Māris Sirmais: Visaugstākajā vietā man ir Gaismas pils
Diriģentam Mārim Sirmajam šie būs jau astotie Dziesmu svētki. Sākot no ierindas dziedātāja līdz pat virsdiriģentam, noslēguma koncerta mākslinieciskajam vadītājam un šogad – Dziesmu un deju svētku mākslinieciskās padomes vadītājam.
Viņam šis notikums ir kā latviešu garīgā dziļuma un rituāla epicentrs, kura dziesmu dziesma ir Jāzepa Vītola Gaismas pils. Bez tās diriģentam šie svētki neesot iedomājami.
– Kāda bija jūsu pirmā tikšanās ar Dziesmu svētkiem?
– 1985. gadā, kad es kā vidusskolnieks dziedāju korī Jūrkalne, kas bija tāds kārtīgs kultūras nama koris, un to diriģēja Māra Marnauza. Taču spilgtāk atmiņā palikuši 1990. gada svētki. Tie vēsturiski tiešām bija unikāli – gan emocionāli, jo tad satikās visas pasaules latvieši, gan mākslinieciski, jo toreiz jauktajiem koriem bija milzīga programma ar trim koncertiem. Šobrīd ko tādu pat iedomāties nav iespējams, jo spēles noteikumi ir gluži citi.
– Vai arī iepriekšējie svētki nebija ļoti īpaši jums, jo tad bijāt noslēguma koncerta mākslinieciskais vadītājs?
– Tā tiešām bija milzīga uzticība un atbildība reizē. Teikšu godīgi – kad tas tika paziņots četrus gadus pirms svētkiem, vienu gadu intensīvi strādāju, lai tikai saprastu – ko es gribu un ko grib citi: ne tikai mūziķi, diriģenti un dziedātāji, bet arī klausītāji. Visi šie svētki bijuši ar lielākiem un mazākiem pacēlumiem un pat ar kritumiem. Rādītājs tam man personīgi ir Jāzepa Vītola Gaismas pils. Tā ir dziesma, bez kuras nevaru iedomāties šo lielo notikumu: mūsu tautas garīgā dziļuma un rituāla epicentru. Diemžēl jāatzīst, ka ir grūti turēties pretī šā laika milzīgajam masu informācijas spiedienam – to, ko ikdienā dzirdam, kā tas ietekmē mūsu gaumi, attieksmi.
– Piemēram, Koru kari?
– Šis šovs cilvēkiem ārkārtīgi patīk, taču tur no koru kariem nav ne smakas. Tas patiesībā ir reklāmas pašapmāns. Jo būtībā tie kolektīvi, kas izveidoti uz sitiena, – tie nav ilglaicīgi, tādi, kas ar vadītāju strādā gadu gadiem, izkopjot skaņu. Tas tiek veidots uz citu cilvēku darba augļiem – savācot tos, kas jau kaut kur dzied un ir izskoloti. Pēc tam tas viss tiek virzīts tādā šova līmenī, jo kori jau īstenībā nedzied, bet ir fonogramma.
Īstie koru kari ir tie, kas ir pirms Dziesmu svētkiem. Tas ir īstais kvalitātes zīmols, kas ir mūsu kultūrā. Bet – atgriežoties pie Gaismas pils... Iespējams, ka līdzvērtīga ir arī Dievs, svētī Latviju, kas ir a cappella dziedājumā. Dziesmu svētku unikalitāte ir tieši dziedāšanā bez pavadījuma, un Gaismas pils ir vienīgā no hitu hitiem, kas vēsturiski skanējusi visilgāko laiku un kas vienmēr bijusi repertuārā, izņemot padomju laiku. Bet pat tad tauta pieprasīja šo dziesmu.
– Vai jaunākās dziesmas, kā Mārtiņa Brauna Saule, pērkons, Daugava, arī nebūtu ierindojamas starp hitiem?
