KARJERA. Pieņem pasaules izaicinājumus

 
VISS IESPĒJAMS. «Esmu sapratusi – ja patiesi kaut ko cilvēks vēlas, tiek atrastas iespējas, kā savu vēlmi īstenot. Protams, savas vēlmes īstenošanā ieliekot ne mazums pūliņu un gribasspēka,» ir pārliecināta Anda Lagzdiņa ©Oksana DŽADANA, F64 Photo Agency

Andu Lagzdiņu aizrauj ekstrēmas izpausmes – viņa labprāt lec ar izpletni un no 12 metru augstas klints ūdenskritumā, traucas lejā no stāvām kalnu nogāzēm ar velosipēdu. Savā ziņā viņai adrenalīns ir kā dzīves degviela. Zinot viņas vaļaspriekus un vēlmi pēc neikdienišķām izjūtām, pieredzes, vairs neizbrīna Andas reiz pieņemtais lēmums – tūliņ pēc vidusskolas doties pāri okeānam uz Ameriku. Tur pavadīto gadu Anda dēvē par lielisku dzīves skolu, kas ļāva izprast un atrast sevi.

Sapnis par Ameriku

Nav noslēpums, ka daudzi jaunieši, tuvojoties 12. klases izskaņai, tā arī nav tikuši skaidrībā, ko darīt dzīvē tālāk, kur studēt, kādā nozarē vēlas veidot karjeru. Arī Andai tolaik nebija skaidras atbildes uz šiem jautājumiem, tāpēc, draudzenes iedrošināta, viņa nolēma paņemt pārtraukumu un sakārtot domas. «Draudzenes iedvesmota un iedrošināta, es pēc vidusskolas devos uz Ameriku, precīzāk - uz Oregonas štatu. Biju pieteikusies pusgadu ilgām studijām programmā, ko organizēja Nāciju universitāte (University of the Nations),» stāsta Anda. Tās gan nebija studijas to klasiskā izpratnē - Anda tur neapguva kādu specialitāti, bet programmas mērķis bija veicināt cilvēka izaugsmi, stiprināt raksturu, palīdzēt atrast īsto aicinājumu, dot starpkultūru pieredzi. «Došanās uz Ameriku 18 gadu vecumā bija drosmīgs solis, bet paldies vecākiem, kas man šo iespēju neliedza. Viņi ir ļāvuši savu ceļu man atrast pašai. Turklāt jau vidusskolā biju apmaiņas programmā Vācijā, līdz ar to jau bija radies neliels priekšstats par patstāvīgu dzīvi, un jau tad es skaidri zināju, ka gribu izzināt pasauli.»

Pamudinājums jauniešiem

Studijas tobrīd maksāja 5000 dolāru, un nedz Andai, nedz viņas vecākiem šādas naudas nebija, taču tas Andu neatturēja no brauciena. Viņa bija strikti nolēmusi - Amerikā atradīs darbu un tādējādi arī segs studiju maksu.

«Lai arī sākotnēji šķita - studijas Amerikā man ir neīstenojams sapnis, tomēr es nolēmu, ka ir jārīkojas. Esmu sapratusi - ja patiesi kaut ko cilvēks vēlas, tiek atrastas iespējas, kā savu vēlmi īstenot. Protams, savas vēlmes īstenošanā ieliekot ne mazums pūliņus un gribasspēka. Mūsdienu jauniešus es arī mudinātu nebaidīties. Tagad ir vēl vairāk iespēju, kā sevi pilnveidot. Piemēram, dalība Erasmus+ programmā ļauj gūt starptautisku pieredzi - tās nav tikai studijas, bet iespēja kļūt patstāvīgākam, izzināt sevi. Esot prom no mājām, cilvēks spēj uz daudzām lietām paskatīties no malas, tas palīdz tikt skaidrībā par savām nākotnes vēlmēm,» ir pārliecināta Anda.

Indijas pieredze

Viņai studijas ietvēra arī divu mēnešu ilgu praksi, to Anda pavadīja Indijā. Tur viņa bija kā sava veida sociālā darbiniece: devās pie iedzīvotājiem, kas dzīvoja nabadzīgos pilsētas kvartālos, izglītoja par higiēnas jautājumiem, sniedza praktisku palīdzību - nogādāja ziedojumus no Amerikas ar drēbēm un citām noderīgām mantām.

Pēc prakses beigām Anda vēl pusgadu Amerikā pastrādāja par instruktori NIKO nometnēs, kas ir piecu dienu ilga vadītāju apmācības programma brīvā dabā, kur dalībnieki stājas pretī ekstrēmiem izaicinājumiem un uzzina, kas viņi ir.

