Diskusija: Nākamais referendums – par pievienošanos Krievijai?
 
©F64 Photo Agency

Neatkarīgā uz sarunu par referendumu un latviešu valodas situāciju aicina Saeimas deputātus Inu Druvieti (Vienotība), Raivi Dzintaru (VL!TB/LNNK) un Augustu Brigmani (ZZS).

– Nacionālā apvienība Satversmes tiesai ir iesniegusi 30 Saeimas deputātu parakstus zem pieteikuma, kurā lūgts apturēt referendumu par krievu valodu. Vai nav par vēlu?

Ina Druviete: – Es tāpat kā daudzi citi Vienotības deputāti arī parakstīju sagatavoto pieteikumu. Manuprāt, šim procesam vajadzēja sākties ātrāk, un valsts neizmantoja visas iespējas laikus aizstāvēt savas pamatvērtības, tomēr – labāk vēlu nekā nekad, un Satversmes tiesa ir pēdējā barjera Latvijas valstiskuma un tautas pašnoteikšanās tiesību apdraudētājam – referendumam. Satversmes tiesas lēmums būs ļoti nozīmīgs, jo tas uz visiem laikiem varētu pielikt punktu diskusijām par to, vai latviešu valoda būs vienīgā valsts valoda, tādējādi novēršot šķēršļus Latvijas valsts pilntiesīgai funkcionēšanai nākotnē.

Augusts Brigmanis: – Pirms dažām nedēļām es publiski paudu ZZS viedokli: katram cilvēkam, kam ir tuva latviešu valoda, vajag iet uz referendumu un balsot pret krievu valodu kā otro valsts valodu. Jāsavāc miljons balsu par latviešu valodu, un šāds skaitlis būtu visspilgtākais arguments, lai visiem parādītu, kas ir saimnieki šajā zemē. Ja es tagad parakstītos zem iesnieguma Satversmes tiesai, man noteikti pajautātu: kur tad tu biji agrāk, ka tikai tagad pamodies? Protams, jebkurš solis valodas aizstāvībai ir pareizs, bet, vai vēršanās Satversmes tiesā vainagosies ar panākumiem, es nevaru apgalvot, taču savu izvēli cīņā par latviešu valodu esmu izdarījis – iešu uz referendumu, ja tas notiks. Bažas ir tādas, ka vēršanos Satversmes tiesā varētu tulkot kā bailes, proti, ka mēs neesam pārliecināti par referenduma rezultātu. Ja varētu panākt, ka šis jautājums ar Satversmes tiesas palīdzību tiek uz mūžīgiem laikiem izslēgts no aprites, tas būtu ļoti labi.

– Bet bija taču iespēja apturēt šo referendumu jau pagājušajā gadā, kamēr viss vēl nebija nonācis pēdējai robežlīnijai!

A.B.: – Vajadzēja domāt jau tad, kad Lindermans sāka vākt parakstus. Vajadzēja izzināt un prognozēt situāciju, kas rosinātu Satversmes tiesu skaidrot to, ka vispār nav vērts censties vākt kaut kādus parakstus, jo šāds referendums ir antikonstitucionāls. Nākamā iespēja visu apturēt bija tad, kad Valsts prezidents nosūtīja šo jautājumu uz Saeimu. Bet tad visi ar putām uz lūpām metās diskutēt par to, kāds būs referenduma jautājums – neviens tajā brīdī nezin kāpēc neiedomājās, ka tas vispār varētu nenotikt.

– Kas tas bija – prāta apmulsums? Simt gudro galvu, un neviens neko nevar iedomāties!

I.D.: – Manuprāt, šādu situāciju izraisīja fakts, ka Latvijas sabiedrība un arī amatpersonas ļoti uzticas tiesībzinātņu speciālistiem, juristiem, un viņu viedoklis nebija viennozīmīgs. Mēs ar Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāju Ilmu Čepāni kopš parakstu vākšanas sākuma paudām viedokli, ka šāds referendums ir antikonstitucionāls, tomēr neatradās pietiekami daudz dzirdīgu ausu. Tieši tas, ka bija dažādas juridiskās interpretācijas, vienu brīdi pastiprināja arī manas šaubas, ka varbūt šis referendums tomēr ir tiesisks un varbūt jāļauj tam notikt. Tagad nožēloju, ka nepietiekami uzticējos savām zināšanām un nebiju uzstājīgāka, tādēļ notikušajā redzu arī savu, turklāt nopietnu atbildību. Iespējams, ka gluži psiholoģiski daudzi centās atvairīt nepieņemamo domu par krievu valodu valsts valodas statusā, tāpēc no tās norobežojās un neveica aktīvu pretdarbību. Taču, vērojot, kā pati doma par referendumu jau ir ietekmējusi latviešu valodas situāciju un valodas vidi, es tagad esmu pārliecināta, ka apturēt referendumu vēl nav par vēlu. Skaidri pasakot nē šāda veida referendumiem, mēs būsim novērsuši antikonstitucionālas darbības arī nākotnē.

