Vērtējums par priekšvēlēšanu cīņām, to specifiku un pēcvēlēšanu scenārijiem Neatkarīgās diskusijā ar Latvijas Universitātes profesoru politologu Juri Rozenvaldu un politikas analītiķi Latvijas faktu direktoru Aigaru Freimani.
– Kāds iespaids jums radies par partiju programmatiskajām nostādnēm? Vai nav izzudušas ideoloģiskās robežšķirtnes, visi nav palikuši ļoti kreisi? Jo īpaši nodokļos par progresivitāti, pārnešanu no algām uz patēriņu, jauniem nodokļiem, sociālo lietu neaizskaramību, vismaz solījumos?
Juris Rozenvalds (J. R.): – Šīs vēlēšanas ir pretrunīgs sajaukums: no vienas puses – visi saprot, ka ir iespējas notikt vēl nebijušai Saskaņas nākšanai valdībā, no otras – viss atkal iet tajās pašās sliedēs, diskusijas ārkārtīgi koncentrējas ap personībām, reklāmas saukļiem, tādiem kā "Ļaujiet Dombrovskim strādāt!", nepasakot, ko un kā. Ideoloģiskie jautājumi, šķiet, vairāk pavirzījušies otrajā plānā. Sola to, ko grib dzirdēt, brīžiem ļoti populistiski "cieti". Kampaņas balstās uz pretinieka tēla izcelšanu.
Vēl ir ārējo attiecību konteksts – pārstartēšanas attiecības ar ASV un Krieviju. Atklāti kaitināt vai uzturēt antikrievisku retoriku diez vai vairs ir moderni. Cits faktors – stihiskais sabiedrības integrācijas process, kuru ik pa laikam papildina ar kaut kādām oficiālās politikas iniciatīvām, programmām, aktualizējot jautājums, par ko diskutē sabiedrībā: vai "krievi nāks" varā vai nē.
Aigars Freimanis (A. F.): – Mums partiju ideoloģiskās robežas ir vairāk simboliskas nekā reālas, lai gan pieprasījums pēc kreisas ideoloģijas ir bijis liels ilgu laiku, un šobrīd tas ir aktuālāk nekā citkārt. Jautājums, kas to vairāk pārstāv. Deklaratīvā ziņā – noteikti Saskaņas centrs (SC), kas sevi pieteica kā sociāldemokrātisks spēks, kamēr citas partijas runāja, ka atrodas vairāk pa labi no centra. Šobrīd šis akcents gan nedaudz pazudis un pārcelts uz Nilu Ušakovu, kas nepiedalās vēlēšanās. Kampaņa pamazām padarīta par premjeru kandidātu sacensību, pat partijas ar reitingiem zem viena procenta startē ar saviem premjera kandidātiem, kas tajā ievieš zināmus humora elementus. Tādu kvazi kreisās partijas lomu šobrīd pilda arī Vienotība. Pie nekonkrētas labējās ideoloģijas ciešāk turās PLL, kaut gan arī te grūti atrast precīzas identifikācijas, bet katrā ziņā tā vairāk nekā jebkurš cits runā par nodokļu necelšanu. ZZS, kā parasti, bez ideoloģijas, kaut kur fonā piekārtojas situācijai, VL–TB/LNNK arī drīzāk ir bez ideoloģijas, vairāk kā satelīts Vienotībai.
Vēl viens liels spēlētājs, kas nepiedalās vēlēšanās tieši, bet ietekmē, ir starptautiskie aizdevēji.
– Kam par labu tie strādā vairāk? No vienas puses, aizdevēju ierobežojumi, viņu rosinātā ekonomikas saspiešana, ir pateicīgs valdošo partiju kritikas objekts, no otras puses – tikai pateicoties aizdevumam, valdība novērsusi sociālo sprādzienu, Dombrovska valdība turklāt daļu problēmu vienkārši atbīdījusi nost, ievērojami palielinājusi budžeta deficītu, salīdzinot ar sākotnējā aizdevumā noslēgtajiem 5% līdz 10% pērn un 8,5% šogad.
A. F.: – Manuprāt, šodien to īsti nevaram izmērīt, jo ir prognoze par budžeta konsolidāciju, bet nav satura, kā to realizēt. Tur iespējas nav pārāk plašas: palielināt nodokļus vai samazināt izdevumus, jautājums vienīgi – kurās jomās. Var arī izmantot abus instrumentus. Pateikt, kā neredzamā, valdības kabinetos palikusī starptautisko aizdevēju pozīcija nostrādās, šobrīd grūti.