Tad gan nolēma posties mājup. «Šis gads bija ļoti nozīmīgs manai izaugsmei, es iepazinu sevi, apjautu, cik īstenībā es daudz varu paveikt, es iemācījos uzņemties pilnu atbildību par savu dzīvi. Šā gada laikā piedzīvoju bagātīgu emociju buķeti, kā arī kontrasts starp dzīvi Latvijā, Amerikā un Indijā lika paraudzīties uz apkārt notiekošo pavisam jaunām acīm. Piemēram, Amerikā varēja vērot ļoti lielu pārticību, kamēr Latvijā tobrīd par to tik varējām sapņot. Tikmēr Indijā bija vēl krietni, krietni grūtāki dzīves apstākļi. Atceros, ka, esot Indijā, es rakstīju katram ģimenes loceklim vēstuli par to, cik ļoti novērtēju to, ka viņi man ir un ko viņi man ir devuši. Arī patriotisms manī uzplauka, tieši esot prom no Latvijas,» atminas Anda, vienlaikus atzīstot - ilgstoša prombūtne no saviem mīļajiem prasīja spēkus saņemties un nesalūzt. «Uzskatu, ka tieši komunikācijas prasmes man palīdzēja atvērties un nenoslēgties sevī, to uzskatu kā dāvanu, kas man piemīt, kopš sevi atceros.»

Studijas, darbs, bērni

Pēc atgriešanās Latvijā Anda nolēma uzsākt studijas uzņēmējdarbības vadībā, kā arī papildus mācībām strādāt algotu darbu. Šāda kombinācija Andai kādu laiku itin labi patika, līdz 2005. gadā atkal radās vēlme kravāt koferus un doties iepazīt jaunus plašumus. Šoreiz par galamērķi tika izvēlēta Anglija. Pateicoties savām labajām angļu valodas zināšanām, Anda nevis strādāja kādā no ražotnēm, bet gan veica darbus ofisā. Tā pagāja gads, un Andas ģimenē bija gaidāms priecīgs notikums - pirmdzimtā sagaidīšana. Tā kā sieviete vēlējās, lai bērns izaug Latvijā, laiks bija pirkt biļeti atpakaļ uz mājām. Pēc kāda laika pieteicās arī otrs bērniņš, un tāpēc sagadījās tā, ka Andai ceļš līdz bakalaura grādam ilga gandrīz desmit gadu. «Tā noteikti nav prakse, ko citi varētu ņemt kā piemēru, bet man šāds laika posms bija ļoti piemērots. Pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma atsāku savas darba gaitas, un darbs studijām piešķīra citu kvalitāti. Mans lauciņš bija mārketings, un studijas ietvēra arī šo jomu, jo uzņēmējdarbības viens no stūrakmeņiem ir tieši mārketings. Studijās dzirdēto varēju pārbaudīt darbā.”»

Atrod sevi mārketingā

Anda ir pārliecināta, ka mārketings ir viņas īstā niša, kur realizēties, jo darbā viņa var izpaust savu radošo būtību. Principā viss viņas līdzšinējais darba rūdījums gūts mārketinga jomā. Mainījušās tikai darbavietas. «Ne vienmēr ļoti daudzpusīgu un plašu pieredzi spēj dot viena darbavieta. Tāpēc ik pa laikam esmu mainījusi darba devēju. Tā ir tāda iekšēja sajūta, ka laiks doties tālāk. Arī tagadējā darbā, izskatot iesūtītos CV, es nepētu, cik darbavietu kandidātam bijis, bet skatos kontekstu, kāda ir bijusi viņa izaugsme,» skaidro Anda, kas kopš 2018. gada ir pievienojusies Tildes komandai. Uzņēmumā viņa ir mārketinga un personāla projektu vadītāja, kur viņas galvenā rūpe ir gādāt par darbinieku labsajūtu. «Esmu atbildīga par dažādu pasākumu, kopīgu aktivitāšu rīkošanu. Un tā ir man ļoti saistoša darba šķautne, jo ir tik patīkami redzēt darbinieku prieka pilnās acis par kādu labi saorganizētu pasākumu. Rūpējos arī par iekšējo komunikāciju, jo tai arī ir būtiska loma darbinieku apmierinātības stiprināšanā, jo tur, kur ir informācijas vakuums, veidojas neizpratne, baumas, neziņa. Tāpēc ir jātur roka uz pulsa, lai šādas situācijas neveidotos. Manos pienākumos ietilpst arī veidot darba sludinājumu saturu.»

Ko novērtē darbinieki?

Viņa novērojusi, ka interesants darba saturs (dažādi projekti), izaugsmes iespējas, draudzīgs kolektīvs un komfortabla darba vide, kopīgi atpūtas brīži ir galvenie faktori, kas ir nozīmīgi darbiniekam, lai viņš savā darbā justos labi un būtu motivēts. Savukārt potenciālajiem kolēģiem, kas piesakās uz brīvām vakancēm, ir svarīgs uzņēmuma tēls, darba saturs un iespēja strādāt starptautiskā vidē, jo Tilde ir starptautisks spēlētājs. Tā kā IT speciālistu trūkumu, šķiet, izjūt vai ikviens darba devējs, Tilde jaunos censoņus noskata jau skolas solā un palīdz viņiem profesionāli augt, lai kļūtu par augstas raudzes speciālistiem.

 

Rīgas namu pārvaldnieks