31. jūlijā pasaules plašsaziņas līdzekļos parādījās ziņa, ka, protestējot pret Krievijas Augstākās tiesas lēmumu (17. jūlijā) atzīt reliģisko virzienu Jehovas liecinieki par ekstrēmistisku organizāciju, rokgrupas Noļ (1986–1999) dibinātājs Fjodors Čistjakovs nolēmis emigrēt no Krievijas.
Tiesa, jau nākamajā dienā intervijā lenta.ru mūziķis izskaidroja savu pozīciju. Viņš pašlaik uzturas ASV, kur viņam ir darba līgums, bet Krievijas Augstākās tiesas lēmums viņam nozīmē, ka mūziķim būs jāierobežo uzturēšanās laiks Krievijā. Pēc Krievijas Augstākās tiesas lēmuma jebkurš ziedojums Jehovas liecinieku draudzēm vai aktivitātēm atbilst kriminālsodu panta formulējumam «ekstrēmistisku organizāciju finansēšana». Fjodors Čistjakovs sola nākotnē apmeklēt Krieviju tikai uz koncertu laiku un, atrazdamies Krievijā, nepārkāpt likumus. Savas reliģiskās aktivitātes viņš praktizēs ārpus Krievijas robežām.
Tagad, atbilstoši Krievijas Augstākās tiesa lēmumam, visi Jehovas liecinieku draudžu īpašumi ir konfiscēti par labu valstij un legāla reliģiska darbība ir aizliegta vairāk nekā 170 tūkstošiem attiecīgā virziena ticīgo.
Jehovas liecinieki ir 1874. gadā no protestantisma nodalījies virziens, kura piekritēji lielu daļu no Vecajā derībā noteiktajiem aizliegumiem izprot nevis simboliski, kā vairums kristiešu, bet gan burtiski. No tā izriet ļoti strikti tikumiskie un rīcības ierobežojumi, no kuriem Latvijas sabiedrībai pazīstamākais ir asins pārliešanas aizliegums. Jehovas liecinieki, līdzīgi kā stingrie jūdaisti, noraida svešu asiņu izmantošanu pārtikā vai medicīniskiem nolūkiem. Tomēr ir jāatzīmē, ka lielākie konflikti ar valsts varu jehoviešiem nav par svešu asiņu izmantošanas aizliegumu. Demokrātiskās valstīs asins pārliešanas aizliegums netiek attiecināts uz ticīgo nepilngadīgiem bērniem, un vairums jehoviešu to neapstrīd. Tieši pretēji! Aizliegums pārliet svešas asinis kopā ar stingrām tikumiskām normām nodrošināja to, ka starp Jehovas liecinieku piekritējiem nevarēja notikt pat nejauša inficēšanās ar AIDS un citām infekcijas slimībām, kas tiek nodotas ar asinīm vai dzimumakta ceļā. Šis apstāklis mūsdienās tiek izmantots, lai pamatotu jehoviešu aizliegumus. Konfliktā ar valsts varu šīs ticības piekritēji parasti nonāk par burtisku un absolūtu pirmā Dieva baušļa izpratni: «Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā. Netaisi sev elku tēlu vai kādu atveidu nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes. Nezemojies to priekšā un nekalpo tiem.» (Citēts pēc Bībeles 1965. gada izdevuma revidētā teksta.) Stingrie jehovieši nesvin valsts svētkus, neizturas pazemīgi pret valsts simboliem un atsakās ziedot dzīvību par jebko citu, izņemot Dievu. No šā aizlieguma izriet aizliegums dienēt bruņotajos spēkos un ņemt rokā ieročus. Šādi reliģiski uzskati nav savienojami ar totalitāru un autoritāru valstu prasībām saviem pilsoņiem. PSRS laikā Jehovas liecinieki bija pilnībā aizliegti. Tieši šie jautājumi kavēja Latvijas Tieslietu ministriju reģistrēt kā reliģisku organizāciju Jehovas lieciniekus pēc neatkarības atgūšanas. Latvijā Jehovas liecinieki tika atzīti tikai 1998. gadā, lielā mērā ņemot vērā starptautisko spiedienu.
Latvijā, Krievijā un citviet kristīgo baznīcu pārstāvji izsaka aizdomas, ka Jehovas liecinieki jaunu draudzes locekļu iesaistīšanai izmanto gan hipnozi, gan citas aizdomīgas metodes. Tieši ar to tiek skaidroti Jehovas liecinieku panākumi. Tomēr dažādu netradicionālu reliģisku virzienu panākumi visbiežāk ir saistīti ar to, ka uz reliģisku fanātismu orientēti ļaudis neatrod patiesu ticību oficiālajās baznīcās. Vispirms piedzīvo vilšanos saskarsmē ar oficiālo kristīgo baznīcu mācītājiem, atklājot, ka liela daļa paši netic tam, ko viņi sludina. Vilšanās oficiālajā baznīcā rada pamatu pulcēties kopā ar tiem, kas vēlas ievērot kopējas reliģiskas un tikumiskas prasības. Jehovas liecinieku straujā izplatība Krievijā, kuru tagad Krievijas vara mēģina apturēt ar represīvām metodēm, visdrīzāk liecina nevis par to, ka šis reliģiskais virziens ir ekstrēmistisks, bet gan par to, ka Krievijas pareizticīgo baznīcas pārvaldes struktūrā un tās saaugšanā ar oficiālo varu ir nopietna krīze, ka šī baznīcas hierarhija ir attālinājusies no tā, ko daļa sabiedrības saprot ar patiesu ticību.
Ticības brīvības ierobežojumi Latvijas kaimiņos tradicionāli bija mūsu valsts ieguvums. Kad 17. gadsimtā daļa Krievijas pareizticīgo nepieņēma reliģiskās reformas un sākās vecticībnieku vajāšanas, tad ievērojama daļa vecticībnieku pārcēlās uz Latvijas teritoriju. Tieši Krievijas vecticībnieku uzņēmēju gars kļuva par vienu no faktoriem, kas 19. gadsimta beigās palīdzēja Latvijai kļūt par Krievijas impērijas attīstītāko daļu.
Mūsdienās atkārtojas kaut kas līdzīgs. Rīga palēnam kļūst par vietu, kurā var pulcēties tie, kam Krievijā tiek liegta vārda vai uzskatu brīvība. Rīga jau ir kļuvusi par vietu, kurā Krievijas budisti regulāri satiekas ar savu garīgo līderi, lai piekoptu budisma prakses. Latvijas stiprā puse ir toleranta attieksme pret atšķirīgu reliģisko pārliecību piekritējiem. Ja Latvija turpinās būt zeme, kas piešķirs patvērumu tiem, kas tiek citviet vajāti savas reliģiskās pārliecības dēļ, tad mēs turpināsim jau 17. gadsimtā aizsākot tolerances tradīciju.