Roza Džamaldajeva: jābūt drosmei mijiedarboties

Latvijā labi pazīst viņas vīru. Latvijā daudzi pret viņas tautību izjūt gan bijību, gan aizspriedumus. Viņa ir piecu bērnu māte. Viņai ir ķirurģes diploms un doktora grāds psihoterapijā.

Viņa ir liela uzņēmumu holdinga padomes priekšsēdētāja. Viņa ir Latvijas pilsone kopš 1999. gada. Viņu sauc Roza Džamaldajeva. Viņas dzīve būtu aprakstāma aizraujošā romānā vai psiholoģiskā trillerī par skaistām jūtām, kriminālām kaislībām, mātes mīlestību, dzimtenes – Čečenijas vīrišķību, psiholoģiskām peripetijām, ārsta sūtību un Latvijas nospiedumu mentalitātē. Šeit – tikai neliela saruna par Rozas Džamaldajevas dzīvi un viņas pārdomas par cilvēkiem Latvijā.

– Kā jūs vērtējat Latvijas inteliģences domas plašumu, vērienu? Vai tik mazā valstī mēs negrimstam provinciālismā?

– Nē, ko jūs, manuprāt, tā nav! Manos raidījumos savulaik (Sarunas ar Rozu TV5 kanālā – aut.) man bija saruna ar arhibīskapu Jāni Vanagu – personību ar milzīgu vērienu! Es biju pārsteigta par viņa domu dziļumu un personības spēku. Latvijas inteliģence kopumā, manuprāt, ir savdabīga un pašpietiekama – tā nevēlas izlēkt uz āru, nemīl pašdemonstrēties, bet vēlas, lai iedziļinās viņos, izprot viņus un novērtē...

– ...diemžēl savstarpēji tā gan nav nekāda draudzīgā...

– Jā, diemžēl. Sociālā līmenī tas tā ir. Neprasme komunicēt ir diemžēl visai izteikta. Vai, precīzāk sakot, Vigotska (Ļevs Vigotskis (1896–1934) – izcils krievu psihologs, pasaules psiholoģijas klasiķis – aut.) terminoloģijā runājot – Latvijas inteliģence neprot interiorizēt, tas ir, uzņemt sevī informāciju un padarīt to par savas būtības sastāvdaļu, jau vēlāk daloties ar to citiem. Protams, inteliģencei ir arī savs aizsardzības mehānisms – tā nevēlas, lai to aiztiek ar netīrām rokām, un tāpēc reizēm mēdz pašizolēties. Bet pašizolācija traucē attīstībai.

– Es domāju, ka Latvijas inteliģencei vairāk pietrūkst diskusiju kultūras. Tā pašizolējas savos priekšstatos un nevēlas diskutēt, pie pirmās kritikas tā diskusiju pārtrauc. Nesenā vētra ar režisora Alvja Hermaņa izteikumiem par tautas izvēli Rīgas vēlēšanās jau tika no viņa paša puses pārtraukta, pasakot, ka nav ticis saprasts...

– Alvis Hermanis ir unikāla personība, pazīstu viņu personīgi un ļoti cienu. Viņa spēja izprast citu kultūru ir vienreizēja, piemēram, viņa uzvestie Šukšina stāsti ir brīnišķīgs krievu dvēseles spogulis. Manuprāt, savā mākslā Alvis Hermanis ir nedaudz provokatīvs, liekot uz lietām paskatīties it kā no cita skatupunkta. Taču šeit vēl ir jāvērtē psiholoģiskie aspekti – personības lielums saskarsmē ar citiem – ja manis ir daudz, tad citu ir maz, viņiem nepietiek telpas aiz manas personības lieluma. Bet šeit jau, Latvijā, tā ir teju mentāla īpašība – šeit nemīl tos, kas izceļas. Tikko izcilība paceļ galvu no pelēkās masas, tā viņam – bac, pa pieri.... Bet personība nevar neattīstīties, tai jābūt dinamiskai, jāiet uz priekšu, un Hermanis kā ģeniāls režisors attīstās, iet uz priekšu un šajā attīstībā, jā, protams, var nepatikt. Bet viņš ir dzīvs, dinamisks.

