Romāns Alijevs: Mēs neredzam jaunu pedagogu paaudzi

Rīgas Klasiskās ģimnāzijas direktors, pedagoģijas doktors, Valsts prezidenta Mazākumtautību konsultatīvās padomes priekšsēdētājs, Latvijas Azerbaidžāņu kultūras centra vadītājs Romāns Alijevs ir viens no tiem samērā nedaudzajiem praktizējošajiem pedagogiem Latvijā, kuri spēj vērtēt izglītības procesa efektivitāti, tā atbilstību mūsdienu realitātei kopumā. Neatkarīgā jautāja viņam, kas Latvijas izglītības sistēmai šodien ir skolotājs, kas skolēns.

- Gribēju uzreiz jautāt par visu sistēmu, bet izlasīju šorīt (6. oktobrī) Neatkarīgajā virsrakstu Labāko Rīgas ģimnāziju pedagogiem samazinās algas. Tāpēc vispirms gribas zināt - vai jūsu skolotāji ir saņēmuši algas?

- Mūsu skolotāji algu vēl nav saņēmuši. Kaut kas ar aprēķiniem….

Un, ziniet, situācija ir ļoti paradoksāla. Arī mūsu ģimnāzijai. Šodien mēs esam pati lielākā skola Latvijā. 1571 skolēns. Taču arī mums, domāju, tāpat kā visiem pārējiem, ir milzīgas grūtības ar jaunu skolotāju piesaisti. Protams, mums ir savi nopietni atlases kritēriji. Taču, lai kādi ar būtu kritēriji, vienalga, ir jāparādās jaunai pedagogu paaudzei. Bet mēs to neredzam. Tā neveidojas.

Pirmām kārtām te būtu jārunā par profesijas prestižu. Proti - uz skolu strādāt nāk tikai tie, kas ir iekšēji ļoti motivēti. Šogad mēs pieņēmām darbā divus mūsu skolas absolventus. Viņiem tas ir aicinājums.

- Ja sākām runāt tādā garā - kas mūsu izglītības sistēmai šodien ir skolotājs, kas skolēns?

- Pirmām kārtām viņiem jābūt noteiktai kopībai. Varētu teikt - tādu cilvēku kopībai, kuri ir cits citā ieinteresēti. Man šķiet, ka šodien skolotājs jau sen pārstājis būt autoritāte ar lielo burtu. Nav vairs, kā tajos laikos, kad paši godājamākie ļaudis bija lauku skolotājs, lauku ārsts un mācītājs. Šodien tas tā nav, šodien skolotājs visupirms droši vien ir kā tāds vecākais, pieaugušais biedrs.

- Taču arī šai kopībai, šķiet, jābalstās cilvēcīgās savstarpējās attiecībās. Varētu pat gribēt zināmu to kvalitāti. Taču es uzskatu, ka… kaut vai šī pati algu reforma vērtē skolotāju vien kvantitatīvi.

- Kvantitatīvais un subjektīvais faktors dominē.

- Tātad skolotājs varas acīs kā bijis, tā palicis škrabs (skolas darbinieks). Lasot oficiālos tekstus, es arvien vairāk sāku uztvert skolotāju kā čemodānu, kurš, labākajā gadījumā, nodod skolēnam savu saturu kā profesionāls pedagogs, sliktākajā - vienkārši pārlādē bērnā mācību grāmatu. Turklāt darba tirgus vērtējums man liecina, ka otrais variants varētu būt aktuāls.

- Tas ir pats sliktākais variants, kāds vien var būt. Mēs ļoti nopietni (uz radikālu iekšēju izmaiņu robežas) strādājam, lai tas nebūtu sacīts par mums. Sevišķi tas skar skolotāja domāšanu.

