēšanu naktī Augusts Brigmanis lepni teica, ka ZZS esot šo vēlēšanu īstie uzvarētāji. Kā vērtēt zaļzemnieku rezultātus?
A. L.: – ZZS ir visnotaļ īpatnējs veidojums, kas it kā nav nekur un tomēr ir visur. Vēlēšanās viņiem ir diezgan labi panākumi visā Latvijā. Zaļie, protams, bija cerējuši vairāk. Vienā brīdī šķita, ka tradicionālie centra vēlētāji varētu nobalsot par zaļajiem kā mazāko ļaunumu Rīgā. Diemžēl redzējām, ka Zaļo partijai bija līdera problēma.
– Zemnieki berzē roķeles. Zero mandāts Rīgā kļūs par labu mācību zaļajiem separātistiem.
A. K.: – Rīgā ZZS tradicionāli paliek aiz 5%. Nebija nevienas indikācijas, kas liecinātu, ka šoreiz būs citādāks rezultāts, ja darīs visu tāpat kā iepriekš. Tāpēc mēģināja improvizēt. Un gandrīz sanāca. Taču ir kāds objektīvs faktors, kas traucē – nacionālā sašķeltība (bet tā jau traucē arī pārējiem). Latviskajām partijām ir daudz grūtāk pārvarēt 5% barjeru, jo ir jāsmeļ tikai no puses – no viena spaiņa, jo otrs ir nepieejams. Šo problēmu zaļie nespēja atrisināt.
– Ušakovs sacīja, ka pirmoreiz noticis neetnisks balsojums.
A. K.: – Kad pie vēlēšanu iecirkņiem anonīmi tika aptaujāti cilvēki, kuri jau bija nobalsojuši, intervētāji atzīmēja arī atbildētāju valodu. Latviski un krieviski runājošie, kuri apgalvoja, ka balsojuši par SC, dalījās 2:1. Tātad katrs trešais, kurš teica, ka balsojis par saskaņiešiem, bija latvietis. Izrādījās, ka faktiskais rezultāts bija vēl labāks, nekā varēja secināt pēc exitpoll atbildēm.
– Vecais fenomens – kaunīgie latvieši, kuri melo intervētājam.
A. K.: – Īsi pirms vēlēšanām latviešu inteliģence pasludināja par nodevējiem tos, kuri balsos par Ušakovu. Iespējams, tas nospēlēja savu lomu, un daudzi pārstāja savu viedokli paust skaļi. Tādējādi latviešu īpatsvars SC elektorātā var būt pat vēl lielāks. Secinājums: no latviešu puses patiešām vairs nevaram runāt par etnisko balsojumu, jo Rīgā viņu izvēle ir sadalījusies plašā spektrā. Krievvalodīgajiem gan tas ir etniskais balsojums.