– Tomēr palieku pie tā, ka augstākā vērtība ir a cappella dziedājumam. Visu cieņu visām citām dziesmām, bet man visaugstākajā vietā ir Gaismas pils. Varbūt tai pietuvināms ir arī Emiļa Melngaiļa Jāņu vakars. Šīs dziesmas dod izjūtas, bez kurām tu tajās Mežaparka priedēs nejūties tā, kā vajadzētu.
– Ar ko atšķirsies šie Dziesmu svētki?
– Dziesmu svētki nav līdzīgi. Vismaz tiem, kas stāv pie visa klāt, tie atšķiras. Patiesībā tu vari to visu novērtēt tikai tad, kad ir izskanējis pēdējais akords. Jo esmu pats desmitkārt, simtkārt un tūkstoškārt pārliecinājies, ka iepriekš nekad nevar pateikt, kā būs. Sajūta: nu gan būs! – ir maldīga. Jo beigās izrādās – nav. Un ir pretēji: šķiet, ej ar milzīgu negribēšanu un neticību un domā – nu nebūs nekas! Bet notiek brīnums, un – ir! Nevaru pateikt, kāpēc tas tā ir. Man ir viens rādītājs... Atkal atgriezīšos pie Gaismas pils. Ar to man Dziesmu svētki saistās vistiešāk. Pēc 1990. gada svētkiem šķita, ka šī dziesma paliek arvien mazvērtīgāka un cilvēkiem gribas dziedāt aizvien vieglākas dziesmas. Taču ne jau tikai tehniski vieglākas, bet arī no saturiskā viedokļa. Sak, ko nu mocīties – dāmas varbūt vēl lai dzied divbalsīgi, bet kungi varbūt pat vienbalsīgi. Un cilvēkiem patīk tās tautā populārās dziesmas – á la šlāgeri. Arī 1993. gadā Gaismas pils nebija tik svarīga, 1998. gadā – vēl mazāk, 2001. gadā Rīgas astoņsimtgades svētkos ar spožo scenogrāfiju – Gaismas pils nobālēja Atkal, atkal ir debesis pušu priekšā. 2003. gadā – tā atkal nepacēlās savos augstumos, un man 2008. gadā bija ļoti nozīmīgi, lai tā būtu kulminācija. Šķiet, to izdevās izdarīt – pateicoties arī Imantam Kokaram. Visas estrādes pārlīšana gaismas ezerā – skaņu un tēla kopums nostrādāja tā, ka tirpas pārskrēja pār kauliem.
– Šogad kā kulminācijas punkts tiek minēta Uģa Prauliņa kompozīcija.
– Tai ir potenciāls. Tur ir gan koķetērija, azarts, emocionāla spridzināšana... Taču ar jaundarbiem esmu ļoti piesardzīgs. Es domāju, ka tam ir liels pamats. Nereti jūti – jā, tur ir brīnišķīga ideja! Bet kaut kā tas viss īsti neattaisnojas, jo tas vēl nav īsti iemīlēts, iedziedāts. Vēlāk izrādās, ka skaņdarbs labi skan zālē, bet ne tik labi lielajā estrādē. Apstākļi un spēles noteikumi abās šajās vietās ir ļoti atšķirīgi.
– Vai par repertuāru nākas lauzt daudz šķēpu?
– Vienu laiku repertuārs tapa tā: sanāca kopā virsdiriģenti un ieteica savu programmu. Galu galā, saliekot kopā, iznākums bija tāds rasolains. Kopš 2001. gada tika ieviests nakts pasākums ar gaismām, vizuālajiem efektiem, kas radīja īpašu gaisotni. Ir grūti, kaut ko tādu redzot, atgriezties pie iepriekšējā modeļa, jo visiem jau radies priekšstats – kādam jābūt noslēguma koncertam. Kopš tā laika koncertiem ir mākslinieciskie vadītāji, un viņi arī nosaka repertuāru. Šogad to veidoja Ivars Cinkuss un Aira Birziņa. Es to neesmu veidojis ne vienu brīdi.
– Taču savu padomu neliedzāt un varbūt kaut ko arī ieteicāt?
