Vaboles vidusskola Daugavpils novadā šogad svin savu simto dzimšanas dienu. Skolas kolektīvam izdevies sarūpēt dāvanu jubilejā: Draudzīgā aicinājuma fonda skolu reitingā lauku vidusskolu grupā balva – Lielā pūce – par augstiem sasniegumiem centralizētajos eksāmenos. Arī iepriekšējos gados skola turējusies saraksta augšgalā. Priecīgo noskaņojumu gan aizēno bažas par vidusskolas nākotni – vai mazais skolēnu skaits 10. līdz 12. klasēs ļaus saglabāt esošo statusu?
Skola visos laikos pamatā bijusi latviska, tikai padomju gados kādu brīdi tajā bija arī mazākumtautību programma vidusskolas posmā. Lielākais skolēnu skaits piedzīvots pagājušajā gadsimtā, kad tas sniedzies pāri trijiem simtiem. Vēl pirms gadiem desmit te zinības apguva 180 skolēnu, nu gan kopā ar pirmsskolas grupu ir vien 125 bērni. Zināms pluss ir tas, ka pagastā ir vairākas lielas audžuģimenes, kuru bērni apmeklē Vaboles skolu, tomēr demogrāfijas tendences nav iepriecinošas. «Skolēnu skaits arvien sarūk, jo iet mazumā lauku iedzīvotāji. Šā iemesla dēļ tika slēgta blakus pagasta skola Līksnā, pēc tam pazuda Nīcgales pamatskola, nu tuvākā palikusi vien Kalupes pamatskola, kur patlaban ir aptuveni 40 skolēnu,» norāda skolas direktore Elita Skrupska. Ja turpināsies politika, ka lauki nav vajadzīgi, tad tā arī tas notiks. Taču te dzīvojošie uzskata, ka vietējās kopienas ir jāstiprina, līdzīgi kā tas notiek Igaunijā, kur tiek atbalstītas ģimenes, kas grib dzīvot laukos.
Vaboles vidusskola ir iekārtota bijušajā grāfa Plātera-Zīberga muižas 1902. gadā celtajā staļļa ēkā, to piemērojot skolas apstākļiem 1919. gadā. Lielāku rekonstrukciju skola piedzīvojusi 1994. gadā, kad tās vajadzībām pārbūvēta bērnudārza ēka, kur tagad ir sākumskola, pirmsskola un ēdnīca, bet vidusskolas ēkā izveidota sporta zāle, likvidējot sešus kabinetus. Pēdējā lielākā atjaunošana notika pirms diviem gadiem. To nācies veikt, jo pirms dažiem gadiem atklājusies plaisa zāles daļā. Ņemot vērā Maxima traģēdijas rūgto mācību, tika nolemts liegt to izmantot. Tad nu Vaboles skolēni braukājuši divus gadus sportot uz Nīcgales un Kalupes pamatskolu, kas ļoti sarežģīja ikdienas dzīvi. Par laimi, ēkas pamati nebija skarti, un būveksperti atļāva ēku remontēt un izmantot arī turpmāk. E. Skrupska uzsver, ka novadā īpaša uzmanība pievērsta skolu sakārtošanu, tāpēc kaimiņi nevar turēt greizu prātu uz Vaboles skolu, ka tā ir īpaši izredzēta. Par to esot prieks, taču to apēno iespējamā skolas statusa zaudēšana, jo patlaban vidusskolā ir tikai 23 skolēni.
«Ļoti iespējams, ka jaunie Ministru kabineta noteikumi, administratīvi teritoriālā reforma un jaunā kompetenču izglītība liegs pastāvēt mazajām lauku vidusskolām. Jo skaidrs, ka vairākus izvēļu grozus skola nevarēs piedāvāt,» rūgtumu neslēpj skolas direktores vietniece Ingrīda Litiņa. Zināmas bažas ir pastāvējušas jau iepriekš. Tuvojoties 1. septembrim, ik pa laikam uzvirmojušas runas, ka tas būs pēdējais vidusskolas statusā. Taču vienmēr ir izrādījies, ka naudas pietiks un 10. klasi varēs atvērt. Galvenais uzstādījums ir bijis - lai var nodrošināt mācību procesu.
Mulsinot tas, ka sākotnēji Izglītības un zinātnes ministrija uzsvērusi, ka svarīgākais ir kvalitāte, bet nu redzot, ka galvenais ir kvantitāte. Esot sāpīgi dzirdēt regulārus pārmetumus, ka laukos nav tās kvalitātes, kas pilsētās, taču tā nav - te pat nebija vajadzības izmantot projektu PuMPuRS, kas paredzēts tiem bērniem, kas priekšlaikus varētu pamest skolu. Te nav tādu skolēnu. E. Skrupska vērš uzmanību uz to, ka pilsētās skolēniem ir iespēja izmantot privātskolotāju maksas pakalpojumus, lai papildus gatavotos centralizēto eksāmenu priekšmetiem, taču laukos tas nav iespējams. Eksāmenu sasniegumi rāda tikai to, ko skolēns apguvis mācību stundās.