J. R.: – Starptautisko aizdevēju tēma veido fonu diskusijām, bet to nevar viennozīmīgi izmantot. Tikko PLL to sāk cilāt, saka: "Latvijas intereses vispirms, neļausim nokļūt parādu jūgā", Vienotība atgādina, kas aizdevumu paņēma. Ap šo jautājumu notiek stīvēšanās, bet tas nav trumpis, ko uzmest galdā un ar ko viennozīmīgi uzvarēt.
– Opozīcijas partijas centās panākt, lai valdība sagatavo budžetu pirms vēlēšanām, kas izdarīts netiks. Vai tas nozīmē, ka būs nepatīkami pārsteigumi pēc vēlēšanām arī šoreiz?
J. R.: – Nepatīkami pārsteigumi pēc vēlēšanām būs noteikti, bet pateikt visu patiesību pirms vēlēšanām, varētu būt ārkārtīgi bīstami, tāpēc arī neviens neiet uz visu banku.
– Kaut kāda iesildīšanās gan jau manāma, vismaz no Finanšu ministrijas puses, kura jau runā par samazinātās PVN atcelšanu, citu nodokļu palielināšu, nu jau izskanējis arī par neapliekamā minimuma samazināšanu pensijām. Tiesa, no FM gan visām partijām ērti norobežoties, jo Einars Repše nekandidē.
J. R.: – Vienotības grēks pirms pašvaldību vēlēšanām tai ir kā akmens, kas traucē, tomēr negremdē pilnībā, jo ir argumenti, kāpēc tas tika darīts. To var darīt tikai tādā gadījumā, ja ir darīšana ar racionālu vēlētāju, kāds lielā mērā tomēr nav Latvijas vēlētājs.
A. F.: – Domāju, nepatīkami pārsteigumi ir gaidāmi, bet nevaram precīzi prognozēt to virzienu, varam vien nojaust no iepriekš realizētā – nodokļi plusā, izdevumi mīnusā, varam prognozēt pa jomām, kurās ietekme var būt lielākā. Acīmredzot sociālā budžeta sadaļa ir tik liela, ka tur būs lielākā interese noņemt. Varbūt ir kāds cits pārsteigums vēl. Nevaram iedomāties, ka nāk pie varas koalīcija, kas pasaka kaut ko līdzīgu kā Aivars Lembergs, ka 7,5 miljardi aizdevējiem ir sīknauda, ko mēs neatdodam, jo ar šo naudu izglābām zviedru bankas. Parādos nebijuša Latvijas vēlētāja ausīm tie ir ārkārtīgi saldi, viegli saprotami vārdi, bet tie nav pārāk ticami, sabiedrība jūt, kad tiek šauts pār strīpu. Bet praktiski jebkurš spēks grēko šajā virzienā.
– Nacionālā kārts šajās vēlēšanās ir vājāka vai spēcīgāka nekā citkārt? Kā šoreiz strādā "krievi nāk!"?
J. R.: – Tā brīžiem tiek aktīvi izmantota. Tā spilgti iezīmējas arī sākotnējās Vienotības reklāmās un tekstos, kas rada iespaidu, ka galvenais mērķis tai ir uzvarēt SC, un pārējais nav tik būtiski. Ar to Vienotība sevi grūž uz sacensību ar VL–TB/LNNK, kas vienmēr būs radikālāka, latviskāka. Saskaņai bieži pārmesta atšķirīga runāšana ar latviešu un ar krievvalodīgo auditoriju, un interesanti, ka Vienotība sāk runāt ļoti līdzīgi – no vienas puses, sit pie krūts par latviskuma aizstāvēšanu, vienlaikus ir ļoti pieklusinājusi savu retoriku attiecībā uz iespējamu SC nākšanu valdībā. Manuprāt, jautājums par krievu nākšanu varā, to saprātīgu iekļaušanu politiskajā procesā, sen jau ir nobriedis, tāpēc retorika, kas vērsta uz nacionālo vēlētāju, ir un būs, bet ne par daudz, lai nenodedzinātu iespējamos sadarbības tiltus.
A. F.: – Valda Dombrovska pretnostatīšanu Jānim Urbanovičam, manuprāt, Vienotības PR speciālisti bija izdomājuši kā kampaņas pamatasi, mazliet fonā ieliekot PLL, kas mēģina iestāties pa vidu, kas arī izdevās pagājušajās pašvaldību vēlēšanās. Elektorāta analīze Rīgā rādīja, ka Šlesers ielauzās ne tik daudz Saskaņas, bet PCTVL elektorātā. Lai cik tas būtu dīvaini, Saskaņas elektorāts bija stabilāks, bet PCTVL slēdzās kā slēdzis, un Šlesera radikalitāte ekonomiskajos uzstādījumos acīmredzot viņiem likās pievilcīgāka. Te gan ir vēl viena nianse – vēlētāju vidējais vecums jau kopš 2007. gada, kopš teatralizējās 16. marta pasākumi, un SC bija potenciālais kandidāts koalīcijai, mazākais ir tieši PCTVL elektorātam (39 gadi), un otrs jaunākais vecums ir PLL elektorātam (40,1 gads).