Es arī par sevi varu teikt, ka šobrīd noteiktas lietas vērtēju atkarībā no manas dzīves pieredzes un zināšanu līmeņa. Varbūt pēc mirkļa būs citādi, jo katrs cilvēks iet uz priekšu un attīstās. Mediķi dzīves plūdumu un attīstību jūt sevišķi – piemēram, pat iesakot pacientiem noteiktu ārstēšanās kursu – jā, šodien es varu ieteikt vienu, ciktāl ir gājusi medicīnas zinātne. Bet jau rīt manas rekomendācijas var būt citas, jo zinātne jau būs gājusi uz priekšu un atradusi jaunus risinājumus. Jābūt ir elastīgam un spējīgam izpausties dažādi, arī drosmīgi un novatoriski. Manuprāt, Alvis Hermanis tāds ir.

– Jūs pieminējāt latvisko mentalitāti – jūsu čečenu mentalitāte, Latvijā ilgstoši dzīvojot, ir mainījusies?

– Esmu sava tēva meita. Viņš bija ļoti vieds cilvēks, ar plašu domas vērienu. Es vienmēr ļoti esmu lepojusies, ka esmu čečeniete, no ļoti senas čečenu dzimtas. Manā dzimtā ir jau gadsimtiem bijuši ļoti drosmīgi, vīrišķīgi, gudri un skaisti cilvēki. Es to vienmēr esmu sevī nesusi, taču no tēva man ir mantots kosmopolītisms. Es nekad nejūtos sveša ārpus dzimtenes. Ja dzīve tā ir lēmusi, ka man jādzīvo Latvijā, tad es to pieņemu kā savas mentalitātes sastāvdaļu. Galu galā, kā saka mans vīrs Bislans – visi mēs taču esam tautieši, jo visi taču uz vienas Zemes dzīvojam. Varbūt pirmos divus gadus es tikai centos ieskatīties cilvēkos Latvijā, saprast viņus un pieņemt. Taču tagad šie cilvēki veido manu dzīvi Latvijā. Mana tuvākā draudzene ir Elita Keiša, latviete, Mārtiņa fonda vadītāja. Jā, Latvija ir mana otrā dzimtene šobrīd, un tā bagātina manu čečenu mentalitāti. Man kā personībai ir stabila pamatvērtību bāze, kas nāk no manas dzimtas, ģimenes, tautas, un tas ļauj man skatīties uz pasauli ar atvērtām acīm. Es redzu Latvijas tautā, latviešos, gan plusus, gan trūkumus, bet tas ir tāds kā mātes skatiens. Lai kādus trūkumus māte saskata savos bērnos, viņa taču tāpat tos mīl, vai ne?

Kad es mācījos psihoterapijas doktorantūrā Vīnē, kopā ar mani mācījās daudzi ļoti interesanti cilvēki – no visas pasaules. Mēs, psihoterapeiti, esam īpatnēji ļaudis – tādi, kuri ir atvērti, tādi tipāži, kuri, kā tautā saka, drusku ar galvu nedraudzējas, bet faktiski – tie ir ļaudis, kas spēj saprast, ka neviens cilvēks nav absolūta pilnība. Mūsu profesors Prics mūsu grupai veidoja vakarus, kuros katram bija jāparāda kāds priekšnesums – es vienmēr uzstājos ar latviešu un čečenu tautas mākslas priekšnesumiem. Manuprāt, ja cilvēks neciena to vietu, kurā viņš dzīvo, viņš neciena pats sevi. Es, Latvijā dzīvojot, varu teikt, ka man nepatīk tas vai šis. Taču ārpus valsts robežām es vienmēr teikšu – Latvija ir labākā valsts pasaulē.

– Jūs pieminējāt trūkumus, kurus redzat, dzīvojot Latvijā. Kādi tie, jūsuprāt, ir?