Kas tad ir konservatīvā domāšana? Visupirms tās ir zināmas bailes - kas notiks, ja būs citādi? Skolotājam tas vienmēr ir sāpīgi. Vai bērni to uztvers? Vai, sācis strādāt citādi, skolotājs neizgāzīsies? Tas ir grūts un sāpīgs process - atsacīties no jūsu minētā čemodāna attieksmē pret skolēnu. Bet mēs esam nopietni noskaņoti uz pārorientāciju. Jo skolotājs šodien vairs nevar būt ne patiesības, ne informācijas nesējs. Un nekādā ziņā ne zinību nesējs un to pārraidītājs. Šodien tas nav iespējams. Tāpēc, ka ir ļoti daudz citu informācijas avotu. Tie ir pieejami, tie ir atklāti un ar tiem jāmāk strādāt. Tāpēc svarīgāk ir iemācīt, radināt bērnus gūt labpatiku no paša šā mirkļa, kurā tu pārej no neziņas pie zināšanas. Iemācīt just šā procesa saldmi. Tāpēc šodien skolotājs pirmām kārtām ir cilvēks, kurš prot mācību procesā veidot attiecības ar skolēniem tā, lai kopīgi rastu atbildes uz svarīgiem jautājumiem. Un, kas ļoti svarīgi, - jau pašā sākumā iemācīt bērnus uzdot jautājumus. Sākotnēji - pat ne iemācīt, bet nelikt šķēršļus, nenomākt viņu gribu uzdot jautājumus. Jo, kamēr mazi, bērni vienmēr uzdod jautājumus, bet skolas gados sazin kāpēc aizmirst to darīt. Bet jautājumi pēc tam vienkārši kļūst par mācību, par izziņas problēmām. Un, ja tā, caur problēmām, problēmjautājumiem stundās tiekties uz jēgu - priekšmetos, izglītībā, zinātnē -, tad bērni, protams, attīstās savādāk. Tad viņiem ir cita attieksme pret mācībām un arī savām interesēm. Tad viņi izpaužas savādāk. Tad bērni nav patērētāji. Nevajag kaut ko gaidīt tikai no skolotāja.

- Ja ņemt vērā mūsu izglītības sistēmu, par ko jūs tagad runājat? Par reālām sistēmiskām iestrādēm vai par to, kā jābūt…

- Es tagad runāju par to, uz ko mēs tiecamies. Un par to, kas ir alternatīva jūsu minētajam čemodānam. Tas prasa milzīgu darbu. Kam tas jāveicina? Lūk, sistēmai tas arī jāveicina. Diemžēl tā nenotiek. Ne skolotāju atalgojuma ziņā, ne to parametru un kritēriju veidošanas ziņā, saskaņā ar kuriem būtu iespējams vērtēt skolotāja vai skolas darbu. Šodien šie kritēriji ir ļoti izplūduši, mitoloģizēti…

Pie tā vainojami visi. Arī mediji, kuri ne pārāk iedziļinās šajos procesos, ne sevišķi interesējas par šo problemātiku. Politiķi no izglītības vajadzību un problēmu izpratnes ir vēl tālāk. Viņi neredz šīs sistēmas būtību.

Kas tā tāda? Nevar taču visi būt talantīgi, orientēti uz kādu izmeklētu, elitāru, visiem nepieejamu izglītību. Man tas šķiet nepareizi. Tāpēc es vienmēr esmu teicis, ka mūsu sistēmas modelis ir tāds kā… sašķiebts. Piemēram, ja valsts ģimnāzijas sāk kaut kādā veidā pozicionēties kā šādas elitāras skolas izredzētajiem u.tml., tad tā ir absolūti aplama pieeja. Manuprāt, tā arī ir nepareiza izglītības sistēmas vadība. Jo caur valsts ģimnāzijām nav iespējams, kā reiz tika pieņemts, nonākt līdz inovatīvas darbības, metodiskas darbības nodrošinājumam. Tāpēc, ka šajā darbā nepiedalās pārējie, kuri no šo ģimnāziju valstiskuma nesaņem neko. Bet viņiem, uzņemot 7. klasē, ļauts atlasīt skolēnus, viņi saņem speciālu piemaksu tikai par to, ka strādā valsts ģimnāzijā. Bet - kur tad atdeve? Jauni, viņu radīti mācību, metodiskie materiāli, inovatīvas izstrādes? Pilsētu ģimnāziju skolotāji šīs piemaksas nesaņem, taču, ja viņi vēlas mācīt kvalitatīvi, viņiem ir jāgatavo stundām mācību materiāli, darba lapas izdalei… Tādēļ es uzskatu, ka sistēmai ļoti nepieciešamas pārmaiņas. Taču atkal… vai visi redz šīs nepieciešamās pārmaiņas pa savam, dažādi.