A.B.: – Sakiet, kāpēc tajā brīdī, kad Vienotība kopā ar pārējiem koalīcijas partneriem aicināja visu tautu iet uz referendumu, Ilma Čepāne nepateica: kolēģi, jūsu lēmums ir aplams. Viņa taču varēja ieteikt vērsties Satversmes tiesā!

I.D.: – Ilma Čepāne to pateica. Tomēr saskaņā ar Satversmes tiesas likumu vismaz 20 deputāti varēja ar pieteikumu vērsties Satversmes tiesā tikai pēc 20. decembra, kad Valsts prezidents nosūtīja attiecīgo grozījumu projektu Saeimai. Tas arī tika izdarīts.

Raivis Dzintars: – Nacionālās apvienības ministri balsojumā gan par finansējuma piešķiršanu parakstu vākšanas otrajam posmam, gan par finansējuma piešķiršanu referenduma rīkošanai balsoja pret, jo šāds referendums ir antikonstitucionāls. Nākamais solis bija vēršanās koalīcijas padomē ar rosinājumu pirmos četrus Satversmes pantus noteikt kā negrozāmus. Koalīcijas padomes lēmums bija šos priekšlikumus nodot izvērtēšanai konstitucionālo tiesību ekspertu komisijai, un līdz šim mēs šo slēdzienu no komisijas neesam saņēmuši. Šajā situācijā mums nācās izšķirties – ļaut notikt referendumam, skaidri redzot, ka juridiskās autoritātes un augstas valsts amatpersonas apšauba tā likumību, un nelikties ne zinis ne par viņu teikto, ne par lielas daļas iedzīvotāju uzskatu, ka šāds referendums būtībā ir prettiesisks un amorāls, vai arī izmantot pēdējo iespēju vērsties Satversmes tiesā.

– Izskaidrojiet, lūdzu, šādas rīcības mērķi.

R.Dz.: – Mērķis ir viens: dot nepārprotamu signālu Latvijas un starptautiskajai sabiedrībai, ka jautājums par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu Latvijā nav apspriežams. To, protams, var izdarīt, ar milzīgu pārsvaru nobalsojot referendumā pret divvalodību – ja referendums notiks, tad mēs piedalīsimies un aicināsim to darīt arī citus. Tomēr visprecīzāk to varētu izdarīt tad, ja tiesa dotu slēdzienu, ka tāds referendums vispār nav iespējams. Ja šāda sprieduma nav, tad teorētiski pēc šāda referenduma var notikt līdzīgs, jo jautājums nebūs izsvītrots no darba kārtības.

– Sabiedrība ir sašķelta: daļa uzskata, ka uz referendumu jāiet, daļa – ka ne, arī valsts augstākā vadība nav vienota attieksmē pret šo pasākumu. Nav vienprātības arī attiecībā pret vēršanos Satversmes tiesā. Kas notiks sabiedrībā, ja tiesa lems, piemēram, pusgadu? Lindermans jau draud organizēt demonstrācijas.

R.Dz.: – Nodrošināt kārtību konkrētā pasākumā – vai tas ir mītiņš vai demonstrācija, vai konkrēts neapmierinātības izpaudums – ir daudz vienkāršāk nekā nodrošināt kārtību neskaitāmos vēlēšanu iecirkņos. Tieši ar šādu mērķi – lai nebūtu sašķeltības divvalodības pretinieku vidū – ir uzrakstīts mūsu iesniegums. Mēs arī uzskatām, ka referendums ir prettiesisks, bet, ja tas notiks, mēs iesim un balsosim pret. Tas ir tāpat kā ar okupāciju: okupācija ir prettiesisks notikums, bet, ja reiz tā ir notikusi, mūsu uzdevums ir tai pretoties. Tie, kas atbalsta divvalodību, ar apzinātu taktiku mūs šobrīd ir sašķēluši.

