Valsts tiesiskais regulējums, kurš augstskolām uzliek pienākumu studiju programmas īstenot tikai un vienīgi šīs dalībvalsts oficiālajā valodā, ir saderīgs ar Eiropas Savienības (ES) tiesībām, ja vien šo tiesisko regulējumu attaisno ar nacionālās identitātes aizsardzību saistīti apsvērumi, proti, tas ir nepieciešams leģitīmā mērķa aizsardzībai un ir samērīgs ar to, atbildot uz Satversmes tiesas (ST) jautājumu spriedumā atzīst Eiropas Savienības Tiesa (EST).
EST šodien pasludināja spriedumu lietā, kurā ST vaicāja, vai augstskolu pienākums studiju programmas īstenot tikai un vienīgi latviešu valodā, ir saderīgs ar ES tiesībām, konkrēti - ar brīvību veikt uzņēmējdarbību.
ST ierosinājusi lietu par normām, kas noteic augstskolu un koledžu studiju programmu īstenošanu valsts valodā. Lieta ierosināta pēc vairāku Saeimas deputātu pieteikuma. Tiesā vērsušies "Saskaņas" politiķi Valērijs Agešins, Edgars Kucins, Boriss Cilevičs, Ivans Klementjevs, Artūrs Rubiks, Jānis Tutins, Vladimirs Nikonovs, Igors Pimenovs, Ivars Zariņš, Regīna Ločmele, Inga Goldberga, Ivans Ribakovs, Vitālijs Orlovs, Jānis Krišāns, Andrejs Klementjevs, Ļubova Švecova, Jānis Urbanovičs, Sergejs Dolgopolovs, Nikolajs Kabanovs un partijas "Katram un katrai" pārstāve Karīna Sprūde.
Šodienas spriedumā EST atgādina, ka, lai arī mācību saturs un izglītības, kā arī arodapmācības sistēmas organizēšana ir dalībvalstu kompetencē, tomēr, īstenojot šo kompetenci, tām ir jāievēro ES tiesības, it īpaši tiesību normas par brīvību veikt uzņēmējdarbību. Šajā ziņā EST norāda, ka par brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumiem ir uzskatāmi visi pasākumi, kas šīs brīvības izmantošanu aizliedz, traucē vai padara mazāk pievilcīgu.
Tiesa norāda, ka šajā gadījumā, lai arī citu valstu pilsoņi drīkst veikt uzņēmējdarbību Latvijā un īstenot augstākās izglītības programmas, šāda iespēja principā ir pakārtota pienākumam šīs programmas īstenot tikai un vienīgi šīs dalībvalsts valsts valodā. Šāds pienākums pēc savas iedabas ir tāds, kas šiem pilsoņiem uzņēmējdarbības veikšanu Latvijā padara mazāk pievilcīgu un tādējādi ierobežo brīvību veikt uzņēmējdarbību.
Piemērojot savā judikatūrā konsekventi izmantoto pārbaudes shēmu, turpinājumā EST izvērtēja, vai konstatētajam ierobežojumam ir attaisnojums, un pārbaudīja, vai ir ievērots samērīguma princips.
Attiecībā uz brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu attaisnojamību EST atzīst, ka mērķis veicināt un stimulēt kādas no dalībvalsts oficiālajām valodām lietojumu ir uzskatāms par leģitīmu mērķi, kas pēc savas iedabas spēj attaisnot brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu. Proti, ES respektē dalībvalstu nacionālo identitāti, kas sevī ietver arī attiecīgās dalībvalsts oficiālās valodas aizsardzību.
Lai ierobežojums būtu samērīgs, tam, pirmām kārtām, jābūt tādam, kas ir piemērots attiecīgā tiesiskā regulējuma leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tātad šim tiesiskajam regulējumam ir jābūt īstenotam saskanīgi un sistemātiski. Tāpēc EST izvērtēja, vai no attiecīgā pienākuma paredzētie izņēmumi konkrēti divām augstskolām, kuru darbību regulē speciāli likumi, pēc savas iedabas ir tādi, kas varētu kavēt izvirzītā mērķa sasniegšanu.
