Desmit no Latvijas 41 interešu izglītības iestādes nākamgad varēs iegūt valsts nozīmes interešu centra statusu. Tas ļaus šīm iestādēm ne tikai nodrošināt valsts finansējumu, bet arī iespēju piesaistīt ārvalstu līdzekļus. Patlaban nav zināms, kādi būs kritēriji, kas ļaus pretendēt uz šo nosaukumu, un kas notiks ar tiem, kas to nedabūs. Aprēķini liecina, ka šiem centriem 2019. gada četriem mēnešiem no valsts kabatas būs vajadzīgi papildus aptuveni 100 000 eiro.
Viens no iemesliem, kāpēc šādi grozījumi Izglītības likumā ir vajadzīgi, ir iespēja piesaistīt ārvalstu investīcijas. Piemēram, Norvēģijas finanšu instruments tādā gadījumā pieprasa valsts garantijas - proti, interešu centram jābūt valsts nozīmes statusam. Patlaban tiek plānots, ka tāds varētu tikt piešķirts desmit interešu izglītības iestādēm. Iespējams, ka tie varētu būt reģionālie centri, kā Ventspils, Liepāja, Valmiera, Daugavpils, - Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā pauda izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis. Katrā ziņā valsts finansējums neaizplūdīšot «kaktu kantoriem», bet tādiem, kas atbildīs konkrētiem kvantitatīviem un kvalitatīviem kritērijiem. Tās noteikti būs vietas, kas apkalpo vairāku pašvaldību bērnus (gadā tas varētu būt 3500 līdz 4500).
Nav arī skaidrs, kādām būs jābūt interešu programmām un vai priekšroka būs tiem, kas rīko ekskursijas vai pastāvīgas nodarbības.
Interešu izglītības konsultatīvā padome ir nobažījusies par šīm iecerēm. Patlaban tā esot iesniegusi savus priekšlikumus un korekcijas Ministru kabineta noteikuma projektā, kas nosaka finansēšanas kārtību valsts nozīmes interešu centriem. Tās pārstāve, Valmieras jaunatnes centra Vinda direktore Sanita Loze norāda, ka pēc pašreizējiem kvantitatīvajiem kritērijiem viņas vadītā iestāde nevarētu pretendēt uz šādu nosaukumu, jo apkalpo 485 audzēkņus. Nav arī skaidrs, kādām būs jābūt interešu programmām un vai priekšroka būs tiem, kas rīko ekskursijas vai pastāvīgas nodarbības. «Patiesībā interešu centros ir liels satraukums, jo liek uzdot arī jautājumu - kas vispār notiks ar mums? Cik svarīgi esam Izglītības un zinātnes ministrijai, jo redzam arī, ka projektā Skola 2030 interešu izglītību paredzēts ieplūdināt oficiālajā mācību saturā,» teic S. Loze.
Bērnu zinātnes centra Tehnoannas pagrabi vadītājam Alvim Balodim šobrīd jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Un nav jau kur tās meklēt, jo IZM nevarot nosaukt nevienu cilvēku, kas atbild par neformālo izglītību. Neformālā izglītība vispār atstāta pabērna lomā. Katrā ziņā nav skaidrs, kāds labums no tā visa būs bērniem. Izskatās, ka šajā reizē svarīgāka ir nauda un administrēšana. Viņu uztraucot arī vēlme teju visu interešu jomu sagrūst skolās, kur nekad nebūs tik plašas un daudzveidīgas iespējas, kā tas ir centros. Patiesībā neformālo izglītību vajadzētu atdalīt no skolām.
Zinoo centru komandas vadītājs Pauls Irbins uzskata, ka šādiem valsts nozīmes centriem jākļūst par metodiskajiem un pedagogu izglītošanas «pionieriem». Turklāt, ja tie būs desmit, tiem būs vieglāk sadarboties savā starpā. Un tie varētu būt labi palīgi skolām grūtāku mācību tēmu izskaidrošanā (piemēram, par vektoriem, frekvencēm). Tāpat P. Irbins ir pārliecināts, ka ne katrā skolā varēs parādīt kosmosa kuģa modeli, tāpēc tas būtu atvēlams centriem.