Varas kuluāros izskan neapmierinātība ar izglītības ministra Roberta Ķīļa komunikācijas veidu, ko viņš piekopj sarunās ar augstskolu vadītājiem. Neapmierinātība rūgst jau sen, neļaujot pienācīgi novērtēt ministra, iespējams, izcilos reformu projektus. Piemēram, pirmdien koalīcija atlika pretrunīgi vērtētā augstskolu akreditācijas noteikumu projekta tālāko virzību. Sasteigtas izskatās arī citas viņa virzītās reformas.
Par reformām un cita veida problemātiku – saruna ar Saeimas deputāti, Izglītības, zinātnes un kultūras komisijas vadītāju Inu Druvieti (Vienotība).
– Pagājušonedēļ pēc izglītības ministra Roberta Ķīļa pieprasījuma LTV raidījumā 100. panta preses klubs Latvijas studentu apvienības prezidents Edvards Ratnieks tika nomainīts pret jums. Ratnieks būtu neērts sarunbiedrs, tāpēc Ķīlis acīmredzot izdomāja, ka ērtāk ar koalīcijas biedreni parunāties. Par šādas ministra rīcības gļēvulību varētu diskutēt ļoti ilgi, bet kāds ir jūsu viedoklis par to?
– Par to, ka notikusi tāda rokāde, es tāpat kā skatītāji uzzināju tikai raidījuma beigās. Ja to zinātu iepriekš, iespējams, izvērtētu dalību šajā diskusijā, kas gan visai maz līdzinājās ērtai sarunai ar koalīcijas biedreni.
– Kādas ir jūsu kā Izglītības, zinātnes un kultūras komisijas vadītājas attiecības ar izglītības ministru Ķīli? Ko atbalstāt un ko neatbalstāt viņa darbībā?
– Sadarbība ir bijusi pietiekami lietišķa un konstruktīva, Saeima ir operatīvi pieņēmusi daudzus IZM rosinātus grozījumus likumos. Nozīmīgi ir ministra lēmumi par pedagogu darba samaksas palielināšanu saistībā ar viņu kvalifikāciju, par nevajadzīgu ierobežojumu atcelšanu mācību procesa īstenošanai, par bezmaksas izglītības izpratni. Ja tiek plānotas norises, kas man nešķiet pareizas, es to neslēpju. Tad jāliek galdā argumenti, jāieklausās ekspertos, lai pieņemtu lēmumus, kas atbilst Latvijas ilgtermiņa attīstībai.
– Kuri no ministra Ķīļa lēmumiem vai risinājumiem jums nešķiet pieņemami?
– Jau koalīcijas līgumā mēs ietvērām punktu, ka neesam panākuši vienošanos jautājumā par studiju finansēšanu. Par to mums ir skaidri formulētas viedokļu atšķirības. Jau kopš 2002. gada Jaunais laiks un tagad arī Vienotība konsekventi ir atbalstījusi valsts budžeta finansēto studiju vietu īpatsvara palielināšanu. Demogrāfiskās krīzes apstākļos, kad studentu skaits krītas, Latvijas valstij būtu pienākums finansēt inteliģences ataudzi, nodrošinot pilna laika klātienes studentiem valsts apmaksātas studiju vietas. Tam nepieciešamā summa nebūt nav astronomiska – ap 150 miljoniem latu. Mērķtiecīgs un pamatots valsts finansēto studiju vietu sadalījums dotu iespēju īstenot stratēģisku plānošanu, nodrošinot arī studentu nodarbināmību. Īpaši svarīgi tas ir apstākļos, kad kaimiņvalstīs augstāko izglītību vairumā gadījumu iespējams iegūt bez studiju maksas. Cik no studentiem tādā gadījumā atgrieztos Latvijā? Reformu partijas piedāvātā ilgtermiņa kreditēšanas sistēma, manuprāt, ir pielīdzināma intelekta emigrācijas programmai, tāpēc Latvijai tā nav vēlama. Otra ideja, uz kuru skatos skeptiski, ir valsts galvojuma jeb tā dēvētā vaučeru sistēma vispārējā izglītībā, sapludinot valsts un pašvaldības, kā arī citu avotu finansējumu viena skolēna izglītošanai un tad to novirzot uz vecāku izvēlētu skolu. Tā slēpj bīstamus zemūdens akmeņus. Un man nešķiet pareizi, ka dažkārt argumenti un atbildes uz konkrētiem jautājumiem tiek aizstātas ar retoriku par it kā reformu pretiniekiem, stagnātiem, mistiskām personiskām interesēm un tamlīdzīgi. Šie epiteti neatturēs mani no viedokļa izteikšanas, tomēr mazliet vairāk inteliģences šajā diskursā derētu gan.
