Cilvēki ir mantrausīga suga. Tiem nekad nepietiek ar to, kas ir iegūts, tiem vajag vēl un vēl. Viens lats kādam ir izdzīvošanas maksa( maize un desa), bet citam- tikai sīka vienība tūkstošu jūrā- kredītkartēs.
Latam ir mistiska vērtība- neviens sabiedrības slānis nevar bez tā izdzīvot. Vismaz Latvijā ne. Alkatība... mantrausība... tas viss rodas naudas tuvuma iespaidā. Tā tomēr ir kā hameleons- mainīga vērtība. Vienu brīdi nauda var likt saredzēt gaismu tuneļa galā, bet citu brīdi, sajust, ka nauda noved bedres pašā apakšā. Nē, es kļūdījos- ne jau nauda tur noved, bet tas, kas tiek darīts ar to. Visi iespējamie salikumi nemaz nav nosaucami- vienam ikdienas maize, otram narkotikas kārtējai devai.
I
mants ir no Zemgales. Kādreiz strādājis vietējā kolhozā, tagad pārtiek, piestrādājot saimniecībās. Ziemā gan ar iztikšanu pašvakāk- daži saimnieki ir bankrotējusi, citi nevēlas, lai pie tiem strādā cilvēks, kurš nespēj nedēļu iztikt bez pudeles. Jā, alkohols ir Imanta ahileja papēdis- vārīga tēma. Imantam bija iespēja kļūt par pašvaldības strādnieku, mēnesī saņemot 100 Ls stipendiju. Diemžēl viņš to izmantoja tikai vienu mēnesi- nevarot bez pudeles, vajagot kādu iespēju kā vairāk nopelnīt, tāpēc nodevās dzeršanai, varbūt tas palīdzēšot saprast, kas dzīvē ir jāmaina. Savā ziņā, viņš ir akls cilvēks. Naudu vajag visiem, arī Imantam, bet kā to iegūt- tas ir katra paša ziņā. Latu pa latam un strādnieks varēja tikt pie 100 Ls, lai spētu izdzīvot un katru mēnesi varētu rēķināties ar noteiktu naudas summu, ko izlietot ikdienas vajadzībām, ne jau alkoholam. Vienalatnieka pirmais padoms- vajag krāt, jo lats ir tikai viena vienība ceļā uz sapņa piepildi!
Jaunības gados Aina dzīvojusi pieticīgi, vēlāk veiksmīgi apprecējusies. Vīram bijis savs bizness, arī viņa ir palīdzējusi, cik nu viņas spēkos tas ir bijis iespējams. Ainas galvenais uzdevums tomēr bijis mājas solis un vienīgā bērna, dēla, audzināšana. Gadi gājuši, bizness attīstījies, bet vīra veselība sašķobījusies, līdz brīdim, kad Ainai nācies apkopt guļošo dzīvesbiedru. Dēls aizrāvies ar azartspēlēm, kas tajā laikā bijušas jaunatklājums, tāpēc spēļu zālēs ir pazudušas daudzas jauniešu dvēseles. Vīra veselība neuzlabojās, tāpēc nācās atteikties no sava biznesa, dzīvot no iekrājumiem. Pēc diviem gadiem noticis jau paredzamais- vīrs nomiris. Dēls nespēja pārdzīvot sava tēva nāvi, tāpēc pazudinājās spēļu zālēs pavisam... pazudis vai nomiris.. māte nezina, bet cer, ka viņš vēl aizvien kaut kur ir un atrodas labākā situācijā kā māte. Ainai nācās mainīt savu dzīvesveidu- pārcelties uz tumšu, neremontētu vienistabas dzīvokli Jelgavā. Pensija ir ļoti minimāla, jo oficiāli strādājusi viņa ir tikai dažus gadus- vīra biznesā palīdzējusi aploksnes līmenī. Par dzīvokli samaksāt varot, bet iztikai gan vajagot ubagot. Jelgava ir studentu pilsēta- šeit apgrozās daudz jauniešu, arī krievu tautības cilvēku. Aina savu dzīvi nosauc par eksistēšanu, jo dzīvošanai vienkārši nepietiek naudas. Latu pa latam krāj, lai samaksātu par dzīvokli, lai paēstu. Visa viņas ikdiena ir atkarīga no cilvēku labestības, varbūt žēluma. Vienlatnieka otrais padoms- izproti lata vērtību! Varbūt citam šis lats ir daudz nozīmīgāks nekā tev.