- Taču ir paziņots, ka 2018. gadā skolās būs jauns izglītības saturs. Manuprāt, jums jau tagad jābūt zināmam, kādas izmaiņas sagaida bērnus? Vismaz paradigmatiskā līmenī.

- Es varu jums pateikt tikai to, ko pats plānoju. Tikai savus priekšstatus par šo jauno izglītības saturu. Tāpēc, ka nekādus citus variantus, priekšstatus vai priekšlikumus (IZM, Valsts izglītības satura centra,…) es neesmu sastapis.

- Vai tad skolotāji, skolu direktori šā satura izstrādē nepiedalās? Jūs neiekļauj kādās analītiķu grupās?

- Pagaidām neiekļauj… Diemžēl dialoga, komunicēšanas sistēma mums ir tāda ļoti…, es sacītu, nenoteikta. Kā notiek profesionālās vides informēšana? Ļoti slikti. Proti - skolas, pedagogi, tie, kuri nodarbojas ar izglītības problēmām vistiešāk, uzzina par to, ka kaut kas izdarīts vai kaut ko tiek plānots darīt, pēdējie.

Un - paskatiet šo institūciju mājaslapas. Tās praktiski ir tukšas. Tāpēc es saku, ka varu runāt tikai par savu un to savu kolēģu redzējumu, ar kuriem esmu ļoti ciešā saskarē. Mums ir ļoti svarīgi, lai šajā jaunā satura paradigmā netiktu pazaudētas iespējas attīstīties. Esmu pārliecināts, ka skolēnu kognitīvās, radošās un, protams, sociālikomunikatīvās spējas, proti - tās spējas, kuras nosaka kompetenču pamatu, jāattīsta pirmām kārtām. Radot tam atbilstošus apstākļus klasē, skolotāja darbā. Šodien tas tā skaisti nosaukts - kompetences. Tās ietver sevī prasmes, iemaņas noteiktu uzdevumu, darbību veikšanai. Proti - visu to pašu, tikai skatā no sāniem. Bet par pašu galveno - ne vārda. Darbības veidi… Proti - kā nonākt līdz kompetencēm, ko tad skolotājam iekļaut savās programmās, ko gatavot saviem skolēniem stundās?

Lielisks, tā teikt, darbs valsts dienestiem - ik pa pieciem gadiem saukt vienu un to pašu citos vārdos. Mēs taču jau saucām - iemaņas, prasmes. Pēc tam runājām par to, ka pamatā jāattīsta prasme mācīties. Tā, redz, ir pati galvenā prasme. Neviens tam neiebilda. Bet tagad to visu vajag un drīkst saukt par kompetencēm.

Atceraties projektu - jauna matemātika, jauna apziņa. Visās skolās. Eiropas projekts, jauni, skaisti, par Eiropas naudu iekārtoti kabineti. Lielisks projekts, daudz laboratorijas darbu… Bet! Eksāmenos mēs atkal redzam daudz teorētisku uzdevumu. Nevis praktisku. Tātad - deklarējam vienu, bet to, ko deklarējam, līdz galam nepaveicam, un atkal darām kaut ko citu. Kā citādi - mēs taču nevaram nepildīt standartu! Un kas tad iznāk? Skolotājs, kurš pilda standartu, strādā kam? Eksāmenam. Tikai tam. Tas nozīmē, ka viņam zūd daudz no tā, kas saistīts tieši ar bērnu, ar viņa attīstību.

Taču - mēs arī agrāk rīkojāmies apzinoties: šodien skolā nedrīkst ņemties tikai ar teorētiskajām zināšanām, nedomājot par to praktisko pielietojumu. Šajā ziņā svētīgi atcerēties deviņdesmitos gadus, kad skolās bija daudz inovatīvas darbošanās. Tāpēc, ka tas bija jauns laiks un neviens nevienam netraucēja. Un arī ierēdņi vēl nedominēja pār lieliskiem, taču pa jaunam domājošiem pedagogiem. Ja skatāmies šodien, kurš riskē darboties inovatīvi? Reti kurš.