I.D.: – Ir vairāki scenāriji, kā situācija varētu attīstīties. Ja referendums netiek novērsts, bet tikai atlikts uz nenoteiktu laiku, situācija var arī saasināties. Sliktākais tiešām ir nevienprātība starp valsts augstākajām amatpersonām, partijām, inteliģenci un citām sabiedrības grupām par referenduma leģitimitāti un pareizo rīcību tā norises gadījumā. Tagad, gaidot Satversmes tiesas lēmumu, nevajadzētu koncentrēties uz minētajiem jautājumiem, bet runāt par būtību. Ļoti svarīgi skaidrot, cik bīstams varētu būt tā saucamais protesta balsojums: sak, balsošu par, lai protestētu pret emigrāciju, demogrāfisko situāciju, Latvijas valdību utt. Tāpat vajadzētu vērsties pret Ušakova tipa paziņojumiem: es jau neesmu par divām valsts valodām, es esmu pret valdošo koalīciju. Tā ir bezatbildīga spēlēšanās ar nopietnām lietām. Iespējamā referenduma negatīvās sekas jau ir jūtamas valodas vidē un situācijā, un mēs esam atsviesti atpakaļ par desmit, ja ne par visiem divdesmit gadiem – publiskajā telpā risinās tādas pašas diskusijas kā 1988. gadā, kad latviešu valodai tika atjaunots valsts valodas statuss. Mums ir jāatrod veids, kā pārliecināt cilvēkus par to, ka latviešu valodai jābūt dominējošai gan valstiski regulējamās jomās, gan sabiedrības savstarpējā saziņā.

A.B.: – Ja izdodas līdz galam novērst referendumu – ļoti labi. Mēs atbalstām. Ja referendums tomēr notiek, tad ir izdevīgi, ka tas notiek tagad, 18. februārī. Bet ja tas paliek tādā pakārtā stāvoklī, tad... kurā brīdī tas kritīs? Satversmes tiesa var šo lietu skatīt trīs mēnešus, pusgadu, bet kas notiek līdz lēmuma brīdim? Vai tas notiek pirms vai pēc Krievijas prezidenta vēlēšanām?

– Druvietes kundze, jūs teicāt, ka valodas situācija pasliktinās. Vai ir kādi konkrēti piemēri?

I.D.: – Valsts valodas centrs apliecina, ka pēdējo mēnešu laikā ir palielinājies sūdzību skaits par atteikšanos apkalpot klientus valsts valodā. Tas nozīmē, ka netiek pildīts ne tikai cilvēcisko attiecību kodekss, bet arī likums, jo daudzās jomās latviešu valodas lietošana ir obligāta. Tāpēc ir svarīgi runāt par latviešu valodas pozīcijām valstī, kas nebūt nav stabilas. Sabiedrībai diemžēl nav skaidrs, kas notiktu, ja par otro valsts valodu kļūtu krievu valoda, tāpēc ir jāraksturo arī šis bīstamais scenārijs, lai visi saprastu, cik nopietns apdraudējums tas būtu latviešu valodai un Latvijas valstij.

R.Dz.: – Politiskā organizācija PCTVL šobrīd ir iniciējusi jaunu parakstu vākšanu – par pilsonības piešķiršanu visiem. Nav garantiju, ka referendums par krievu valodu, ja tas notiks, tā arī beigsies neturpinoties. Tāpēc mums jāriskē, lai agrāk vai vēlāk pateiktu, ka šādi jautājumi vispār nav apspriežami.

– Centrālajai vēlēšanu komisijai (CVK) arī tā kā vajadzēja reaģēt uz Lindermana iesniegto sarakstu konsekvenci – sekojošo referendumu. Tā bija pirmā pietura, kad referendumu varēja reāli apturēt.

I.D.: – CVK tiešām bija pirmā barjera. Nepiekrītu Cimdara kungam, kurš uzskata, ka viņiem tikai jāpilda formālais pienākums, nevis jāskatās saturiski. Cimdara kungam varbūt nebija pienākuma, bet bija tiesības konsultēties ar juristiem, ar konstitucionālo tiesību komisiju, nevis uzreiz jāprasa Ministru kabinetam līdzekļi referenduma organizēšanai. Ministru kabinets, iespējams, lēmumu pieņēma bez nopietnas izvērtēšanas.

