Niks ir iekārtojis pāris dienu garu pauzi starp decembra neskaitāmajiem koncertiem un janvāra gatavošanos jauniem koncertiem. «Es ienīstu mūziku,» viņš saka decembra pirmspēdējā dienā. Bet jau dienu vēlāk viņš to atkal mīl. Patiesību sakot, viņš bez tās dzīvot nevar. Kādreiz tie bija Mārtiņa Brauna Sīpoli, pēc tam Sindi putnu dārzs, pēc tam un tagad – milzumdaudz muzikālo projektu. Vēl Niks nevar dzīvot bez savām sievietēm, jokiem un izjokošanas. Šodien intervija ar dziedātāju un komponistu Niku Matvejevu.
– Ja tev apkārt nebūtu sieviešu, vai tu pret dzīvi izturētos citādi?
– Protams, citādi. Bet es gribu to jautājumu pagriezt citādi: kas būtu tad, ja man dzīvē nebūtu tik daudz sieviešu? Nē, es ne par to, ka es būtu viņas mainījis kā cimdus, tā nebija! Es runāju par to, ka tagad dzīvoju starp daudzām sievietēm. Mūsu mājās pat kaķis ir sieviete. Tātad – esmu viens starp trim meitām un sievu. Sievasmāte mūs arī diezgan bieži apciemo. Es viņas visas mīļi saucu par bābiņām, un gandrīz visām ir kāda jauka iesauka. Sievai ir vairākas, bet es nevaru tās atklāt, jo es no viņas baidos. (Smejas.) Vecākajai meitai, kas mācās Anglijā, iesauka ir Susurs, mēs viņu saucam par Susi. Cik viņām tagad gadu? Atklāti sakot, es nekad skaidri nezinu, cik viņām gadu. Visas jau lielas. Jaunāko saucu par mazo spekulantiņu, tā viņu stādu priekšā arī koncertos. Pēc koncertiem man pienāk klāt cilvēki un jautā: sakiet, kur tas jūsu mazais spekulantiņš?
– Kāpēc tāda iesauka?
– Tāpēc, ka viņa pārdod manus diskus. Un, zini, viņai veicas! Uztaisa tādu žēlīgu seju...
– Kā jūs visi sadzīvojat?
– Domāju, ka ļoti labi sadzīvojam. Bijuši gan visādi brīži, tomēr kopu
mā – labi. Man diskomforts ir vienīgi tad, kad... kad man gribas mājās staigāt bez nekā. Plikam, tas ir. Naktī arī nevaru pliks aiziet tur, kur vajag. Ieraudzīs meitas pliko tēti... Pirms daudziem gadiem, kad dzīvojām Ķengaraga dzīvoklītī, bija tāds gadījums. Manā kabinetā – ak, cik skaļš nosaukums! – bija televizors, dīvāns, un es tur bieži gulšņāju. Tikko bija parādījusies kabeļtelevīzija, un es pa naktīm bieži skatījos filmas. Nu, un, tā skatīdamies kaut kādu filmu, es tajā dīvānā aizmigu. Meitenes bija blakus istabā. Izrādās, tas kanāls, kuru skatījos, pulksten divos sāka rādīt pornofilmu. Es pamodos no dīvainām skaņām, kaut kādi oh un ah tur skanēja... Atveru acis: pa televizoru grupensekss iet vaļā! Bet pats trakā
kais – meitas, kurām toreiz bija kādi četri, seši un astoņi gadiņi, klusiņām pielavījušās un skatās to filmu. Es iebļāvos: kas te notiek?! Viņas bez vārda runas piecēlās un ātri izgāja ārā no istabas.
– Pēc tam bija pārrunas ar meitām?
– Nu kādas tur pārrunas. Pats vien biju vainīgs, ka aizmigu.
– Vai tavas ģimenes sievietes nenospiež tevi ar savu sievišķību?
