Intervija ar Latvijas Universitātes rektoru Indriķi Muižnieku: par studentu skaita samazināšanos, par RPIVA pievienošanu Latvijas Universitātei, par brīvību kā pārbaudījumu un par to, vai augstskola veido atbildību pret valsti.
- Zinātnieks, Eiropas cilvēka titula ieguvējs Andris Ambainis nesen izteicās, ka Latvijā augstskolu esot par daudz. Kā jūs domājat?
- Ne tikai Ambainis vien - to daudzi saka. Te vietā ir mūžīgais stāsts par to, ko mēs uzskatām par augstskolām. Latvijā ir 17 valsts augstskolas, aptuveni tikpat ir privātās augstskolas, vēl ir koledžas, kas arī tiek pieskaitītas pie augstskolām. Pavisam sanāk 58 augstākās mācību iestādes. Skaitlis, kas pirmajā brīdī šokē. Bet galvenā vārīšanās jau ir par valsts augstskolām, pat ne par daudzumu, bet par kartējumu - kurā vietā tās atrodas, par specializāciju, kā arī par to, kam tās «pieder», jo daudzām ministrijām ir pa savai augstskolai. Tā ir unikāla situācija, būtībā paraugs mūsu latviski zemnieciskajai viltībai - kā nu mēs katrs sagādāsim naudu mūsu augstskolām. Ja augstskola «piederēs» vairākām ministrijām, ja mīlīgais teliņš dzers pieniņu no vairākām govīm, tad teliņš būs treknāks, jo vienlaikus dabūs naudu, piemēram, no Izglītības un zinātnes ministrijas, no Veselības ministrijas, no Kultūras ministrijas, no Zemkopības ministrijas... Vienīgie izņēmumi, šķiet, ir Nacionālā aizsardzības akadēmija un Policijas koledža, kas attiecīgi «pieder» Aizsardzības ministrijai un Iekšlietu ministrijai. Bet tās ir specifiskas augstskolas, kur ir formas, uzpleči un tamlīdzīgi. Par augstāko izglītību atbildīgo ministriju daudzums ir Latvijas nacionālā īpatnība, turklāt ministrijas - kā likums - ir dažādu partiju pārraudzībā. Neviena ministrija taču neatteiksies no savas augstskolas... Tāda atteikšanās nepiestāvētu partijas politiskajai sejai. Tāpēc tas, kas šobrīd notiek Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM), ir tikai atvasinājums no tā, kas principā būtu jārisina, reformējot augstskolu sistēmu. IZM pārstāv tikai daļu no kopējās izglītības institūciju sistēmas. Mēs, dabiski, esam lieli savā garā un gribēšanā, mēs vēlamies, lai katrā pagastā būtu pilns skolu komplekts, bet nesanāk...
- Vai studentu pietiek, lai piepildītu 58 augstskolas? Tūkstošiem cilvēku taču no Latvijas izbraukuši, dabiskais pieaugums ir negatīvs. Vai arī tās ir tikai ambīcijas - mums tik daudz augstskolu!
- Šobrīd studentu skaits, protams, ir samazinājies. Maksimuma brīdī - pirms gadiem desmit - bija ap 130 000 studentu, tagad ir ap 80 000. Bija cerības, ka starpību aizpildīs starptautiskais piedāvājums, bet kompensēt 50 000 - diez vai... Latvijas Universitātē uzskatām, ka piesaistīt ārvalstniekus ir svarīgi, lai veidotu starptautisku studiju vidi Latvijā. Tomēr mūsu galvenais uzdevums ir rūpēties par Latvijas jauniešu izglītību, nevis par ārzemniekiem.
- Jūs nepieminējāt tādu būtisku aspektu kā augstskolu kvalitāte. Savulaik izglītības ministrs Ķīlis arī iestājās par to, ka galvenais nav vis skolu skaits, bet to kvalitāte.