– Vēlme dzīvot garīgās viensētās, sašķeltība. Prasmei dzīvot vientulībā, kumulēt sevī garīgo enerģiju, kas piemīt cilvēkiem Latvijā, būtu jābūt ar spēju papildināt, bagātināt vienam otru, komunicēt, bet tā diemžēl pietrūkst. Vadot psiholoģisko raidījumu ciklu, kas man bija ļoti vērtīga pieredze, es centos atklāt sarunas dalībniekos to, kas aizķer, kas atklāj viņus kā daudzveidīgas personības, un padarīt viņus saprotamus plašākai sabiedrības daļai. Manuprāt, man tas izdevās, es biju pārsteigta, piemēram, cik daudzi cilvēki atsaucās pēc raidījuma ar filozofu Uldi Tīronu, jo ļoti daudzi taču nedomā filozofiskās kategorijās, nemēģina saprast pasauli kā filozofi.

Manuprāt, šeit, Latvijā, cilvēkiem svarīgākais ir iegūt prasmi sadarboties, mijiedarboties vienam ar otru. Drosme mijiedarboties – tā ir būtiska īpašība, kā šobrīd pietrūkst Latvijā. Latviešu kultūra var kļūt tikai bagātāka, mijiedarbojoties ar šeit dzīvojošo tautu kultūru. Es saskatu pamatu, uz kura šī mijiedarbība var notikt – piemēram, vēsturiskā pieredze. Gan latviešu tauta, gan čečenu tauta, piemēram, ir smagi cietusi padomju represijās. Čečeni gan tikuši izsūtīti visi – tauta kā veselums vienā dienā tika iesēdināta aizrestotos vagonos un izsūtīta, lai iznīcinātu tās pēdas, kultūru, piemiņu čečenu zemē. Savāca visus no zīdaiņa līdz sirmgalvim, kurus nevarēja transportēt, tos nošāva, salika lopu vagonos un izsūtīja. Cieta

visi – bet tas arī deva apziņu, ka tauta var izdzīvot, tikai turoties kopā, palīdzot cits citam. Šī pieredze izkausēja intimitātes robežas – cilvēkam nav pat jāprasa otram palīdzību, tā tiek sniegta neprasot. Gan latviešiem, gan čečeniem ir mazu tautu mentalitāte – kā psiholoģe zinu, ka tā liek meklēt aizsargmehānismus, attīstīt noteiktas īpašības, kas ļauj izdzīvot lielo tautu ielenkumā. Mana tauta sevī attīstījusi tādas īpašības kā vīrišķību, drosmi riskēt, ziedoties spēju. Latvieši savukārt sevī kā aizsargmehānismu ir izstrādājuši spēju norobežoties no šīs pasaules. Psiholoģiskās reakcijas apdraudējuma situācijā ir vai nu brukt pretī, bēgt, vai stāvēt uz vietas. Čečeni šādā gadījumā izvēlēsies uzbrukumu, latvieši – atkāpties vai izvairīties no kontakta.

– Es ne velti jums vaicāju par dzīves Latvijā trūkumiem un aizvainojumu. Jūs neesat aizvainota uz savu otro dzimteni, ka pagājušajā gadā jūsu brālis un brālēns ir izraidīti no Latvijas, iekļauts nevēlamo personu sarakstā? Kādas izjūtas tas jūsos izraisa?

– Protams, tas ir ļoti aizvainojoši. Es pat teiktu – tas ir fundamentāls aizvainojums. Es, mans brālis un mans vīrs – mēs bijām ļoti jauni toreiz, deviņdesmitajos gados, kad riskējām ar savu dzīvību, lai varētu atgriezties Latvijā Čečenijā gūstā sagrābtie celtnieki no Latvijas. Tā bija šausminoša situācija toreiz – cilvēkus Kaukāzā laupīja mafija, kas nodarbojas ar cilvēktirdzniecību, un bija jābūt lielai drosmei, lai spētu ar to cīnīties un kaut ko panākt. Tagad domāju – nebūtu es tik jauna un nepieredzējusi, laikam nebūtu neko tādu darījusi. Bet ir netaisni tas, ka tagad tas netiek ņemts vērā. No otras puses – jā, čečenu tautai ļoti bieži nākas saskarties ar klaju netaisnību.