Ilze ir ļoti vienkārša meitene, kuras galvenais mērķis vairs nav izcelties citu vienaudžu vidū. Viņa atzīst, ka kādreiz viņai bija svarīgi izcelties jauniešu starpā , jo viņa to varēja atļauties- brendotas drēbes, ceļojumi, privātie pasākumi. Vienam latam viņa nepievērsa uzmanību, jo tam Ilzes acīs nebija vērtības- nevarēja ne jaunas drēbes nopirkt, ne uz pasākumu aiziet. Vajadzēja vairāk. Daudz vairāk. Atļauties viņa varēja visu, ko sirds vēlējās- galu galā, tēvs taču bija un ir zināms cilvēks mūsu mazajā Latvijā- biznesmenis. Jāatzīst gan, ka tēvam neatlika daudz laika meitas audzināšanā. Laika bija tikai, lai aizskrietu līdz bankai un Ilzes kontā ieskaitītu nepieciešamo naudas summu. Tā bija iespēja atpirkties. Meitenei nebija daudz laika pārdzīvot par attiecībām ar tēvu- kārtējais pasākums piektdienas vakarā mijās ar nekontrolētu alkohola dzeršanu. No narkotikām gan viņa izvairījās- tik daudz veselais saprāts vēl nebija nodzerts. Gadi gāja, tēva attieksme nemainījās. Ilzes māte traģiski bija gājusi bojā, bet pamāte meitenei neko nenozīmēja- aukstas attiecības, tikai pieklājības vārdu apmaiņa savā starpā. Pēc pilngadības sasniegšanas attieksmi lika mainīt fakts, ka tēvam vairs tik spoži negāja biznesā- meitenei vajadzēja piebremzēt ar izklaidēm. Arī trakie pusaudža gadi bija pagājuši, tagad vajadzēja sākt domāt par nākotni. Lēmuma pieņemšanā par augstskolas izvēli tēvs nepiedalījās, jo viņš nebija informēts par meitas interesēm ,tāpēc nebija spējīgs morāli palīdzēt, to viņš varēja tikai finansiāli. Tagad, kad Ilze ir uzsākusi patstāvīgu dzīvi galvaspilsētā, viņa pati strādā, jo nevēlas būt atkarīga no kāda. Attiecības gan ir uzlabojušās. Attālums un naudas nozīmes mazināšanās tomēr ir atvērušas acis biznesmenim. Vienlatnieka trešais padoms- jāapzinās, ka, lai rīkotos ar naudu, ir vajadzīgs veselais saprāts un vēlme „nenoslīkt” naudā!
Ikdienā saskaramies ar dažādām iespējām iztērēt latu. Vienlatnieka stāsts ir sācies tālā pagātnē, kad Latvijai bija svarīgi sevi apliecināt kā neatkarīgu valsti. Tagad mēs redzam tos, kuri nav spējuši izprast hameleona krāsu nozīmi- sarkanā piesaista... tad sākas mantrausība- mūsdienās bīstama parādība. Man ir jāatvainojas tiem, kuri no mana raksta gaidīja tikai pozitīvas emocijas- nauda taču ir tā, kura atver durvis uz nākotni! Daļēja patiesība tur ir, bet, manuprāt, vispirms ir jāizprot negatīvā puse, lai mēs zinātu, uz kuru pusi nevajag iet, lai zinātu no kā ir jāizvairās!