- Šis apgalvojums neapšaubāmi ir pareizs, tikai tā izpildījums bija savāds. Sanāca tā, ka, salīdzinot pēc izvēlētajiem kritērijiem, Malnavas lauksaimniecības koledža ir labākā augstskola Latvijā... Ir, protams, arī starptautiskie reitingi, bet galvenais: kādas augstskolas var salīdzināt un kādas - ne. Starptautiskajos reitingos normāla augstskola ir pilna apjoma universitāte, kura vienā vai vairākos virzienos vērsta uz zinātni vai tehnoloģijām. Pilns apjoms - tā ir iespēja iegūt visu līmeņu grādus, no bakalaura līdz doktoram. Bet runāt par specializētajām augstskolām, kur mācās, piemēram, tiesneši, skolotāji, dzelzceļnieki vai dakteri, tā ir tipiska padomju laiku reminiscence. Kā tad radās Rīgas Medicīnas institūts? Tas radās, kad padomju laikā no Latvijas Valsts universitātes atdalīja Medicīnas fakultāti. Tas bija atbilstoši tā laika padomju iekārtas principiem: medicīna ir profesionālā, specializētā izglītība, proti, vieni šuj asinsvadus, otri šuj drēbes, trešie labo elektrības vadus. Savukārt manā uztverē specializācija ir tad, kad universitāte ir vērsta vai nu uz zinātni, vai tehnoloģiju attīstību, vai uz reģionālo specifiku. Pēdējā ir orientēta nevis uz starptautisko izcilības kritēriju izpildi, bet uz to, kas nepieciešams konkrētā reģionā. Taču nav iespējams konkurēt starptautiskā apritē, ja domās tikai reģionu līmenī.
- Tad kādai īsti vajadzētu būt šai sistēmai?
- Jābūt pilnai ekosistēmai: katrai puķītei ir sava vieta daudzveidīgajā izglītības pļavā. Bet ekosistēmai jābūt sabalansētai, to nedrīkst veidot tikai no ozoliem vai tikai no smilgām. Taču mēs, izskatās, joprojām, bērnišķīga kreisuma pārņemti, domājam, ka visi esam vienlīdzīgi! Bet tā nav. Augstskolām jāsaprot, kas ir to specializācija: zinātne, tehnoloģijas vai reģiona attīstība.
- Un kā tad ir ar Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmiju (RPIVA)? Specifiska augstskola taču, vai ne? RPIVA negrib jums pievienoties, negrib sevi pazaudēt.
- Nu, kurš tad grib zaudēt sevi?! Bet no skolotāju izglītības sistēmas viedokļa tas būtu ļoti loģiski, ja mēs apvienotu savus spēkus, izmantojot LU daudzveidību un zinātnes sasniegumus. Jo svarīgākais nav tas, ko grib LU vai RPIVA, bet - ko vajag skolotāju izglītībai Latvijā. Par to runājam jau gadus piecpadsmit, runājam, ka vajag skolotāju izglītības konceptu. Bet izskatās, ka ātrāk sagaidīsim kārtējo valdības maiņu, nevis reformas izglītībā... Tomēr ir abu augstskolu kopīgais paziņojums, kurā teikts: esam gatavi sastrādāties. Jautājums publiskajā telpā gan eskalēts tiktāl, ka šķiet: nu ir visiem gals klāt. Tāda tendenciozitāte ir lieka.
- Laiku pa laikam uzvirmo runas par to, ka, raugi, mūsu augstskolas zināšanu līmenis netiek līdzi oksfordām, kembridžām un citām smalkām vietām. Vai tā ir?
- Mūsu zināšanām ir pietiekami plašs spektrs, un tie, kas mūsu vidū ir tie labākie, būs labākie arī Anglijā vai Amerikā. Tikai žēl, ka mēs šos labākos nereti nespējam noturēt. Taču ir arī vājais gals - tāpat kā Anglijā vai Amerikā. Tikai mūsu ir maz, tāpēc mēs nedrīkstam atļauties vājumu. Mums ir priekšrocība, ka varam vieglāk atrast savu nišu un identificēt labākos. Salīdzināšanai - mums, domāju, ir spēcīgāka hokeja komanda nekā Ķīnā, un, ja mēs basketbolā cīnītos ar indiešiem, noteikti uzvarētu... Seno grieķu bija mazāk nekā, piemēram, igauņu, taču grieķi uztaisīja pamatu civilizācijai, kurā mēs joprojām balstāmies.
- Tātad...?
- Tātad mums jāatrod mūsu talanti un jāpalīdz viņiem izveidoties par nākotnes aristoteļiem un platoniem. Un Latvijas Universitāte nevis uzspiež, bet palīdz kļūt par tādiem. Vieni vecāki stāsta, ka viņu puika, mācīdamies par juristu, tikai staigā pa krogiem, citi vecāki gaužas, ka viņu nabaga atvasītei jau acis iztecējušas, pa naktīm mācoties... Piedodiet, bet tas ir personības pašorganizēšanās uzdevums: vai nu tu pats noformulē sev uzdevumu mācīties, vai arī ne. Universitāte nav ne armija, ne skola, te jaunieši ir atbildīgi par sevi, tā ir brīvība, bet brīvība, kā zināms, ir pārbaudījums.