Taču šajā gadījumā būtu smieklīgi apvainoties globāli – uz visu Latviju. Lēmumus taču pieņem konkrēti cilvēki. Turklāt cilvēki jau arī ir dažādi – ir cilvēki, un ir necilvēki. Es pat teiktu – lēmums par brāļa izraidīšanu – tas man nav nekāds aizvainojums. Tas ir trieciens manam eksistenciālajam pamatam. Mana brāļa ģimene ir mana ģimene. Manam brālim ir trīs bērni, un es nedalu savus un viņa bērnus, mēs dzīvojam kā viena ģimene. Mans brālis šeit dzīvoja kopš 18 gadu vecuma, un tas, ka viņš tagad nevar atgriezties un redzēt savu jaunāko, divus gadus veco meitiņu, ir šausmīgi. Ja tā ir atriebība par to, ka mans vīrs interesējas par politiku... Nu, es nezinu, manam brālim taču nebija nekādas intereses par to – viņš dzīvoja, nodarbojās ar biznesu, un par politiku viņam vispār nebija nekādas intereses.

Es pieļauju, protams, ka arī es tiktu izraidīta, ja vien man nebūtu Latvijas pilsonības. Bet brālim tās nebija, viņam bija pastāvīgā uzturēšanās atļauja.

Es domāju – ja kāds ir ar šo lēmumu vēlējies mani pēc iespējas smagāk ievainot – tad tas ir bijis pareizs aprēķins. Vieglāk būtu pat pārciest, ja šis trieciens skartu tieši mani. Bet, no otras puses, viss, kas mūs nenogalina, dara mūs stiprākus. Tātad liktenis tā bija man lēmis. Un kā ticīgs cilvēks esmu pārliecināta – visi ļaunie darbi vēršas pret pašiem darītājiem. Lai gan es nevienam ļauna nevēlu.

– Jūsu vīrs ir intervijās izteicies, ka izjūt pastāvīgu Latvijas specdienestu uzmanību katram savam solim. Vai jūs ģimene arī to izjūt?

– Jūs nespējat iedomāties nevienas čečenu ģimenes situāciju, jo šī situācija ir cieši saistīta ar karu Čečenijā. Čečenijas karš vispār tika izprovocēts tādēļ, lai varētu izveidot karsto punktu Kaukāzā un veselu tautu izveidot par tādiem atkritējiem, uz kuriem norakstīt visus grēkus.

Mana doktora disertācija bija par sociālajiem priekšstatiem: viens no sociālo priekšstatu veidošanas gadījumiem ir radīt sinonīmus starp vārdiem «čečeni» – tātad «teroristi» u.tml. Es ļoti labi saprotu, kā manipulē ar apziņu, kā veido priekšstatus. Mēs, čečeni, esam pieraduši, ka mums jādzīvo pastiprinātas specdienestu uzmanības apstākļos, ka tiekam novēroti un uz mūsu rēķina mēģina norakstīt dažādas nebūšanas. Kā psiholoģe gan zinu arī citu lietu – lai nebūtu bail, baiļu avots ir jānosauc vārdā, un tad bailes pāriet. Kad bērnam ir bailes no tumsas, bailes vajag priekšmetiskot, dot tām konkrētu tēlu, un tad vairs nebūs jābaidās.

Stereotipiska domāšana, iepriekš iekalti priekšstati vispār ir ļoti dzīvīga lieta – mani, piemēram, pārsteidza, cik dzīvīgi tie arī cilvēkiem, kuriem būtu bijis jābūt ar pietiekami kritisku domāšanu. Es savulaik piekritu sarunai ar žurnāla Ir žurnālisti, jo man bija interesanti, kā cilvēks ar trim augstākajām izglītībām var man uzdot tādus jautājumus, it kā būtu beidzis tikai trīs klases. «Vai jūs esat dzīvē kādu nogalinājusi» – tādus jautājumus man var uzdot tikai cilvēks, kurš atrodas kaut kādu samācītu un samākslotu priekšstatu varā. Visi, kas zina mani un manu ģimeni, varētu skaļi smieties par šādiem jautājumiem un brīnīties par to uzdevēju.

– Ar stereotipiem vieglāk dzīvot.

– Jā, protams, stereotipi jau tāpēc apziņā tiek veidoti, lai varētu ietaupīt enerģiju. Smadzenēm katru reizi nav jāieslēdzas, lai aptvertu situāciju – iegūtais stereotips palīdz. Bet cilvēkam jau tāpēc nav jānolaižas refleksu līmenī.