– Skaidrs, ka nospiež! Sievietes ir baigā mafija. Ja par kaut ko jābalso, tad – vienbalsīgi pret mani. Vakar, piemēram, vajadzēja iet uz kino. Es knapi varu kājas pavilkt, bet – mafija ir nolēmusi, tātad jāiet. Viņām patīk tādi ģimeniski pasākumi. Es agrāk nebiju nekāds izcilais ģimenes cilvēks, baidījos kaut ko nepalaist garām, bet tad man meitas sadzima, un tagad mani krietni vairāk velk uz mājām nekā uz kaut kādu neinteresantu banketu. Kas tur tādos banketos var būt? Ai, cik jūs labi izskatāties, un ko jūs sakāt par pēdējo izrādi Nacionālajā? Iedzeram šņabi, uzkožam kotleti. Tukši pavadīts laiks! Ja nu vienīgi var par velti pieēsties un piedzerties... Pie mums tos sauc par banketiem, Maskavā – par haļava. Bankets, par ko nav jāmaksā.
– Kā tev šķiet, tava muzikālā izpratne ir citāda nekā agrāk?
– Tā ir pārvērtusies kardināli. Ko tik es nedarī
ju – taisīju reklāmas, sacerēju mūziku, iedziedāju, ierunāju, nu, pilna diena vienmēr sanāca! Atklāti sakot, tas bija noriebies. Cilvēki gribēja kvalitāti, bet par brīvu. Man pietika ar lielajiem pasākumiem – Raimonda Paula, Zigmara Liepiņa koncerti. Bet tad sapratu, ka man ar to ir par maz. Nolēmu atgriezties aktīvajā koncertdzīvē un sākt braukāt ar koncertiem arī uz mazpilsētām.
– Tev bija par maz naudas ziņā vai emocionālajā ziņā?
– Emocionālajā! Bet par naudu es arī neaizmirstu. Un tagad man tā muzikālā adrenalīna ir tik daudz, ka es naktīs nevaru aizmigt. Vienreiz jau izteicos, ka ienīstu mūziku. Bet tas ir uz mirkli. Es mūziku ienīdu vakar. Decembrī gadījās, ka dienā bija trīs koncerti. Šodien esmu jau atpūties un vairs to neienīstu. Paiet laiks, un es saprotu, ka nevaru bez mūzikas dzīvot. Bet iedomājies: nosēžu savā ierakstu studijā kādas četrpadsmit stundas, atnāku mājās, un viens man aiz sienas piļī trompeti vai bļauj Uvezu ķebja ja v tundru! (Aizvedīšu tevi uz tundru – krievu val.) Nosist tak viņu varētu! Bez vārda runas! Un zini, ko vēl esmu pamanījis? Man apnicis troksnis. Tāpēc tagad spiežu uz akustiskām lietām. Tas, protams, ir grūtāk: ja es spēlēju ģitāru, visi dzird, kā es to daru, ja es dzie
du – tad to arī visi dzird, un es nevaru paslēpties aiz čimčidrilkas* sintētiskajiem akordiem vai aiz fonogrammas. Galu galā – es taču protu pats spēlēt klavieres, ģitāru, iedod man kādu citu instrumentu, es pēc pusstundas varēšu spēlēt arī to! Mūsu paaudzes mūziķi paši var sevi pavadīt uz jebkā. Es patlaban esmu iesaistījies projektā arī ar latviešu zvaigznēm, kas mirdz Krievijā: ar Arni Līcīti un Mārtiņu Vilsonu.
– Tu tikko dabūji Aleksandra Čaka piemiņas zīmi. Pats to nodēvēji par ordeni. Tev tik nozīmīga ir šī balva?
– Jā. Esmu palicis par riktīgu čakistu. Nu ļoti man viņš patīk. Agrāk tā nebija. Ierakstīju disku ar Čaka vārdiem. Tie ir fantastiski. Mēs ar sievu nesen runājām: cepuri, protams, nost to mūsdienu tekstu autoru priekšā, bet tad, kad es koncertā klusiņām dziedu Ojāra Vācieša balādītes, katrs teikums iedod pa smadzenēm. Tas ir cits līmenis, jā, diemžēl tā tas ir.
– Kā pie tevis atnāk mūzika?