- Kāpēc reti kurš? Jums taču jau 2014. gadā vajadzēja saņemt jaunu izglītības standartu, kurš sliecās paredzēt skolotājiem un direktoriem lielāku brīvību mācību procesa organizēšanā.

- Mēs vēl neesam saņēmuši pat jauno standartu. Kur nu vēl brīvību.

Tomēr gribētos, lai skaistie vārdi tomēr iemiesojas kādos normatīvos dokumentos. Tāpēc, ka tavu darbu vērtē saskaņā ar normatīvajiem dokumentiem. Drīzāk - pat ne vērtē, pārbauda. Un gribētāju pārbaudīt mums ir ļoti daudz. Arī tādēļ gribas, lai tas, kas skaisti skan, iemiesojas. Šo brīvības ideju atskaņoja Roberts Ķīlis, par to ir izteikusies Ina Druviete un viņu pēcteči ministru amatos.

Ko es ar to domāju? Skolas autonomiju! Saprotiet, mums viss ir itin kā pusratā. Mēs neejam līdz galam. Līdz šai autonomijai. It kā skolai būtu pašai jāizvēlas sev instrumentārijs no tā, ko piedāvā tie, kuru pienākums ir šo instrumentāriju veidot (Valsts izglītības satura centrs, Izglītības kvalitātes valsts dienests, Universitātes Izglītības pētniecības institūts,…). Lūk, te, draugi, ir tādas un tādas pieejas, ņemiet, darbojieties, ieviesiet,… Šādas autonomijas nav. Tāpēc, ka nemainās likumdošanas bāze. Pat saistībā ar finansējumu. Nauda seko skolēnam! Bet! Tā vienmēr ir sekojusi līdz pašvaldībai.

Par kādu skolas patstāvību vai autonomiju varam runāt? Autonomija sākas tad, kad pedagogu kopums, kad profesionāļu kopums tiešām var pieņemt sev profesionāli svarīgus lēmumus. Pareizus, nepareizus, bet - paši. Dabiski, samērojot tos ar normām, ar likumiem. Tā ir autonomija. Proti - viņi paši spēj pārvaldīt.

- Vai vismaz profesionālajai videi ir pamatots, ka IZM šā vai tā inspirētās idejas (garāks mācību gads, mājas darbu nepieciešamība,…) padarīs skolu praksi efektīvāku, kvalitatīvāku? Piemēram, kāda ir pamatojumu bāze tam, ka mācības no sešu gadu vecuma būs visefektīvākās?

- Nav nekādas!

Un… eksāmenu skaits? Es daudzkārt esmu mēģinājis piedāvāt citu eksaminācijas sistēmu valstī. Principā - tik milzīgs eksāmenu skaits neko neveicina. Mēs eksaminējam jau gadiem. Un neredzam, ka tas palīdz kaut ko saprast, noskaidrot, par kaut ko pārliecināties… Nē! Manuprāt, eksāmenu skaitam jābūt krietni mazākam.

Jo eksāmeni taču pastāv tāpēc, lai valsts zinātu, kāds ir izglītības līmenis. Pietiktu ar diviem eksāmeniem. Latviešu valodas kā valsts valodas, un matemātikas kā priekšmeta, kurš uzrāda gan domāšanas līmeni, gan gatavības līmeni nodarboties varbūt ar zinātni, varbūt ar kādiem aprēķiniem. Proti - ar šo divu eksāmenu palīdzību mēs varam noskaidrot un saprast gan to, kāds ir izglītības līmenis, gan to, kā mums veicas sintētisko, kā analītisko spēju laukā…

Kam tad pārējie eksāmeni? Pārējos vajag tikai tiem, kuri augstskolās izvēlējušies kādus konkrētus virzienus. Fiziku, ķīmiju, ekonomiku,… Taču mēs ik gadu liekam eksāmenus, un katru gadu šis process netiek pakļauts nekādai analīzei. Lūk, šogad nolika švakāk matemātiku. Pērn bija kaut kas sliktāk un aizpērn kaut kas… Kāpēc? Nekas netiek analizēts. Bet jums, teiksim, matemātikas skolotājam, man - valodas skolotājam - un šo bērnu vecākiem būtu jārēķinās ar to, ka tad, kad bērni noliks eksāmenus, mums būs precīzi zināms, kāds ir viņu zināšanu līmenis, kādas ir viņu spējas vispārināt, kāda ir viņu spēja izprast kontekstu, saprast teksta jēgu, cik stipri viņi ir secinājumos utt.