– Stereotipi par čečeniem jau ir dzīvīgi ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē – redziet, ASV Bostonas maratona traģēdija tika saistīta ar «čečenu teroristiem».

– Mans vienīgais iespaids, ka tie divi čečenu brāļi nav vainīgi. Šajā lietā ir ļoti daudz pretrunu un neizskaidrotu lietu, ieskaitot liecinieka nošaušanu pratināšanas laikā. Bet, kā teicis viens no čečenu nācijas līderiem – nesalīdziniet cilvēku ar dzīvnieku. Atšķirībā no dzīvnieka cilvēks var izdarīt gan viscēlāko varoņdarbu, gan viszemiskāko noziegumu.

– Pret jums pirms vairākiem gadiem bija vērsts bruņots uzbrukums.

– Jā, jūs to noteikti lasījāt presē. Situācija bija ārkārtīgi nepatīkama, turklāt vēl joprojām ir ļoti neskaidri notikušā iemesli. Paldies dievam, ka toreiz bija apsardzes darbinieks, kas mani aizstāvēja un nošāva uzbrucēju. Taču manas dzīvības glābšanas dēļ viņš gan tika vēlāk tika notiesāts ar nosacītu sodu. Pirms uzbrukuma man bija arī uzbrukums manam vīram, taču arī šis noziegums netika atklāts. Tas joprojām ir palicis kā tumšs traips.

– Tātad jums Latvijā vai ārpus valsts joprojām ir tādi ienaidnieki, kas vēl jūsu ģimenei sliktu?

– Iespējams. Bet es domāju, ka viss ir Dieva rokās.

– Jums ir doktora grāds psihoterapijā, jūs praktizējat kā ārste, un vēl jūs esat AB Holding padomes priekšsēdētāja. Kā jūs savienojat tik dažādas darbības sfēras?

– Es, protams, neesmu ekonomiste un nemēģinu par tādu uzdoties. Es esmu psihoterapeite, psiholoģe, ārste – šajā sfērā esmu par sevi pārliecināta un zinoša. Taču man kā psiholoģei ir arī uzņēmumu konsultāciju pieredze menedžmenta jomā. Kā sieva esmu šajos jautājumos konsultējusi savu vīru, un šī situācijā gluži dabiski pārauga tādējādi, ka līdzīgi sadarbojos arī ar visiem tiem, kas vada AB Holding uzņēmumus.

– Jūs varat formulēt – kādi ir jūsu vīra biznesa mērķi Latvijā?

– Bislans ir unikāls cilvēks: tāds, kas spēj attīstīt milzīgu potenciālu jebkurā lietā, ar ko viņš ir saistīts. Sākot no mūsu dārza līdz uzņēmumiem. Viss, kas ir dzīvs – ar viņa rūpēm aug un vairojas. Turklāt viņš ir patriots – ja Bislans ir čečenu patriots, tad viņš ir arī kļuvis Latvijas patriots: viņš vēlas attīstīt visu unikālo, kas ir Latvijas zemē un cilvēkos. Viņa mīlestība pret zemi, cilvēkiem, kas rada, strādā ar savām rokām, ir neizmērojama, viņš vēlas apvienot visus tos, kas spēj radīt unikālus produktus, bet varbūt nespēj tos sekmīgi padarīt par masveida ražošanu.

Latvijā ir unikāla mājamatniecība, fantastiski sava aroda meistari – kokgriezumi, kalumi, tas viss ir Bislana kaislība – Brīvdabas muzeja gadatirgū viņš teju katru meistaru zina un augstu vērtē.

Līdzīgi ražošanā – viņam ir novatoriskas idejas, kādi produkti būtu izveidojami, lai tie būtu vērtīgi un derīgi. Piemēram, gaļas kombinātā tie bērnu cīsiņi – viņš ilgi runāja ar tehnologu, kā būtu veidojams šis produkts, lai tas būtu veselīgs un garšotu bērniem.

