Rūpējas, lai jaunieši var mācīties
Kristaps Kaņuks mācās Pelču speciālajā internātskolā, un viņa mamma Ingūna katru dienu ved savu dēlu uz skolu un atpakaļ, jo ģimene neuzskata, ka invaliditātes dēļ Kristapam būtu jādzīvo skolā.
Kristaps mācās internātskolas 12. klasē, bet dzīvo Kuldīgā, no mājām līdz skolai vairāk nekā desmit kilometru. Viņš pārvietojas ratiņkrēslā un ir ļoti dzīvespriecīgs, iejūtīgs. «Mamma ir pakārtota man, jo es pats nevaru uz un no skolas atbraukt, mani ved mamma. Skolā man patīk latviešu valoda, un es vēlētos mācīties tālāk pēc vidusskolas beigšanas, taču īsti nezinu...» saka Kristaps. Viņa mamma paskaidro, ka Kristaps mācās tā sauktajā C līmenī (apmācības līmenis bērniem ar vidēji smagiem vai smagiem garīgās attīstības traucējumiem). Neraugoties uz invaliditāti, Kristaps vēlas turpmāk izglītoties un, kā pats uzsver, «vēlos palīdzēt ģimenei, pats visu darīt», un vēl viņa lielākais sapnis ir nostāties uz savām kājām.
Kaņuku ģimene ir viena no tām, kuras visa šo gadu saņems uzņēmuma Statoil Fuel & Retail Latvia sadarbībā ar invalīdu un viņu draugu apvienību Apeirons sarūpēto atbalstu – transporta stipendijas, lai jaunieši ar invaliditāti nokļūtu savā mācību iestādē. Šajā mācību gadā uzņēmums finansiāli atbalsta desmit Latvijas ģimenes, kurās aug jaunieši ar kustību traucējumiem vai cita veida invaliditāti.
«Tas mums ir ļoti liels atbalsts,» atzīst Kristapa mamma Ingūna. Rūpējoties par dēlu, viņa algotu darbu vairs nestrādā, līdz ar to jebkurš finansiāls atbalsts ir ļoti būtisks. Citu iespēju kā pašai katru dienu vest dēlu uz skolu un atpakaļ nav. Tāda ir praktiski visu vecāku, kuru ģimenēs aug bērns ar invaliditāti, ikdiena. Ingūna atzīst, ka ar degvielai ietaupīto naudu viņa var atļauties nodrošināt papildu veselības pakalpojumus dēlam.
Arī Diāna Ponaskova un viņas ģimene šogad saņems transporta stipendiju. Jauniete mācās Rīgas Stradiņa universitātē. Arī viņa pārvietojas ratiņkrēslā. «Sabiedriskais transports pašlaik ir daudz labāks un pieejamāks nekā kādreiz, taču diemžēl nav garantijas, kurā brīdī tieši pielāgotais autobuss vai trolejbuss atbrauks,» atklāj Diāna. Lai nokļūtu augstskolā, viņai katru dienu jāmēro ceļš no Purvciema līdz Dzirciemam Pārdaugavā. Nereti arī lekcijas notiek Imantā. Uz augstskolu Diānu ved tētis Romāns, kurš meitas dēļ ieguvis autovadītāja apliecību. «Ar auto daudz ātrāk un vieglāk, bet dažreiz es braucu arī ar sabiedrisko, lai atvieglotu vecāku ikdienu,» saka Diāna. «Meita ir ļoti patstāvīga, taču jāatzīst, ka ar ratiem viņai nav viegli izbraukāt visur, īpaši ziemā,» saka Romāns.
«Daudzas ģimenes ikdienā stāsta par bērnu ar invaliditāti problēmām nokļūt uz skolu, universitāti, tāpēc mums radās ideja par šādu stipendiju,» Neatkarīgajai saka Apeirona vadītājs Ivars Balodis. «Sabiedriskais transports ir bez maksas, taču tas nav pieejams pilnībā, turklāt jāņem vērā apkārtējās vides šķēršļi – ietves, nobrauktuves.» Daudziem pilsētas transports vispār nav pieejams vai tāda nav. Visbiežāk bērnus uz skolu ved vecāki ar personīgo auto. Stipendijas (900 eiro gadā ģimenēm) Statoil piešķir jau otro gadu, bet Apeirons seko, kā tās tiek izmantotas. «Atslogojot tēriņus par transportu, jaunieši varēs vairāk līdzekļu veltīt rehabilitācijai, vaļaspriekiem, sporta nodarbībām un citām aktivitātēm,» ir pārliecināta uzņēmuma izpilddirektores vietas izpildītāja Gunta Jēkabsone.