Proti - šodien mums jābūt precīzam priekšstatam par to, kas būs tālāk. Uzņēmām šodien pirmajā klasē bērnus. Mēs ar jums esam pedagogi - mums precīzi jāzina, mēs gribam zināt to, kas šos bērnus sagaida pēc divpadsmit gadiem. Saprotiet? Tādēļ šīm te kompetencēm jātop izkārtotām dažādos līmeņos un soļos. Pa dažādiem gadiem. Nedrīkst prasti atmest ar roku… aiii,… lai taču attīstās paši, brīvgaitā.

Es vēlos sacīt, lūk, ko - sistēma netiek modelēta. Taču tas ir jādara. Analītiķiem, tiem cilvēkiem, kuri saprot, kāda ir izglītības filozofija Latvijā. Ne tikai stratēģija un taktika, ne tikai kaut kādi šodienas plāni vai rītdienas idejas. Bet - kāda ir filozofiskā stratēģija? Proti - kādu ideju mēs liekam pamatā? Vienu, otru, trešo,…

Jūs droši vien labāk par mani zināt, ka šodien šie jautājumi neliekas interesanti. Jo tie taču nav finansēšanas jautājumi. Bet, lai vai kā, tie vienalga saistās ar izglītības filozofiju. Kā korelējas bērnu skaits skolās ar uzdevumiem, ko valsts nosaka izglītībai (mēs taču runājam par sistēmu)? Vai šie uzdevumi vispār tiek noteikti? Kur tas fiksēts? Tam jābūt fiksētam izglītības saturā, standartos. Lūk - valsts pasūtījums! Pareizi? Un šim standartam jābūt domātam ne šai dienai, tam jābūt prognostiskam dokumentam. Bērni saskaņā ar šo standartu sāk mācīties, teiksim, šogad. Kas būs pēc divpadsmit gadiem? Lūk, kādai jābūt stratēģijai, ja domājam filozofiski un orientējamies uz nākotnes realitāti. Tie nav tik vien kā skaisti vārdi: «Bērni - mūsu nākotne!» Mēs reāli orientējamies uz šo nākotni, uz 2030. gadu. Un mēs aptuveni, lai tik vien kā aptuveni, saprotam, kādai 2030. gadā jābūt Latvijai. Tātad šīs sapratnes dēļ ir jātop liktiem lietā prātiem, intelektam, kognitīvajām, radošajām spējām un tā tālāk. Un, lai šīs spējas būtu, mums jārīkojas tā un tā.

- Viens jautājums jums kā Mazākumtautību konsultatīvās padomes priekšsēdētājam. Kāpēc mēs ceturtdaļgadsimta laikā nevaram tikt vaļā no divkopienu sabiedrības, divkopienu valsts?

- Mēs apgalvojam, ka gribētu, lai mums ir saliedēta valsts, saliedēta sabiedrība. Taču mēs to neveicinām. Visdažādākajos līmeņos. Valsts līmenī, Saeimā…

Es saprotu, kā tiek vēlēta Saeima, kā rit vēlēšanas un no kurienes tik daudz populistisku ideju… Un tomēr (varbūt es domāju un spriežu kā ideālists) man gribas redzēt Saeimā veselīgi domājošus cilvēkus. Tādus, kuri ir reāli ieinteresēti, lai sabiedrība būtu vienota. Bet, ja daļa deputātu tajā nav ieinteresēti, tuvināšanās process izpaliek. Neraugoties uz to, ka mēs šeit reti sastopamies ar agresiju vai ienaidu. Reti. Varbūt tie mājo kaut kur galvās, taču es nevaru apgalvot, ka mums te ir pastāvīga agresīva vienas sabiedrības daļas attieksme pret otru tās daļu. Nav! Taču - gan politiķi, gan mediji nepalīdz ļaudīm apjēgt, ka esam visi kopā. Es negribu teikt, ka mediji nestrādā. Bet - tiem nav kopējas platformas.