- Nu kurienes vairāk nāk mūsu nākotnes aristoteļi - no laukiem vai pilsētas?
- Rīgas centra skolas dod labu iepriekšējo sagatavotību. Un te nu atgriežamies pie pedagoga jautājuma. Universitāte palīdz ar slīpējumu, lai izveidotu izcilu prātu, bet pamats ir jāieliek jau skolā. Tā, piemēram, Bioloģijas fakultātē ir ļoti daudz izcilu studentu, kas nākuši no mazpilsētu skolām. Tātad ir bijis laba skolotāja efekts. Un skolotājs nav tikai tas, kurš rūpējas par savu palikšanu darbā vai staigā ar plakātiem protesta demonstrācijās, bet galvenokārt tas, kuram jāprot uzšķilt dzirksteli skolēnā.
- Jūs teicāt, ka brīvība ir pārbaudījums... Mums ir atjaunota brīvība nu jau 26 gadus. Vai tā nav devusi arī savveida paviršību - mācībās, attieksmē pret valsti, attieksmē citam pret citu?
- Varbūt nosauksim to par fragmentāciju. Pasaule kļuvusi ātrāka, ar informāciju bagātāka, līdz ar to saraustītāka, nervozāka. Tādā situācijā grūti veidoties par harmonisku personību... Bet universitātes priekšrocība ir tā, ka jūs nepaliekat par šauras jomas profesionālu idiotu, jūs iegūstat universālu redzējumu.
- Ar paviršību es domāju attiecības ar valsti, ar cilvēkiem, kas apkārt. Ātrais laiks spiež būt paviršiem, izteikties aplami, iespiežot domas un nedomas 140 tvitera zīmēs, nepareizā valodā, sekli...
- ... un anonīmi. Un bezatbildīgi. No Jesajas Berlina viedokļa raugoties, tā drīzāk ir gara nabadzības izpausme. Bet tas ir stāsts par to, ka ne garīgā, ne materiālā nabadzība nevairo tikumību. (Smejas.) Vienīgā izeja - kļūt bagātākiem visās nozīmēs.
- Nuja, lasiet grāmatas!
- Vai esiet universitātē. Aristoteļa laikos arī nemaz tik daudz grāmatu nelasīja, toreiz cilvēki sarunājās. Un sarunas ir nozīmīga attīstības daļa arī šodien. Ar interneta izglītību vien, bez kopā būšanas un sarunāšanās, nekas nesanāks, kontakts, kuru iespējams iegūt tikai peripatētiski, ir nenovērtējams. Tā ir peripatētiskā izglītība: jūs esat kopā, staigājat, sekojat viens otra gaitai, runājat...
- Vai universitāte veicina atbildīgāku attieksmi pret valsti? Vai veicina patriotismu?
- Jā, tā ir! Pamats meklējams jau universitātes nosaukumā - Latvijas! Universitāte ir nosaukta nevis pilsētas, bet valsts vārdā, asociējot to ar valsts izaugsmi un attīstību. Bet atbildība un patriotisms ir jāieliek arī katrā mazajā darbiņā. Mēs samērojam universitātes ceļu ar Latvijas valsts ceļu - mūsu simtgades ir saistītas, mēs atceramies Marisa Vētras teikto: «Tikai tad, kad tika izveidota Latvijas Universitāte, daudzi saprata, ka ir izveidojusies arī Latvijas valsts.» Mums ir ikgadējie lasījumi valsts dzimšanas dienā, mēs ļoti atbalstām studentu korporācijas, kuru darbība var šķist konservatīva, bet tā ir vērsta uz Latvijas atbalstu. Ik gadus LU zinātniskās konferences plenārsēde ir veltīta Latvijas de iure atzīšanai, tāda notiks arī šogad, 27. janvārī. To atklās Valsts prezidents Raimonds Vējonis, savukārt akadēmisko runu par šodienas krustceļu punktiem nolasīs Egils Levits... Interesanti, vai ne? Taču, kopumā runājot par patriotisko audzināšanu, uzsvērt to pārmērīgās dozās nevajadzētu - tas būtu banāli. Patriotisms ir universitātes dzīves daļa ne krāsās un runās, bet attieksmē.