– Pārdomas par izglītības kvalitāti un patriotisko audzināšanu izsaucis Rīgas 40. vidusskolas skolotāja Vladislava Rafaļska izlēciens, ar ko viņš apliecinājis nelojalitāti Latvijas valstij. Domāju, ka šādu pedagogu krievvalodīgo skolās ir daudz. Nemanīju, ka ministrs Ķīlis būtu norūpējies par šādu situāciju.
– Ministrs ir izteicis nosodījumu Rafaļska rīcībai, bet nav tiesību akta, uz kura pamata IZM varētu atcelt šo skolotāju no amata. Tādas iespējas ir skolas direktoram un nosacīti arī pašvaldībai. Jācer, ka sekos stingra rīcība, no kā neatturēs demagoģiska prātošana par vārda brīvību. Bet ne mazāk nozīmīgs ir sabiedrības morālais nosodījums. Skolotāja amats tomēr ir īpašs, un, zinot Rafaļska iepriekšējo darbību kaut vai slavenajā videoklipā, kas bija vērsts pret skolu reformu, tas nav nekāds pārsteigums. Tā ir viela nopietnām pārdomām par to, kas strādā ar mūsu jauno paaudzi. Tomēr nebūtu pareizi apšaubīt mazākumtautību skolu skolotāju vairākuma patriotisko attieksmi pret Latviju. Un mums arī nav īstas atbildes uz jautājumu – kā valstij spēt sevi aizstāvēt vārda brīvības apstākļos. Rafaļska un līdzīgos gadījumos būtu svarīgs vienprātīgs sabiedrības nosodījums. Bet pagaidām nejūtu, ka tāds būtu panākts.
– Ministrs izteicās, ka Latvijas augstskolu skaits jāsamazina par trešdaļu. Ne visas augstskolas ir izcilas, tomēr – kas nosaka augstskolas kvalitāti?
– Runāt par to, ka Latvijā augstskolu ir par daudz, ir ļoti populāri. Bet paskatīsimies uz to plašāk. Augstskolas nav vienādas ne studējošo skaita, ne profila ziņā. Mums ir Latvijas Universitāte ar 18 000 studentu, Rīgas Tehniskā universitāte ar 13 500 studentu, bet Latvijā ir arī nelielas privātās augstskolas, kurās nav pat 100 studentu. Augstskolām tiek pieskaitītas arī koledžas – gan valsts, gan privātās. Universitātes aptver vairākus studiju virzienus, bet mums ir arī šauri specializētas augstskolas, piemēram, Latvijas Jūras akadēmija un Latvijas Mākslas akadēmija. Es šo sarunu ieteiktu sākt ar pavisam citiem jautājumiem. Manuprāt, Latvijā studējošo ir par maz. Augstākās izglītības ieguvēju īpatsvars ir ļoti nozīmīgs valsts attīstībai un daudz piesauktajai konkurētspējai. Un jau tagad par normu kļūst otrās vai par trešās augstākās izglītības ieguve. Otrkārt, jautāsim, vai mums pietiek kvalificētu mācībspēku, lai varētu nodrošināt izglītību vismaz 100 000 studentu, tai skaitā arī vismaz 5% ārvalstu studentu. Tāpēc, pieņemot grozījumus Augstskolu likumā, tika noteikti ļoti stingri kritēriji jaunu augstāko mācību iestāžu dibināšanai – tie attiecas gan uz to pamatkapitālu, gan uz mācībspēku kvalifikāciju – zinātņu doktoru īpatsvaru. Treškārt, jāskatās, vai mums ir mūsdienīga mācību bāze, tehniskais un metodiskais nodrošinājums. Ja mums būtu pietiekams daudzums kvalificētu mācībspēku un labi aprīkota mācību bāze, tad mēs tuvotos kritērijiem, kas iekļauti Eiropas Savienības vadlīnijās: 40% no iedzīvotājiem jābūt ar augstāko izglītību, īpaši jaunākajā vecuma grupā, un augstskolu par daudz nebūtu.
– Cik procentu augstākās izglītības ieguvēju ir pie mums?
– Mēs tik tikko pārsniedzam 22%. Augstākās izglītības sistēma balstās uz diviem principiem: kvalitāte un pieejamība. Tie ir zināmā mērā pretrunīgi, tāpēc mums jāatrod līdzsvars. Tādēļ es piesardzīgi izturos pret ierosinājumiem, kas var apdraudēt augstskolas reģionos. Jaunu augstskolu filiāļu veidošana gan nebūtu veicināma. Teorētiski ir iespējams, ka kādā studiju virzienā Latvijā pastāvēs tikai viena vai divas programmas ar tiešām izcili augsta līmeņa mācībspēkiem,, bet kā būs ar pieejamību? Vai tā mēs nenoplicināsim savu nākotnes intelektuālo potenciālu?
