Latvijai izglītības jomā izdevies gūt labus rezultātus, taču netrūkst arī «Ahilleja papēža», liecina Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) ikgadējais starptautiski salīdzinošais izglītības pārskats. Kā viens no tiem – pedagogu novecošanās un jaunu «asiņu» trūkums skolās.
Kā pluss minēts tas, ka augstākā izglītība kļūst arvien populārāka. Ja pirms desmit gadiem Latvijā 26% iedzīvotāju no 22 līdz 34 gadiem bija augstākā izglītība (OECD valstīs vidēji 34%), tad šobrīd tie jau ir 42% (OECD - 44%). Palielinājusies arī starptautisko studentu mobilitāte, un 2016. gadā te mācījās ap 6000 ārzemnieku, kas veido 8% no visiem studējošajiem (OECD tie ir 6%).
Audzis arī trīs līdz četru gadu veco bērnu skaits pirmsskolas iestādēs, kāpjot attiecīgi no 66% līdz 89% un 73% līdz 93%. Šis kāpums ir lielāks par vidējiem rādītājiem OECD valstīs. Tajā pašā laikā Latvijā un vēl septiņās valstīs (Igaunijā, Somijā, Ungārijā, Lietuvā, Polijā, Krievijā, Zviedrijā) bērni sāk skolas gaitas septiņu gadu vecumā, kas ir augstākais izglītības sākšanas vecums OECD valstīs un partnervalstīs. Tas nozīmē, ka pirmsskolas programmas, kurās var bērnus reģistrēt, piemēram, no trīs gadiem, var ilgt līdz pat četriem gadiem. Tas izskaidro, kāpēc izdevumi šajā izglītības pakāpē ir vieni no augstākajiem no IKP (0,8%, citur 0,6%) un vieni no zemākajiem, rēķinot uz vienu bērnu (4506 eiro un 7146 eiro).
Pētījums rāda arī to, ka divi no trīs otrgadniekiem pamatizglītības otrajā posmā ir zēni, bet starp 25 līdz 34 gadus veciem daudz vairāk vīriešu nav ieguvuši vidējo izglītību nekā sievietes - attiecīgi 19% un 10%.
Neraugoties uz labākām nodarbinātības iespējām, profesionālās izglītības programmas Latvijā piesaista mazāk audzēkņu nekā vispārējās izglītības programmas. Šobrīd 40% izvēlas mācīties arodu.
Kā satraucošs fakts norādīts tas, ka 45% skolotāju, kuri strādā pamata un vidējā izglītībā, ir vismaz 50 gadu, tādējādi nākamajos 15 gados aptuveni puse sasniegs pensijas vecumu. Salīdzinājumā vidēji OECD valstīs tādu pedagogu ir 35%.
Arī skolēnu skaits klasēs ir zem vidējā gan sākumskolā (Latvijā 16 un OECD vidēji 21), gan pamatizglītības otrajā posmā (15 un 23). Tas paaugstina izglītības izmaksas, jo uz šo skolēnu skaitu vajag vairāk skolotāju. Tomēr zināmā mērā to kompensē mazākais mācību laiks. Mācību gads sākumskolā ilgst 169 dienas (OECD 185) un 7. līdz 9. klasēs 173 (183), kas ir viens no īsākajiem obligātajā izglītībā, kā arī zemākais mācību stundu skaits pamatskolā (5977 un 7520) visās OECD valstīs tūlīt aiz Ungārijas.
Neraugoties uz zemāku mācību stundu slodzi skolēniem, oficiālais noteiktais mācīšanas laiks (pedagoģiskā likme) skolotājiem Latvijā ir 1020 stundu, kas pārsniedz vidējos OECD rādītājus. Turklāt skolotāji nereti strādā vairāk nekā slodzi - pat par 46% vairāk, kas ir augstākā atšķirība starp ārvalstu kolēģiem. Tas rada oficiāli noteikto algas likmju zemo vērtību, jo skolotāji māca papildus slodzei vai pilda citus uzdevumus, lai saņemtu lielāku darba samaksu.