– Kādus piecpadsmit gadus manī tas notiek bez problēmām. Tas sākās tad, kad manī pazuda žēlastība pret mūziku. Man ienāk prātā kāds meldiņš, bet es zinu – tajā konkrētajā vietā tas neder. Žēl mest ārā, bet neder. Ielieku cietajā
diskā – lai glabājas līdz piemērotam brīdim. Tev jāsaprot, ka tas meldiņš neder. Daudzi komponisti mēģina to meldiņu kaut kur par varītēm iebīdīt. Nu nevajag! Bet, gadiem ritot, cilvēks paliek ar sapratni bagātāks. Es arī. Strādāju, piemēram, ar kinograndiem. Sacerēju mūziku un uztaisīju diletantisku kļūdu, strādādams ar Tālivaldi Margēviču. Viņš man saka: vai tad tu nejūtu, ka TAS kadrs ir turpinājums TAM kadram?! Man bija tāds kauns...
– Nu labi, attieksme pret mūziku tev mainās. Bet pret dzīvi?
– Loģiski, ka mainās. Veči visu laiku cer, ka varēs ar kādu meiteni parunāties vai paberzēties, bet, gadiem ritot, tu paliec arvien nevajadzīgāks: tu vienkārši nolietojies. Un arvien vairāk ir tādu, kas uz tevi pat aci neuzmet. Un tad tu lepni saki: nu, ko jūs, es taču tikai par ģimeni domāju, kādas vēl meitenes?!
– Sīpolu laikos tev meitenes pakaļ skraidīja?
– Man vēl tagad skraida. Ilona to visu labsirdīgi uztver. Man ir tāds... sačurātais blociņš, kurā ierakstīti kādi 200 vai 300 meiteņu telefona numuri. Kopš 1975. gada. Tāds, ar liķieri apliets. Piezvanu: Sarmīte mājās? Viņa atbild: es klausos. Es saku: davai, satiekamies? Viņa man atbild: es esmu piecdesmitgadīga un resna četru bērnu māte, ko tu no manis gribi? Ir taču pagājuši trīsdesmit gadi! Pirms kāda laika Ilona vēl man deva to blociņu un jautāja: zvanīsi? Un pati rēc! Es esmu zaudējis pilnīgi visu, sākot no atslēgām un beidzot ar maciņiem, bet to blociņu nav iespējams pazaudēt – visu laiku atrodas. Kā tāds mūžīgais vērdiņš.
– Jā, jokus dzīt tev patīk... Ar Raimondu Paulu tev arī visādi smieklīgi atgadījumi.
– Pēdējais bija vasarā, Kuldīgā, Raimonda Paula koncertā, ko taisīja LTV Sveta Rudzīte. Pauls jau sākumā mani pasauc un saka: tu pasak’ tai Rudzītei, ka viņai tie trik’ caur’ neies. Es nesaprotu – kādi triki? Izrādās, Rudzīte viņu mēģinājusi pierunāt, lai viņš vada koncertu. Pauls atbild – te tak visi profesionāli aktieri, ko es vadīšu?! Un piecas minūtes pirms koncerta Rudzīte man saka: mēs izdomā
jām – tu vadīsi! Va vells, es tekstu zubros – man visas Paula žīdu dziesmas jādzied, bet te vēl Rudzīte! Izrādās, man visu laiku ir jāiestarpina sarunas ar Paulu, piemēram, Niks ar Paulu runā par dabu, Niks ar Paulu runā par dzeršanu un tā tālāk. Labi, piekritu, pielāgojos burziņam. Sākumā Pauls mani vispār nelaida klāt, sak, atkal tas žīds nāk un man kaut ko prasa! Nu, un vienu reizi man vajadzēja ar Paulu runāt par mīlestību. Viņš: ko es tur runāšu par mīlestību, nav man ko teikt! Es saku: tad runāsim tādā atslēgā: patīk – nepatīk. Nu labi. Es saku: Latvijas rupjmaize. Pauls: kam tad tā nepatīk! Es saku: Latvijas daba. Pauls: lieki vaicāt, protams, patīk! Latvijas mazās upītes, Latvijas siers, Latvijas, Latvijas, Latvijas... Un tad es izgāzos. Pilnīgi nejau
ši – zvēru, ka nejauši! – man izspruka Latvijas Krājbanka. Tev vajadzēja redzēt... Sekundes desmit viņš klusēja. Un tad kā vērās... Visi koncerta klausītāji dzirdēja visu par zagļiem un krāpniekiem. Pēc šī mana gājiena Pauls atraisījās un turpināja izcili gaumīgi jokot. Tad tur koncerta laikā [aktieris] Andris Bērziņš palaida klusu ideju, ka Paulu vajadzētu iemest baseinā – tur bija tāds baseins ar ūdeni. Nu, hohmas dēļ. Es pateicu, ka šādās lietās nepiedalos. Kategoriski nepiedalos.