– Bijušais LU rektors Juris Zaķis ironizēja: kā ministrs Ķīlis var gribēt, lai kāda no Latvijas augstskolām iekļūst pasaules labāko augstskolu tūkstošniekā, ja finansējuma ziņā uz vienu studentu mūsu augstskolas atrodas aptuveni 7000. vietā pasaulē?
– Jā, taisnība. Augstākajā izglītībā ļoti svarīgs ir valsts finansējums procentos no IKP. Latvija diemžēl ir viena no retajām valstīm pasaulē, kas it kā šaubās par to, vai vajadzētu dāsnāk finansēt augstāko izglītību. Mūsu finansējums ir tik trūcīgs, ka jābrīnās, ka mūsu absolventiem vēl ir tik augsta konkurētspēja arī ārvalstu darba tirgos. Tas, protams, saistās arī ar mācībspēku entuziasmu un vēlmi nemitīgi papildināt zināšanas. Tāpēc nevēlos bez pierādījumiem pieņemt tēzi, ka Latvijas augstākā izglītība ir slikta. Šāda kritika ir neproduktīva. Tādā veidā mēs noniecinām savu akadēmisko inteliģenci. Varbūt importēsim mācībspēkus no citām valstīm? Viesprofesori ir nepieciešami, bet mūsu cilvēki nav sliktāki. Piedodiet, jābūt tomēr nacionālajai pašapziņai un pašlepnumam. Atbalstīsim mūsu doktorantus, nodrošināsim iespējas mācībspēkiem līdz pat pensijas vecumam nepārtraukti pilnveidoties! Bet, runājot par reitingiem, jāpiebilst, ka praktiski visās reitingu sistēmās galvenais ir nevis tiešais mācību process, bet gan zinātnes attīstības līmenis augstskolā, mācībspēku publikācijas, to starptautiskās citējamības indekss. Turklāt populārākās datu bāzes neaptver sociālās un humanitārās zinātnes, savukārt eksakto zinātņu speciālistiem nokļūšana šajās datu bāzēs nav bezmaksas pasākums, zinātniskā institūcija par to maksā. Līdz ar to nokļūšanu reitingu tabulas augšgalā nevajag uzskatīt par pašmērķi, vienkārši – pakāpeniski jāsamazina tie šķēršļi, kas mūs padara par šķietamiem atpalicējiem no mūs kaimiņvalstīm, un tas nav izdarāms bez finansējuma piešķiršanas. Jo pagaidām mēs neizpildām tos kritērijus, kas ikvienai Eiropas valstij ir pašsaprotami: nu nav mums augstākajai izglītībai 4% un zinātnei nav 3% no IKP. Nebūs ne puse no tā! Uzlabot studiju procesu bez papildu naudas piešķiršanas ir neiespējami, jo visu laiku esam turējušies tikai uz entuziasma pamata un uz zemu atalgotiem mācībspēkiem. Bet nu vadzis ir lūzis, un es ļoti ceru, ka 2013. vai vismaz 2014. gada budžetā IZM pieprasīs nepieciešamo summu un valdība un Saeima to atbalstīs.
– Ķīļa kungs minēja, ka augstskolu rektoriem ir pārāk lielas algas. Varbūt tur slēpjas daļa budžeta?
– Daudzu rektoru ienākumi tiešām šķiet lieli. Bet ir jāzina, kā tie veidojas. Rektora algu nosaka augstskolas senāts, un tā nav īpaši liela. Bet, lai kļūtu par augstskolas rektoru, ir jābūt profesoram, lai būtu profesors, jābūt zinātniekam. Mūsu lielāko augstskolu rektori ir starptautiski atzīti zinātnieki, kas iesaistījušies starptautiskos projektos un saņem attiecīgu atlīdzību. Protams, salīdzinot ar iedzīvotāju vidējiem ienākumiem, summas var šķist lielas, bet tas nekādā gadījumā nedrīkst būt iegansts, lai mūsu augstskolu rektorus atstādinātu no lēmumu pieņemšanas augstākajā izglītībā. Pārmērības novēršamas vienkārši – rektoru darba līgumā iekļaujot punktu par amatu savienošanas nosacījumiem. Taču nevajag tos cilvēkus, kas visvairāk iedziļinājušies augstākās izglītības īpatnībās, uzskatīt par ieinteresētiem kādu specifisku lēmumu pieņemšanā, līdz ar to – par neuzklausāmiem. Tas būtu tāpat, kā, spriežot par medicīnas problēmām, ignorēt ārstus un slimnīcu vadītājus. Nevajag nonākt līdz absurdam!
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"