Tagad ir tā, ka man jāprasa – Bislan, neved vairs tos cīsiņus uz mājām, tie ir tik garšīgi, ka bērni vairs neko citu neēd!

Viņam patīk iedvesmot un apvienot cilvēkus radošam darbam – tas ir viņa aicinājums.

– Un viņš nedara to tāpēc, lai gūtu lielāku ietekmi – arī politisku?

– Es domāju, ka uz politiku viņš vēlas iedarboties tiktāl, cik to vēlas jebkurš pozitīvi domājošs cilvēks Latvijā. Pieļauju, ka viņš vēlas, lai politiķi paskatās uz cilvēkiem Latvijā un lepojas ar viņiem. Lai politiķi lepojas ar Latvijas ļaudīm un aizstāv no sirds viņu intereses.

Politiķiem ir jāsaprot, ka viņi ir tautas kalpi. Politiķis nedrīkst saaugt ar amatu un uzskatīt, ka viņš ir piedzimis ar amata oreolu, tautas uzticēšanās ir nemitīgi jāpierāda. Jāspēj mainīt sabiedrība, padarot to labāku.

– Jūs pati sev esat formulējusi, ko jūs vēlētos mainīt sabiedrībā?

– Es kā ārste un piecu bērnu māte uzskatu, ka pirmām kārtām būtu jāmainās cilvēku domāšanai. Jāspēj domāt par sevi kā brīvu cilvēku, jājūtas iekšēji brīvam. Ja tu esi brīvs un atvērts savā domāšanā, tad diez vai tāds cilvēks spēs pakļauties tiem, kas ar amata varu mēģina realizēt savtīgas intereses. Šādus, domājošus cilvēkus apmānīt nav iespējams – jā, var kaut kādas konfektes priekšvēlēšanu kampaņā izdalīt, bet tā būs īslaicīga uzvara. Domājoši, brīvi cilvēki prot atšķirt sēnalas no graudiem.

– Intervijā žurnālam Lilit jūs savulaik teicāt, ka palīdzat cilvēkiem atgūt mugurkaulu – tiešā un pārnestā nozīmē. Kā jūs to saprotat?

– Ja tiešā nozīmē – tad es kā osteorefleksoterapeite esmu apkopojusi īpašas metodes, kas palīdz cilvēkiem mugurkaula disku trūču gadījumos. Esmu profesora Jankovska skolniece, kurš 1950. gadā ir atklājis unikālu metodi mugurkaula ārstēšanai – manuprāt, Nobela prēmijas cienīgu – ar paša cilvēka cilmes šūnu sensoro stimulāciju, kas ļauj attīstīt katram audam un orgānam tā dabisko potenciālu un ārstēt slimības skartās vietas. Viņš pats ir dzīvs piemērs šīs metodes efektivitātei – 93 gadu vecumā 2 stundas dienā spēlē tenisu, joprojām praktizē kā ārsts un vēl dzied! Viņš savulaik konservatoriju beidzis kā vokālists – tenors. Kāpēc mēs tikai aizgūstam kaut kādas aizjūras metodes cilmes šūnu ievadīšanai locītavā un tās augšanas stimulācijai? Patiesi, paši savā zemē pravieti nespējam ieraudzīt. Skatāmies kaut kādus amerikāņus, lai gan šeit viss jau sen zināms un vēl labākā veidā.

Šai šūnu stimulācijas metodei ir sava simboliskā nozīme arī garīgajā sfērā – katram pašam iekšēji jāattīsta savs garīgais potenciāls un jāļauj realizēt savu dievišķo sūtību.

***

Roza Džamaldajeva (45)

• Ārste, ķirurģe, osteorefleksoterapeite, konsultatīvā psiholoģe, psihoterapijas doktore

• Kopš 2012. gada oktobra – AB Holding (tajā ietilpst uzņēmumi Rēzeknes gaļas kombināts, Daugavpils gaļas kombināts, Karavela, Go Adventure, VZZK, Baltic Wood Company, Baltic Metal Company, A.R.BCC, Bars Security Inkasso, RGK Security) padomes priekšsēdētāja

• Ģimene: Vīrs – uzņēmējs, AB Holding dibinātājs Bislans Abdulmuslimovs

• Piecu bērnu māte