R.Dz.: – CVK nedrīkst pildīt tikai pastkastītes funkcijas. Un kas notiktu, ja Latvijā savāktu 10 000 parakstu par to, lai atjaunotu, piemēram, verdzības iekārtu? Vai arī – par to, lai Latviju pievienotu Krievijai? Vai vismaz – Latgali pievienotu Krievijai?

– Šādi referendumi taču ir pilnīgi absurdi.

A.B.: – Tāpēc mēs atbalstām VL!TB/LNNK iniciatīvu par negrozāmajiem Satversmes pantiem. Tikai man nav skaidrs, kāpēc koalīcija šo jautājumu nobāzusi vistālākajā atvilktnē.

I.D.: – Tāpēc, ka juristiem ir dažādi skatījumi uz šo jautājumu. Un koalīcijas partijas vēlas būt juridiski korektas. Man nekad nav bijis šaubu, ka šādi negrozāmi panti ir jānosaka.

A.B.: – Saprotu, ka NA ir sagatavojusi juridiski korektu formulējumu par negrozāmajiem Satversmes pantiem. Ja tas mums tiktu piedāvāts parakstīšanai, mēs to nešaubīgi izdarītu.

R.Dz.: – Satversmes tiesas spriedums parādīs, vai mums ir nepieciešamība pēc negrozāmajiem pantiem vai ne.

– Viens otrs klaigās, ka tiek apspiesta demokrātija.

R.Dz.: – Par to klaigās ikreiz, kad mēs, nedod dies, kaut ko mēģināsim darīt latviešu un Latvijai lojālo cilvēku interesēs.

I.D.: – Līdz šim diemžēl neesam bijuši spējīgi aizstāvēt Latvijas valsts pamatvērtības, un dažkārt tas noticis pārprastas demokrātijas vārdā. Tagad mums vajadzētu saprast, cik patiesībā trausli Latvijas valsts pamati. Latvijas amatpersonu vienprātība šajā jautājumā būtu ļoti vēlama.

A.B.: – Dzintara kungs, vai starp 30 deputātiem, kas parakstīja jūsu iesniegumu Satversmes tiesai, ir arī Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas vārds?

R.Dz.: – Saeimas priekšsēdētāja neparakstījās tāpēc, ka viņa pirms tam bija likusi parakstu uz prezidija lēmuma.

I.D.: – Tas nebūtu juridiski korekti.

– Protams. Kamēr pretinieki rīkojas, īpaši neiedziļinoties nedz juridiskos, nedz morāli ētiskos jautājumos...

R.Dz.: – Juridiskais korektums, protams, ir vajadzīgs, taču aiz tā reizēm slēpjas nevēlēšanās kaut ko darīt.

– Kur paliek juridiskais korektums, kad Saeimas deputāti atklāti pasaka, ka viņi balsos pret latviešu valodu, kaut gan deputāta zvērestā pirms tam solīja pretējo? Viņi lauž zvērestu, un neviens neko nevar iebilst – nedz juridiski, nedz morāli.

I.D.: – Arī Datu valsts inspekcija ir paziņojusi, ka CVK ir tiesības nosaukt to deputātu vārdus, kuri piedalījās parakstu vākšanā par otro valsts valodu.

– Tad kāpēc CVK spītīgi atsakās izpaust šo valsts noslēpumu?

I.D.: – Šo jautājumu mēs uzdosim Cimdara kungam tad, kad darba kārtībā būs jautājums par locekļu izvirzīšanu šai komisijai. Bet es jau zinu, kāda būs atbilde: ka jāievēro personas datu aizsardzība un CVK formālās funkcijas. Tagad šāda rīcība paliek uz attiecīgo deputātu sirdsapziņas, jo nacionālā valstī ar tādu vēsturi un ar tādu etnodemogrāfisko situāciju izvirzīt jautājumu par otro valsts valodu ir amorāli. Tas būtu īss solis pārejai uz krievu valodas dominanti.

A.B.: – Man šķiet, ka tiem deputātiem, kas parakstījās par referenduma rosināšanu, vajadzētu būt drosmīgiem un atzīties savās darbībās, nevis gaidīt aizstāvību no kaut kādām iestādēm. Divkosība, nekas vairāk.

I.D.: – Ja šie deputāti referendumā balsos par otro valsts valodu, tas būs zvēresta pārkāpums.

– Vai šāds zvērests ir vajadzīgs, ja to var tikt viegli pārkāpt un ja pēc tam neseko nekāds sods?