Arī skatoties pārējos IZM rosinātos kvantitatīvos rādītājus, iznāk, ka pamatskolas pastāvēšanai Vabolē pietrūkst pāris skolēnu. Taču, ja noņem nost 7.-9. klasi, tad arī sākumskolai nav nākotnes, uzskata I. Litiņa. Turklāt tas neattiecas tikai uz Vaboli, bet uz virkni citu novada skolu. Ja šie noteikumi stāsies spēkā, lielajā novadā ar laiku paliks tikai trīs skolas.
«Līdz šim mums nekad nav bijis apvienoto klašu,» palepojas I. Litiņa. Jā, dažkārt nācies apvienot kādus priekšmetus, piemēram, sporta vai mūzikas nodarbības. Tiesa, skolotājiem likme ir zemākā, un ir iespējams samaksāt par stundu vadīšanu, «dažus centus» atvēlot arī par burtnīcu labošanu, gatavošanos stundām, individuālajām nodarbībām. Tomēr, lai arī kā, varot piemaksāt par iekļaujošo izglītību, jo šeit mācas astoņi bērni ar speciālām vajadzībām. Ir arī atbalsta personāls - gan logopēds, gan karjeras konsultants (uz trim skolām viens), gan psihologs projekta Atbalsts izglītojamo individuālo kompetenču attīstībai ietvaros, gan pedagoga palīgi. Liela daļa skolotāju ieguvuši arī speciālā pedagoga kvalifikāciju. Te ir arī iespēja sportot, muzicēt un radoši darboties, ir mūzikas un sporta skolas filiāle. Skolā darbojas gaidas, jaunsargi, folkloras ansamblis, trīs deju kolektīvi. Jau 16. gadu te rosās skolēnu mācību uzņēmumi, skolas daudzpusīgo darbošanos akcentē direktores vietniece.
Pozitīvi ir arī tas, ka direktorei ir nodrošināta pilna slodze, vietniekiem - 0,4 no slodzes. Ja nepiemaksātu pašvaldība, tad gan no vietniekiem būtu jāatsakās. «Ja man nebūtu palīgu, ļoti grūti būtu vadīt mācības, saimnieciskos un citus procesus vienlaikus,» atzīst E. Skrupska. Par modeli, ka viena mātes skola zem sava spārna paņem vairākas skolas, viņa ir piesardzīga. Redzot jau, kas notiek kaimiņos - Ilūkstes novadā, taču, ja tā esot vienīgā izeja, proti, administratīvos resursus optimizējot, lauku skolas nelikvidēt, tad var arī tā darīt. Viņai gan esot šaubas: ja, piemēram, «mazajā» skolā kaut kas notiek ar kādu no bērniem, tad kurš uzņemas atbildību? Vai tad zvana direktoram, kurš tobrīd ir pat vairāku desmitu kilometru attālumā «lielajā» skolā? Un viņš, neredzot situāciju uz vietas, var izlemt? Tāpat skolotājiem jārēķinās, ka dienā, kad plānots strādāt vienā skolām, viņu var aizsūtīt uz citu, kura nav rokas stiepiena attālumā. Tātad jāvar pēkšņi mainīt darba kārtību un ieplānotos darbus.
Būtībā jau daudzi skolotāji tagad esot ceļotāji. Arī Vabolē aptuveni puse strādā divās darbavietās. Iepriekšējā mācību gadā piedzīvota liela skolotāju maiņa - kopumā deviņi, šogad - divi jauni (tas nenozīmē gados jauni). Ar jauniem pedagogiem tiešām ir problēma. Vienubrīd atnākusi uz savu dzimto skolu strādāt ķīmijas skolotāja, taču Latvijas Universitāte esot viņu pārvilinājusi. Vēl viena jaunā skolotāja pēc diviem gadiem izlēmusi vairs nestrādāt skolā, jo sapratusi, ka tas nav viņas sapņu darbs. Diemžēl arī citi jaunie dažādu iemeslu dēļ ir prom.
Izņēmums ir gados vēl jaunais sporta skolotājs Artūrs Kārkliņš, kurš dzimis un audzis Valmieras puses Vaidavas pagastā, bet šeit ar ģimeni pārcēlies uz dzimtas īpašumu. Pirms nonākt Vabolē, gan «bīdījis zinātni» Latvijā, gan pabijis ārzemēs. Pilsēta noteikti neesot viņa stihija, laukos ir mazāka konkurence un vairāk vietas, pasmaida skolotājs. Te jūtas labi arī sieva un bērni, jo dzīvo lauku mājās - draudzīgā un veselīgā vidē, audzējot arī aitas un kazas. Ja pienāks tāda diena, kad Vabolē vairs nebūs skolas, noteikti meklēšot citu lauku skolu, kur darboties. Ja slēgs pēdējo, tad taisīšot savu - privāto, bet no laukiem prom neies, Artūrs ir apņēmības pilns.