Balvu novads ir viens no pēdējiem mohikāņiem, kas vēl saglabājis internātskolu Tilžas pagastā un ir apņēmības pilns to darīt arī turpmāk. Pārējās pašvaldības tās jau slēgušas, jo Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), kas līdz šim finansēja šīs izglītības iestādes, no 2019. gada 1. janvāra naudu to uzturēšanai vairs nedos, uzsverot, ka tā ir «pagājušā gadsimta palieka», kam nav vietas 21. gadsimtā.
Vietvara plāno Tilžas internātpamatskolu pārveidot par Ziemeļlatgales pamatskolu, kur kopā mācīsies bērni, kas apgūs gan pamata, gan speciālās programmas (kopumā to ir septiņas, tostarp divas profesionālās). Mācās šobrīd te 106 skolēni no dažādām pašvaldībām, no tiem 32 ir ar īpašām vajadzībām. Daļa šogad pārnākuši uz šejieni no nule slēgtās Baltinavas kristīgās internātpamatskolas un Alūksnes novada Liepnas internātpamatskolas. Vispār šajā mācību gadā skolēnu skaits ievērojami audzis - augustā pieteikušies 47, kamēr skolu pametuši tikai četri, teic skolas direktore Iluta Bērziša.
Vieta sociālā riska bērniem
Lai pierādītu, ka šai skolai jāpastāv arī turpmāk, pavasarī to apmeklēt uzaicināti Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas deputāti. Savukārt Balvu novada Izglītības pārvaldes vadītāja Inta Kaļva vairākkārt devusies uz IZM, lai runātu par skolas nākotni un finansēšanu. Vietvara nebūt neturoties pie «stulbiem principiem», taču nevarot uzreiz likvidēt skolu, kas devusi patvērumu, palīdzību un izglītību tik daudziem. Ja tiešām redzēšot, ka tā pēc gadiem desmit savu kapacitāti būs izsmēlusi un bērnu, kam tā būs vajadzīga, nebūs, tad arī no tās atteikšoties. Taču šobrīd - kamēr šis jautājums valstī nav sakārtots un ir daudz sociālā riska bērnu, tikmēr šādām skolām ir vieta izglītības sistēmā, uzskata I. Kaļva. Izglītības ministrs Kārlis Šadurskis gan paudis, ka skolām nav jābūt sociālās aprūpes iestādēm. Taču - kur šādiem bērniem palikt? Parastajās skolās? Tad vajag tās nodrošināt ar atbalsta personālu, kas patlaban nav pietiekamā daudzumā. Nav pat palīgskolotāju, kas nepieciešami, lai kvalitatīvi īstenotu iekļaujošo izglītību. Jo viens skolotājs nevar vienlaikus tikt galā gan ar speciālajiem, gan «parastajiem» bērniem. Taču šeit viņiem ir viss atbalsta personāls: psihologs, logopēds, fizioterapeits, speciālie pedagogi.
Pārliecības par finansējumu nav
Pašvaldība arī neatsakoties no savas artavas: tā finansē šīs skolas pirmsskolas grupas - gadā tie ir ap 30 000 eiro. Daudz ieguldīts arī ēkas remontos, tā ir nosiltināta, nomainīta apkures sistēma, iegādāts aprīkojums. Izglītības pārvaldes vadītāja norāda, ka te ir arī uz laiku no ģimenēm izņemtie bērni, kuru uzturēšanos finansē pašvaldība. Skola ir arī savā pārziņā paņēmusi mājmācībā esošos, kas vispārizglītojošajai skolai «ir grūti pavelkams pienākums». Tad kāpēc šajā pārejas posmā, kamēr valstī nav cita risinājuma, IZM nevar atbalstīt šādu vietu? Diemžēl tādas pārliecības, ka pēc jaunā gada valsts finansējums šai skolai būs, neesot. «Cīnāmies un pierādām, ka 106 bērnus nevaram atstāt uz ielas 1. janvārī, sakot - ejiet, kur gribat, un meklējiet, kur palikt. Ja tomēr šādas izglītības iestādes ir, tad valstij ir jāieklausās. Arī Saeimas deputāti toreiz visi pauda, ka šai skolai jābūt arī turpmāk,» uzsver I. Kaļva.
Arī I. Bērziša akcentē: daudzi no skolas audzēkņiem jau ir klaiņojuši, izdarījuši pārkāpumus, neapmeklējuši skolu, zaudējuši pašvērtības apziņu, bet, te nonākot, ir atsākuši mācīties un, kas vēl jo svarīgāk, iegūst arī profesiju. Tas nozīmē, ka pēc skolas beigšanas viņiem būs vieglāk atrast darbu. Jā, te daļai absolventu dokumentā nav augstas balles, bet arī četras un piecas jau priekš viņiem ir liels sasniegums.
Iekļaujošā izglītība un realitāte
Klases te ir nelielas, it īpaši sākumposmā. Bet 7. klasē te, piemēram, mācās 17 skolēnu.
Tas, ka klases nav lielas, ir labi, jo tad var atrast laiku katram no skolēniem, no kuriem daudziem ir uzmanības deficīts. Ir arī romu bērni. Ir jau saprotama prasība pēc lielām klasēm, taču ne šādiem bērniem. Daudz tiek strādāts ar katru individuāli, jo katrā klasē ir arī speciālie bērni, ir ar mācīšanās vai uzvedības traucējumiem, saka skolotāja Aina Zelča, kura te strādā jau vairāk nekā 20 gadu. Viņa rāda īpašas mapes, ko lieto «speciālie» bērni. Lūk, latviešu valodai domātā, tā pieder 9. klases meitenei, kura te mācās no 5. klases. Vai grūti strādāt ar tik dažādiem skolēniem? Esot jau pierasts, un arī bērni zina, ka te katram ir savs temps un arī mācību viela atšķiras. Jo, kamēr vieni lasa eposu Lāčplēsis, citi lasa teikas un pasakas par stiprinieku.
Lai arī daudz tiek runāts par iekļaujošo izglītību, realitātē viss nav tik gludi. Tā kādas pamatskolas pirmās klases bērnu vecāki visi uzrakstījuši vēstuli Izglītības pārvaldei, ka viņi atsakās laist savas atvases vienā klasē ar meitenīti, kurai ir nopietnas psihiskas problēmas. Kur tad viņai palikt? Tā nu bērns nonācis šeit. Viegli neesot, visiem muguras esot slapjas, atzīst direktore, piebilstot, ka visu cieņu audžumammai, kura esot šo bērnu paņēmusi audzināt.
Vai skolai nebūtu izdevīgāk atteikties no parastās programmas un saglabāt tikai speciālās? Direktore atbild, ka arī speciālo skolu tīkls tiks optimizēts un paliks tikai attīstības centri.