- Kopā ar kardioķirurgu un universitātes Stratēģijas padomes priekšsēdētāju Andreju Ērgli pērn parakstījāt Inovāciju manifestu. Jums ir daudz kopīgu lietu... Kā tās virzās?
- Jā, tā tas ir. Kopā ar Zinātņu akadēmiju un dažādām nevalstiskajām organizācijām vēlamies mainīt attieksmi pret zinātnes un augstākās izglītības vietu valsts attīstības plānos. Tagad tas notiek pārlieku birokrātiski.
- Vai tad mums ir šādi plāni?
- Nu, ir jau Nacionālās attīstības plāns, bet... Universitātē nesen ciemojās Eiropas Investīciju bankas pārstāvji, kuri pēc sarunām ministrijās bija, maigi sakot, šokēti: tie plāni, viņi teica, jums te ir sarakstīti kaudzēm, bet neviens neko pēc tiem nedara! Jāatzīst, ka arī mums universitātē ir lieli plāni, bet mūsu budžetā tie kaut kā neatspoguļojas... Tas pats notiek valsts līmenī. Mēs visi dzīvojam kā pelītes, šiverīgi šobrīd, bet par rītdienu... par rītdienu domāsim rīt. Nu, labi, visi zina, ka aizsardzībā jāiegulda divi procenti no IKP, tā arī ir rītdiena, bet izglītība, es ļoti atvainojos, nav mazāk nozīmīgs ieguldījums. Protams, kopumā izglītībai tas ieguldījums nav niecīgs, bet kā tas sadalās pa izglītības līmeņiem? Tiklīdz kāds kaut ko mēģina mainīt, tūdaļ seko kliedzieni, ka «tas» ir pret mūsu stabilajām struktūrām un tradīcijām, tāpēc mēs neko mainīt nedrīkstam. Tas nozīmē, ka esam kļuvuši pārāk konservatīvi.
- Jums ir kādi konkrēti piemēri?
- Piemērs ar to pašu RPIVA. Piemērs ar mazajām skolām, kuras par katru cenu jāsaglabā, kaut arī vienā otrā ir tikai pārdesmit skolēnu. Protams, pagastu nevar atstāt bez izglītības iestādes, nevar bērnus kājām dzīt 20 kilometrus uz kaimiņpagastu. Bet ir taču iespējami transporta risinājumi, ir internāti. Runa ir par īslaicīgiem un ilgtermiņa risinājumiem, tomēr arī šeit vērojama fragmentācija: pirmkārt, tas ir valdības dzīves ilgums, jo tajos 18 vai 20 mēnešos neko daudz nesanāk izdarīt, otrkārt, starpvēlēšanu periods arī nav diez ko garš... Protams, ir jautājums par zelta vidusceļu starp lidojošo Karlsonu un Platona filozofu valdību, kurai vajadzētu izvairīties no centieniem katru dienu izvilkt no puķupoda iestādīto firziķa kauliņu un skatīties, vai tas nav izdzinis asnu... Ja tagad pārejam uz jaunu izglītības konceptu, sekas neizjutīsim rīt, bet pēc gadiem desmit. Ja ministrs Šadurskis tagad ieviesīs reformas, rezultāti atnāks pēc ministriem četriem vai pieciem.
- Nav ne tikai izglītības koncepta, neredz arī valsts attīstības konceptu. Uz kurieni tad iet mūsu valsts?
- Tā nav, ka pietrūkst plānu, - to ir papilnam! Tam, ka nav virzības, - var piekrist. Mērķi ir uzzīmēti, bet to esamība neparādās darbos un budžetā. Beidzot jāsaprot, ka mums jāmaina būtiskas savas dzīves daļas ieradumi, ja mēs gribam, lai Latvija būtu, lai mēs tajā būtu. Taču mēs redzam, ka tie, kuri uzdrīkstējušies un riskējuši Latvijas labā, daudzkārt dabūjuši pa galvu, un tad mūsos ieslēdzas zemnieciskā piesardzība - nolīst maliņā, kamēr kāds cits mūsu vietā visu izdarīs. Sanāk kā anekdotē par Itālijas armiju karā. Kapteinis izlec no ierakumiem un kliedz: «Uz priekšu, uzbrukumā! Urā!» Kareivji sēž ierakumos, aplaudē un sauc: «Bravo, capitano!»
- Izskatās, ka neesat zaudējis humora izjūtu...
- Pozitīva, reizēm arī sarkastiska humora klātbūtne ir būtiska, lai tiktu galā ar dažādām situācijām. Un ne tikai universitātē vien. Arī valstī.