Ievērojot šo izņēmumu ierobežoto tvērumu, EST konstatēja, ka tā tas nav. Minētie izņēmumi, kas ļauj noteiktām augstskolām piemērot izņēmuma regulējumu, iekļaujas īpašas starptautiskas universitāšu sadarbībā un tāpēc aplūkoto tiesisko regulējumu nepadara par nesaskanīgu.
Otrām kārtām, ierobežojums nedrīkst pārsniegt izvirzītā mērķa sasniegšanai nepieciešamo. Tādējādi dalībvalstīm principā ir iespējams noteikt pienākumu lietot savu oficiālo valodu augstskolu studiju programmās, ja vien ir paredzēti izņēmumi no šā pienākuma, nodrošinot, ka universitātes studijās var tikt izmantota kāda cita valoda, kas nav oficiālā valoda. Šajā gadījumā, lai netiktu pārsniegts mērķa sasniegšanai nepieciešamais, ar šādiem izņēmumiem būtu jāparedz atļauja lietot citu valodu, kas nav latviešu valoda, vismaz tajās studiju programmās, kas tiek apgūtas Eiropas mēroga vai starptautiskās sadarbības ietvaros, kā arī kultūras un citu valodu, kas nav latviešu valoda, studijās.
Šajos apstākļos EST secina, ka tāds valsts tiesiskais regulējums, kurš augstskolām uzliek pienākumu studiju programmas īstenot tikai un vienīgi šīs dalībvalsts oficiālajā valodā, ir saderīgs ar ES tiesībām, ja vien šo tiesisko regulējumu attaisno ar nacionālās identitātes aizsardzību saistīti apsvērumi, proti, tas ir nepieciešams leģitīmā mērķa aizsardzībai un ir samērīgs ar to.
Jau vēstīts, ka pieteikuma iesniedzēji lūdz ST atzīt Augstskolu likuma 56.panta trešo, ceturto un piekto daļu par neatbilstošu Satversmes 105., 112.un 113.pantam.
Apstrīdētajās normās esot noteikts vispārīgs aizliegums sniegt augstākās izglītības pakalpojumus svešvalodā vien ar atsevišķiem izņēmumiem. Tādējādi tiekot aizskartas Latvijas, ES dalībvalstu un trešo valstu privāto augstskolu, kā arī publisko augstskolu Satversmes 105.pantā ietvertās tiesības uz īpašumu.
Tāpat apstrīdētās normas aizskarot privāto augstskolu, mācībspēku un studējošo Satversmes 112.un 113.pantā ietverto akadēmisko brīvību un ar to saistīto privāto augstskolu autonomiju. Proti, apstrīdētās normas ierobežojot privāto augstskolu un mācībspēku iespējas veidot un īstenot studiju programmas svešvalodās, kā arī studējošo tiesības izvēlēties svešvalodās īstenotas studiju programmas.
Augstskolu likuma 56.panta trešā daļa nosaka, ka Augstskolās un koledžās studiju programmas īsteno valsts valodā. Studiju programmā, kas tiek īstenota valsts valodā, ne vairāk kā vienu piekto daļu no studiju programmas kredītpunktu apjoma drīkst īstenot citās Eiropas Savienības oficiālajās valodās, ievērojot to, ka šajā daļā nevar ietilpt gala un valsts pārbaudījumi, kā arī kvalifikācijas, bakalaura un maģistra darba izstrāde.
Satversmes 105.pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību.
Savukārt 112.pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību. Pamatizglītība ir obligāta, bet 113.pants, noteic, ka valsts atzīst zinātniskās, mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību, kā arī aizsargā autortiesības un patenttiesības.