– Ieteicu gan. Tā bija Imanta Kalniņa Lūgšana. Braucot ar kori uz ārzemēm, šo skaņdarbu ņēmām līdzi ar domu, ka beigās kaut ko vajadzētu – tādu demokrātisku un vienkāršu. Tai pašā laikā ar iespaidīgu ērģeļu spēli fonā. Mani fascinēja tas, kā visur tā dziesma aizgāja, daudzi dziedāja līdzi – pat vārdus nezinot. Tas bija pilnīgs trāpījums simtniekā. Es Airai Birziņai ieteicu padomāt, vai šo skaņdarbu nevajadzētu iekļaut repertuārā, jo tā sen tur nav bijusi. Tā šī dziesma iekļuva programmā.
– Vai iebildumi tomēr ir? Vai jūs būtu vēlējies to redzēt savādāku?
– Katram jau ir savs redzējums, un katra gaumei piemēroties nav iespējams. 2008. gadā bija tā – it kā apzinies savu atbildību, kas uzliek tev pilnīgi cita līmeņa pienākumus. Bija skaidrs, ka tie nav mani privātie svētki, tāpēc, kā es jau teicu, veselu gadu pavadīju, komunicējot ar cilvēkiem, lai saprastu, ko viņi no tiem gaida. Kādas ir viņu vērtības, bez kā viņi nevar iedomāties Dziesmu svētkus. Protams, tam visam bija idejisks mērķis, jo koncerta moto bija Latvija – saules zeme. Arī šobrīd gaismas ideja tiek turpināta, daudzas dziesmas ir palikušas no iepriekšējā repertuāra – arī 2008. gadā jaunieviestās. Šeit jārunā arī par uzticības kredītu. Protams, man ir pieredze, un es varu kādu reizi atgādināt – sak, vienreiz jau bija tādas problēmas, vai gribam tās atkārtot? Taču katram pasākuma vadītājam ir tiesības nedaudz citādi domāt, katram ir savs rokraksts. Man šķiet, ka jāļauj darīt, un pēc tam spriest. Tas pats ir ar Raimonda Paula Manai Dzimtenei. Nekur jau tā nepazudīs. Lai arī ne koncertā, tā noteikti izskanēs tautas sadziedāšanās daļā.
– Tautas sadziedāšanās ir tiešām veiksmīgs atradums...
– ... kas sākās 2001. gadā Rīgas svētkos pie Brīvības pieminekļa. Toreiz pēc šīs cilvēku sajūsmas bija skaidrs, ka tā ir Dziesmu svētkiem ļoti nepieciešama. 2008. gadā es kā mākslinieciskais vadītājs aizstāvēju šo ideju. Bija daudzi, kas rauca pieri un iebilda – vai tas tiešām vajadzīgs. Vienubrīd man pat paziņoja, ka nekas tāds nebūs. Tomēr mēs ar Antru Purviņu neatkāpāmies, un izrādījās, ka tautas dziedāšana līdz rītam bija ko vērts. Tāpēc ir vērtīgas un labas lietas, kas tiek turpinātas.
– Vai nav sajūta, ka šie svētki arvien vairāk apaug ar dažādiem pasākumiem, detaļām?
– Mēs tieši par to runājām Mākslinieciskajā padomē. Visas nozares, ko saucam par kultūru, vēlas sevi parādīt un izcelt. Bet vai tas ir slikti, ka to rādām? Tik daudzi taču vēlas redzēt, dzirdēt, būt klāt. Ir labi, ja varam visu to labāko parādīt – sākot ar māksliniekiem līdz dziedātājiem un dejotājiem. Tas vienmēr būs diskutabli – par finansējumu, ko var svētkiem atvēlēt. Arī padomei radās šaubas, vai vajag apaugt ar tik daudziem maziem projektiem, kas tomēr prasa papildu naudu. Varbūt tomēr vairāk līdzekļu ieguldīt lielajos notikumos? Vienmēr būs atšķirīgi viedokļi.