Bet attiecībā uz SC un nebijuši plašajām koalīcijas robežām, ir viena zīme, kas man liek smaidīt un uzdot jautājumus: SAB vadītājs Jānis Kažociņš nāca klajā ar politisku atklāsmi, ka viņš sen uzskatījis, ka krievu nelaišana varā ir liela kļūda. Cilvēks, kas par politiku nav runājis, nācis sistēmā kā Apvienotās Karalistes atvaļināts virsnieks, pēkšņi sāk runāt politiski! Jautājums, vai tā frāze dzima viņa galvā vai citās, bet pēc tam burtiski lavīnveidīgi pie šādām atklāsmēm nonāca ļoti daudzi.
Nacionālajās pozīcijās, protams, cieti stāv vislatvieši, dabūjuši morālo dopingu no TB/LNNK, lai gan nepārprotami redzamas ir iekšējās problēmas apvienībā un sinerģija vairāk veidojas vēlētāju galvā, kas nes sevī šo ideju, nekā pašā apvienībā.
J. R.: – Raivja Dzintara aicinājums svītrot ārā Emīlu Jakrinu vien ir ko vērts!
A. F.: – Notikums ar Jakrinu spilgti parādīja, ka TB/LNNK daļu politika joprojām interesē mazliet citā izpratnē. Vēl dīvains bija frivolais Roberta Zīles paziņojums, ka uz Latviju labāk vajadzētu vest ķīniešus, jo tie labāk integrēsies nekā krievi, kas varēja rasties tikai cilvēkā, kas atrodas ārpus Latvijas pašizolācijas stāvoklī. Ar to viņš saspridzināja savu vēlētāju, kas jau tāpat ir nervozs.
Spēle uz vēlētāju nacionālajām jūtām, manuprāt, bija arī Urbanoviča neveiklajā izteikumā par Biškeku, kur gan bija sava gudra doma: tā bija zīme PCTVL galam, lai viņi nebaidās, mēs esam tikpat cieti kā PCTVL, bet mēs esam labāki, un otra ziņa Vienotības vēlētājiem: "Padomājiet, varbūt jums jāiet uz TB/LNNK pusi!"
– Vai izmaiņas lokomotīvju sistēmā neparāda reālo līderu trūkumu un seju nabadzību politikā? Pirmie, otrie numuri daudzām partijām tādi vāji atpazīstami.
A. F.: – Visas tās pašas vecās mēbeles lielākoties ir, un pāris jaunās neiederas veco mēbeļu dizainā. Interesanti, ka jau nākamajā dienā pēc šo izmaiņu pieņemšanas vairākums deputātu, arī tie, kas balsoja par, jutās neapmierināti, jo jaunā kārtība palielināja riskus. Līdzšinējā sistēma ļāva iesēsties vagonos, jo īpaši mazajos apgabalos – Zemgalē, Kurzemē, un iekļūt Saeimā, daudz nedarot. Ar izmaiņām pavērās iespēja realizēt dažas atsevišķas kampaņas apgabalos, kā dēļ arī sāka veidoties koalīcijas no bijušajiem konkurentiem, jo īpaši TP un LPP/LC.
– Vēl šajā kontekstā izteikti ir tas, ka partijas, jo īpaši PLL, reklamē sevi caur pašvaldību vadītājiem, kas vēlēšanās nekandidē.
A. F.: – Jā, arī šis reģionālo kampaņu elements ir uzpeldējis.
J. R.: – Lokomotīvju principa maiņa, kā arī partiju apvienošanās samazinājusi prognozējamību par rezultātiem; ir grūtāk prognozēt, kā izskatīsies Vienotība pēc vēlēšanām, vai tur būs vairāk Pilsoniskās savienības cilvēku vai JL cilvēku, kas situāciju mazliet mainīs. Iepriekš kaut ko vairāk tomēr varēja prognozēt. Tagad visi gaidīs ne tikai procentus, cik dabūja katra apvienība, bet to, kādi cilvēki ievēlēti, kam būs lielāka nozīme nekā iepriekšējās vēlēšanās.
[Pilnu intervijas tekstu lasiet šīsdienas laikraksrā NRA]