Aristotelis reiz ir teicis, ka mīlēt nozīmē vēlēt otram to, ko tu pats uzskati par labu, un vēlēt to nevis sevis dēļ, bet gan tā cilvēka labā, kuru tu mīli, un censties, cik vien tev iespējams, sagādāt viņam šo labumu, taču pavisam pretēju viedokli par mīlestību ir paudis Šopenhauers - „Mīlestība – liels traucēklis dzīvē. Ar tās palīdzību pildās cietumi un trako mājas”.
Kas tad īsti ir mīlestība? Pasakainas divu cilvēku savstarpējās jūtas, aizraušanās, dzīves lieliskākie mirkļi, naivs sapņu pasaules attēlojums. Katram cilvēkam mīlestība ir kas cits. Kāds vīrs vārdā Leo Baskaglia reiz veica kādu pētījumu. Meklējot visapgarotāko bērniņu, viņš aptaujāja 4-8 gadus vecus bērnus, jautādams, kas, viņuprāt, ir mīlestība. Atbildes bija visdažādākās, piemēram, 4 gadus vecs puisēns vārdā Billijs uz jautājumu atbildēja šādi: „ Ja kāds tevi mīl, viņš īpašā veidā izrunā tavu vārdu. Un tu zini, ka tavs vārds ir drošībā viņa mutē. ” Taču Denijs, 7 gadus vecs, pauda savu atbildi šādi: „Mīlestība ir tad, kad mamma gatavo tētim kafiju un, pirms atdod to viņam, pagaršo vai tā ir garšīga.” Atbildes bija visdažādākās, taču par visapgarotāko bērniņu tika izvēlēts 4 gadus vecs puisēns, kura sirmgalvis kaimiņš nesen bija zaudējis savu sievu.. Ieraudzījis veco raudam, viņš iegāja kaimiņa pagalmā, ierausās viņam klēpī un vienkārši sēdēja tur. Kad mazuļa mamma apjautājās, ko viņš esot teicis kaimiņam, mazais atbildēja: "Neko. Es vienkārši palīdzēju viņam raudāt."
Visbiežāk cilvēki savu mīlestību satiek jaunībā – citi ātrāk, citi vēlāk. Tas var notikt visdažādākajās vietās - uz ielas, ballītē, lielveikalā, skolā. Tieši par to arī būs mans raksts – par mīlestību skolā. Tā var būt dažāda. Mīlestība pret mācībām, kādu noteiktu mācību priekšmetu, mīlestība starp skolas darbiniekiem, skolēniem – tās varianti ir milzum daudz, taču es rakstīšu par mīlestību, kas gājusi cauri laikam, vijusies caur skolas soliem, caur armijā pavadītiem gadiem, līdz beidzot cieši jo cieši savijusies ar laulības gredzeniem un kvēlo vēl šodien.
Esmu pārnākusi mājās no skolas un gatavojos doties uz interviju ar savu bijušo matemātikas skolotāju Anitu Korfu, kura ļoti lielā mērā ir saistīta ar skolu. Savas skolas gaitas viņa uzsāka mācību iestādē, kurā vēlāk strādāja arī par skolotāju, kā arī iepazina cilvēku, ar kuru kopā ir nodzīvojusi nu jau 24 gadus.
Skolas gados viņa esot bijusi klusa, paklausīga un centīga meitene, taču viņas vīrs gluži pretēji – skolotājas vārdiem sakot – varētu pat teikt skolas huligāns. Korfas kundzei matemātika allaž esot patikusi, viņa regulāri piedalījusies olimpiādēs, uzvarējusi pat valsts mēroga olimpiādēs, taču Korfa kungam kā jau puisim, mācīšanās nav tik ļoti gājusi pie sirds, tādēļ ik pa laikam esot noderējusi meitenes palīdzība mācībās. Pat eksāmenā, ar smaidu atceras skolotāja, viņa bija iedevusi puisim savus sacerējumus, kurus viņš ielicis lielajās uzvalka kabatās un eksāmena laikā padevis tos viņai, pārsūtot pāri gandrīz visai zālei.
Kad jautāju par randiņiem un viņu attiecībām skolas laikā, skolotāja atzīst, ka pirmo reizi Korfa kungs viņu uz kino aicināja 4. klasē, taču viņa nešauboties viņam atteica, jo uzskatīja, ka tā ir kauna lieta tajā laikā satikties ar puišiem. Augām dienām viņa viņu „vazāja aiz deguna”, kā saka Korfas kundze, skolas biedri un skolotāji viņai to šad tad aizrādīja, taču viņa pat iedomāties nevarēja, ka starp viņiem varētu uzplaiksnīt mīlestība un izveidoties nopietnas attiecības.
Par spīti visiem atraidījumiem un šaubām, pēdējā vidusskolas gadā viņi jau bija pāris, taču, pabeidzot skolu, puišiem bija jādodas armijā – arī viņas topošajam vīram. Neilgi pirms došanās armijā, Korfas kundze, tolaik Bērziņas jaunkundze, saņēma bildinājumu – tas bija nozīmīgs solis, taču savu mīlestību viņi noslēdza ar laulības saiknēm. Ar lepnumu Korfas kundze parāda man no vīra saņemtās vēstules, kuras sūtītas no Ļeņingradas, kamēr viņš atradies armijā – paprāva kaudze ar dažādām vēstulēm, kuras sevī slēpj daudz mīlestības un emociju, taču tās ļauts redzēt tikai diviem cilvēkiem. Skolotāja piemin, ka pēc armijā pavadītiem diviem gadiem, viņas, nu jau vīrs, viņu apciemoja lekciju laikā un tā nu bija pirmā reize, kad Korfas kundze atļāvās „nobastot” lekciju.
Arī mīlestība pret skolu un bērniem skolotājai nav sveša – viņa nekad nav bijusi pārāk stingra skolotāja, jo kā pati atzīst – viņa neprot būt dusmīga un bārties uz saviem skolēniem, turklāt uzskata, ka skolotājam tādam nav jābūt. Ir citas iespējas, kā palīdzēt skolēnam iemācīties un saprast. Skolā viņai nekad nav bijuši īpaši mīluļi vai gluži pretēji - sliktie bērni, jo vienmēr pret visiem ir centusies izturēties vienlīdz labi, diemžēl bijis arī viens tāds gadījums, kuru atcerēties nav patīkami – nācies pat rakstīt policijā iesniegumu par kāda skolēna rīcību.
Pie viena pareizā slēdziena, kas tad īsti ir mīlestība, noteikti, nonākt nevar – katram tā saistās ar ko citu, taču, nenoliedzami, ar kaut ko jauku un neaizmirstamu. Kāds varbūt apgalvos, ka skolā tai nav vietas, kāds – pretējo, taču cik cilvēku, tik viedokļu, arī par mīlestību.
Kad mūsu saruna tuvojas beigām, nolemju skolotājai pajautāt, kas tad pēc viņas domām ir mīlestība? Ar smaidu viņa atbild: „Par to skaļi nerunā, tā vienkārši ir.”