Kopš 2002. gada, kad tika izveidots Tautas mākslas centrs (tagad Latvijas Nacionālās kultūras centrs), ilgstošie konflikti starp centra vadītāju un kultūras ministri radīja apstākļus, kas lika veidot speciālus paralēlus veidojumus, kas organizē šos svētkus. Tagad, par laimi, esam atgriezušies pie šīs komandas ar spēcīgiem kadriem, kas ir pietiekami drosmīgi un bezaizspriedumaini.
– Jūs esat izteicis bažas par to, ka aizvien sarūk kori un tie jau daudzviet ir kamerkoru lielumā.
– Tas viss roku rokā ir saistīts ar izglītību. Nav arī skaidrs, kas tagad notiks ar reformām, kas paredz apcirpt muzikālo izglītību skolās. Šādi griezieni arī veido labvēlīgu augsni tam, lai Dziesmu svētki turpmāk nenotiktu. Jo skola ir tā, ar kuru sākas dziedāšana un arī mīlestību pret to. Vienmēr jau būs kāds, kas ievaimanās, ka «man bija tā-ā-āda skolotāja un man tā nepatika dziedāt». Nu visādi jau pedagogi mēdz būt, jo ne jau visi ir vienlīdz talantīgi. Ir jau arī daudz kas darīts, lai talantīgākie nestrādātu skolās.
Man vienmēr šķiet paradokss, kas ir slēpts valsts himnas rindās: «Kur latvju dēli dzied...» Nu nedzied viņi. Kas notiek ar vīru koru kustību? Es jau tā ciniski iesmeju, ka viņi vienkārši šobrīd visvairāk koncertē, viens otru izvadot. Bet tā nu ir, un, paldies Dievam, ka ir veči, kas vēl tur turas. Jo jaunieši netiecas uz kori. Skatos – kā Skandināvijā, tur tie kori ir daudz viendabīgāki – arī vīru kori, un tajos ir daudz jaunu cilvēku.
– Vai tas atsaucas arī uz dziedāšanas kvalitāti un skašu rezultātiem?
– Es gan pats nebraukāju pa skatēm. Esmu bijis tikai kopmēģinājumos. Protams, Rīga ir milzīga, un tur viss notiek. Bet, ja paskatās, kas notiek pilsētās, pat lielajās, tad nebrīnieties, ja diriģents nopūtīsies un teiks: mums pilsētā ir pieci tenori un tie dzied visos koros. Tas nav nekas īpaši jauns. Bet tas ir signāls, ka kaut kāds puveklis jau ir piemeties. Ka nav pamata, uz kā balstīties. Noteikti jau būs tādi, kas priecāsies un uzteiks rezultātus.
– Svētku rīkotāji priecājas, ka pieaudzis deju kolektīvu skaits.
– Jā, tā tas ir. Vienmēr domāju: re, dejotājs nevar uziet uz skatuves vai pat lielā laukuma, neprazdams soļus un kustības – to uzreiz pamanīs un aizrādīs: ko šis tur muļļājas, un vēl dabūs dunku sānos. Bet kopkorī tas tā nav. Tagad pat, kad ir runa, ka vajadzētu korus dalīt grupās – nevis lai kādu pazemotu vai celtu debesīs, bet tāpēc, ka attīstība var notikt tikai tad, ja māki sabalansēt vadības struktūru, stimulējot gan vājākos, gan stiprākos. Jo, ja uzspied dziedāt visiem vienādu repertuāru, arī nav īsti pareizi. Tādā veidā tiek degradēti labie kori, jo viņiem jāizvelk vājākie. Lai viņi dzied četrbalsīgi savu repertuāru. Kāpēc viņi ir jāpiebeidz, pieprasot dziedāt astoņbalsīgi. Es jau par šādiem saviem izteicieniem esmu dabūjis brāzienu, taču savas domas neesmu mainījis. Es tā arī palikšu ar savu pārliecību, ka kopkora spēks ir katra individuālajā spēkā. Jo mums būs spējīgāki individuālie kolektīvi, jo iespaidīgāks būs kopiespaids.