I.D.: – Acīmredzot atbilde ir nē.

R.Dz.: – NA ir iesniegusi savus priekšlikumus par to, ka par nopietniem un apzinātiem deputāta zvēresta pārkāpumiem caur Mandātu un ētikas komisiju būtu iespējas šādas lietas nodot Satversmes tiesai, lai tā lemtu par deputāta mandāta anulēšanu.

A.B.: – Mēs to atbalstītu.

I.D.: – Domāju, būs arī mūsu atbalsts.

– Situācija Latvijā, pateicoties šim t.s. referendumam, ir etniski un politiski nestabila. Bet tā nav kļuvusi par tādu tikai vakar, eskalācija ir notikusi jau ilgāku laiku. Kur, piedodiet, ir skatījies Satversmes (!) aizsardzības birojs? Un kur – Drošības policija? Kāpēc deputāti nejautā, ko dara šīs institūcijas, ja jau reiz šādi referendumi skar valsts drošību?

R.Dz.: – Esam plānojuši aicināt uz frakciju iekšlietu ministru, arī drošības iestāžu pārstāvjus. Mēs vēlamies ne tikai pienākumu formālu izpausmi, bet arī notikumu analīzi gan uz vietas, gan globālā kontekstā, gribam uzzināt, vai ar referendumu saistītajām aktivitātēm ir bijis ārvalstu finansējums un tamlīdzīgi.

– Vai kādam no jums ir aizdomas, ka finansējums, piemēram, Lindermana aktivitātēm, varētu nākt no Krievijas?

R.Dz.: – Šādu informāciju esmu saņēmis no pietiekami drošiem avotiem. Krievijas kanāli šā referenduma reklamēšanai laiku ir devuši bez maksas – tādā vai citādā veidā finansējums nonāk īstajās rokās.

A.B.: – Ja katru dienu krieviski iznākošās avīzes skalo smadzenes saviem lasītājiem, tas ir daudz ietekmīgāks resurss nekā slēpts finansējums.

I.D.: – Jācer, ka arī latviešu plašsaziņas līdzekļi runās ne tikai par antikonstitucionālo referendumu, bet arī par to, kas tiek darīts un kas jādara, lai stiprinātu latviešu valodu. Patlaban paradoksālā kārtā daudz lielāku vērību arī latviešu medijos izpelnās krievu valodas propagandētāji. Latvijas valsts institūcijas – Latviešu valodas aģentūra un Valsts valodas centrs – diendienā veic svarīgu darbu, notiek interesanti pasākumi, mums ir lieliski rakstnieki, žurnālisti un tulkotāji, kas nepārtraukti bagātina valodu, latviešu valodnieki publicējuši nozīmīgus pētījumus, bet atspoguļojumu publiskajā telpā tas rod visai nelielu.

– Tajā apstāklī, ka tagad briest referendums par otro valsts valodu, viens otrs vaino NA, kas pirms tam rīkoja parakstu vākšanu par krievu skolu pakāpenisku pāreju uz atviešu valodu, sak, jūs esat izprovocējuši esošo situāciju.

R.Dz.: – Referendums nav nekāds zibens spēriens no skaidrām debesīm, tas liecina par to, ka līdz šim kaut kas nav bijis kārtībā valsts politikā. NA ideja par krievu skolu pakāpenisku pāreju uz mācībām latviešu valodā – uz to būs jāiet tādā vai citādā formā. Tad pakāpeniski veidosies vienotā informatīvā telpa. Pēdējos 20 gados nepietiekami ir tikusi īstenota latviskas Latvijas politika. Pavisam nesen es Nacionālajam kino centram uzdevu jautājumu: vai, sadalot niecīgos līdzekļus kinofilmu veidošanai, kaut mazliet tiek apspriests jautājums par to, vai plānotās filmas nāks par labu valstij, lepnumam par to, vai arī naudas sadale tiek pakļauta vien formāliem kritērijiem? Par šāda jautājuma uzdošanu mani pataisīja par lielāko tumsoni, cenzoru un totalitāristu. Acīmredzot esam pelnījuši, ka tāds referendums notiek... Tas ir spogulis daudzu cilvēku līdzšinējai darbībai un domāšanas veidam. Bet kultūra, manuprāt, ir gara gaisma nesēja, un varbūt vajadzētu vairāk popularizēt nevis narkomānus un dienaszagļus, bet kaut ko vērtīgu, Latvijai nepieciešamu?