Savus Dziesmu un deju svētkus mēs uzskatām par unikālu tradīciju, kas izturējusi laika pārbaudi. Latvijā kopš 1873. gada svētki ir notikuši gan Krievijas impērijas, gan Padomju Savienības sastāvā. Bijuši, ir un arī būs.
Ikkatram svētku dalībniekam, protams, ir sava atbilde uz vaicājumu, ko viņam nozīmē Dziesmu un deju svētki. Šoreiz jautājām sociālantropologiem, kāpēc, viņuprāt, tauta joprojām tiecas pēc kopābūšanas Mežaparka Lielajā estrādē un nav pat svarīgi, vai svētku dalībnieki atrodas uz estrādes vai skatītāju rindās. Visi ir vienoti, visi ir kopā.
Aizgūta, bet dzīvotspējīga tradīcija
Vispirms – neliels ekskurss vēsturē. Dziesmu svētki radās 19. gadsimta sākumā Vācijā, Austrijā un Šveicē, nevis – tā pēkšņi – Latvijā. Pēc tam arī Baltijas pilsētās palēnām, pamazām tika rīkoti neliela mēroga dziedāšanas svētki, pēcāk – plašāka vācu koru sadziedāšanās. Latviešu vīru kori pirmoreiz sadziedājās Dikļos 1864. gada pavasarī, bet vēlāk Rīgas Latviešu biedrība nosprieda, ka jārīko Pirmie vispārīgie latviešu dziesmu svētki. Tie notika Rīgā 1873. gada vasarā.
Kāpēc citviet dzimusī ideja tieši Vāczemes provincēs attīstījās tik spēcīgi, ka joprojām ir dzīvotspējīga, un jau sen Dziesmu un deju svētkus uzskatām par savu identitātes apliecinājumu? «Mēs, Latvija un Igaunija, to pārņēmām kā daļu no tautas idejas, no kultūras, pielāgojot jaunā formā. Provinces fenomens, tā varam teikt. Centrā ideja pazuda, tika aizvietota ar kaut ko citu, bet provincē saglabājās un attīstījās,» pieļauj sociālantropologs Klāvs Sedlenieks.
Viņš skaidro, ka pagājušā gadsimta 30. gados tautas dziedāšana kopīgos svētkos varēja būt nācijas vienošanas un veidošanas veids. Tajā laikā nācijas valsts ideja bija spēcīga. Savukārt padomju varas laikā pirmām kārtām tika veicinātas vietējo kultūru izpausmes un vienmēr tās bija saistītas ar dziedāšanu un dejošanu uz skatuves. Tad arī tika ieviesta deju svētku tradīcija. Deja bija kā darbaļaužu kultūras izpausme. Otrkārt, Dziesmu un deju svētki tolaik bija kā kanāls, pa kuru izpausties nacionālajam sentimentam. «Cilvēki varēja dziedāt Gaismas pili un ar to domāt pavisam citas lietas, kas nebija saistītas ar padomju ideoloģiju,» vērtē K. Sedlenieks.
Un kā ir tagad? Kas dziedātājus, dejotājus, skatītājus un klausītājus vieno mūslaikos? Sociālantropoloģe Aivita Putniņa uzskata, ka šie svētki ir pozitīva savas identitātes apliecināšana. «Tā ir viena no stiprākajām tradīcijām Latvijā, kas mainījusies pēdējās desmitgadēs,» viņa saka. K. Sedlenieks piebilst, ka šīs tradīcijas dzīvotspējai ir noturīgs iemesls – izjūtu līmenī cilvēkiem ir patīkami atrasties lielā ļaužu pulkā, dziedāt kopā ar citiem. «Tas ir demokrātisks pasākums, nav orientēts uz elitāriem dalībniekiem,» viņš rezumē.
Pastāvēs, kas pārvērtīsies
Mēģinājumi mainīt svētku repertuāru ir uzņemti sāpīgi un ar pretestību. Šoreiz tas attiecas uz Raimonda Paula un Jāņa Petera dziesmu Manai dzimtenei – tā izņemta no svētku noslēguma repertuāra. Tauta šādu lēmumu nesaprata. Tik tiešām, pat padomju laikā drīkstēja dziedāt «vēl nāks Piektais gads», bet tagad šos vārdus vairs nedzirdēsim.
Kā šo dzejnieka Petera tekstu varētu interpretēt tagad? «Latvijā zināmā mērā Piektais gads ir vajadzīgs, jo ne viss ir atrisināts ideāli. Vai Piektais gads būs garīgā atdzimšana?» atbild sociālantropologs. Dziesma sacerēta Dziesmu svētku simtgadei 1973. gadā un gluži kā rituāls dziedāta svētku noslēgumā. Kā jau rituālos, arī Dziesmu un deju svētku repertuāram piemīt zināms konservatīvisms. Rituālus mainīt ir grūti, izskaidro K. Sedlenieks. «Cilvēki uzskata, ja nenodziedās Gaismas pili, tad Dziesmu svētkus var nerīkot. Nav brīnums, ka cilvēki gaida šo dziesmu, jo viņiem paticis to dziedāt. Profesionāliem diriģentiem vienmēr ir cits skatījums, bet tautas gaume ir vienkāršāka, un cilvēkiem neliekas, ka nevar dziedāt vienu un to pašu katru reizi. Nevajag izslaucīt ārā visu veco, jo koncertos var redzēt, ka cilvēkiem patīk, ja zina, kas būs.»
Viņš uzskata, ka svētkos tomēr ir atrasts balanss starp ierasto, konservatīvo repertuāru un jauninājumiem, jo jāapzinās, ka pārmaiņu process ir neapturams. Dziesmu un deju svētki jau ir mainījušies. Tagad tajos ir vairāk profesionālisma, bet, iespējams, ar laiku kolektīvi atkal balstīsies uz entuziasmu, kā agrāk. Svētku saturā un formā bijuši dažādi eksperimenti – arī uzvedums ar rokmūzikas elementiem. Arī jaunas dziesmas repertuārā būs. Kā Mārtiņa Brauna himniskā Saule. Pērkons. Daugava – kādreiz tā nebija svētku repertuārā, bet tagad ir koristu un klausītāju ļoti iemīļota dziesma.
Justies starp savējiem
A. Putniņa atskatās senākā pagātnē: «19. gadsimtā Dziesmu svētki bija iespēja izbraukt no pagasta un redzēt citus latviešus, jo cilvēki ārpus dzīvesvietas nemaz tik bieži neizbrauca. Tagad kori ceļo un svētku nozīme ir mainījusies.» Viņa mudina uz Dziesmu un deju svētku fenomenu raudzīties no citas puses – laiks starp svētkiem tiek pavadīts saturīgi un iegūtas pozitīvas emocijas. A. Putniņa vērtē, ka Dziesmu un deju svētku tradīcija ir labs mugurkauls pilsoniskai sabiedrībai – cilvēki darbojas kopā, iepazīstas, viņiem paveras vairāk iespēju, piemēram, iepazīt cilvēkus, uz kuriem var paļauties citās dzīves situācijās, bet grūtā brīdī – saņemt atbalstu un aprunāties. «Jo mums nav daudz, kur runāt ar līdzpilsoņiem, esam atsvešinājušies. Tagad tā ir kopābūšana tiem, kas nestrādā algotu darbu. Laikā starp svētkiem var iegūt prieku cilvēciskās attiecībās, jo šajā laikā nav pieklājīgi iet klāt uz ielas, uzrunāt, biedroties. Padomju laikā biežāk gāja ciemos,» atzīst sociālantropoloģe.