– Kā jums tur visiem bija... ar alkoholu?
– Var jau būt, kāds arī bija ieķemmējis, bet gaumes robežās. Paulam klavierēs bija noslēpta vesela baterija ar pudelēm. Īstām. Viņš pats, protams, nedzēra, tikai man piedāvāja.
– Kā tu vispār skaties uz alkohola lietošanu?
– Nu, tā... Alkohols man kaut kā vairs nesagādā prieku. Bet, ja no tā pamazām atsakos, tad – kaut kam taču jānāk vietā, vai ne? Es parakstījos par marihuānas legalizāciju.
– Kāpēc tu uzskati, ka jālegalizē narkotikas?!
– Tāpēc, ka es pats gribu legāli pīpēt, es netaisos pārdot! Ja man alkohola nav, tad jāindējas ar kaut ko citu.
– Par ko tev bijuši vislielākie strīdi ar Ilonu?
– Par sīkumiem. Jo viņa ir dzelzsbetona āzis.
– Izskatās gan ļoti piemīlīga sieviete.
– Ir jau arī. Bet, ja vajag savu pozīciju aizstāvēt, tad ir kā klints. Es jau arī esmu tāds pats. Ja man nav taisnība, tad tik un tā neatzīšos. Varbūt tikai nākamajā dienā.
– Vai tad par dzeršanu jums nav bijuši strīdi?
– Bija, bija. Es slēpu pudeles visās iespējamās un neiespējamās vietās. Ja es tagad dzertu, mūsu sarunas laikā es, piemēram, četras reizes ietu uz tualeti. Tur man, zini, pudelīte būtu paslēpta. Sarunas beigās es jau būtu polšu izdzēris. Vienreiz es sievai Jūrmalā rādīju vietas, kur esmu strādājis. Pēdējā vietā bārmeņi man saka: eu, vecais, nu jau pietiek dzert, tūlīt tu četrrāpus sāksi iet. Bet pašam gan likās, ka viss ir lieliski. Taču man ir arī viena laba īpašība dzeršanas laikā: es sievietēm nekad nesaku, ka viņām skaistas krūtis. Kā viens otrs man pazīstams muzikants, kurš to saka visām sievietēm, kad ir iedzēris... Atceros, sen atpakaļ bija tāds gadījums. Čekojamies iekšā Liepājas Līvā, un tas man pazīstamais muzikants, jau ierāvis kādu šļuku, saka administratorei: «Jums ir ļoti skaistas krūtis.» Bet viņai, var teikt, to vispār nebija. Meitene pat saraudājās. Es aizgāju viņu mierināt, pat apskāvu mazdrusciņ. Mēģināju iestāstīt, ka manam draugam ar redzi ir slikti un ka viņa patiesībā viņam iepatikusies. Es viņai iedevu 30 latus par numuriņu, bet man pazīstamais muzikants iedeva viņai vēl 30, sacīdams, ka neko nezinot, jo pieradis maksāt pats. Tā nu meitene dabūja 30 latus tējai...
– Labi, pietiek par dzeršanu. Parunāsim par talantiem. Vai TV šovu laikā notiekošajai talantu meklēšanai ir kāda jēga?
– Domāju, ka nav. 99% gadījumu – nav. Vienā piedalījos kā vērtētājs – tas laikam saucās Dziedi ar zvaigzni. Milžu cīņas. Ja tagad kaut ko nejauši uzslēdzu, tad ātri vien aizeju prom no tā kanāla: kāds kaut ko šķībi un greizi nodzied, bet žūrijas loceklis sāk viņu saldi slavēt – ai, cik jūs jauki un sirsnīgi nodziedājāt, ai, kā esat audzis kopš pagājušās reizes! Vērtēšana ir meli, viss ir meli. Protams, ja es būtu kombainieris vai pārdevēja, man jau ļoti gribētos tajā televizorā ielīst, lai viss ciems pēc tam par mani runā. Un tie šovu dalībnieki pēc tam pa koncertiem braukā. Tas taču ir smieklīgi! Tādi pasākumi pazemina kopīgo muzikālās gaumes un izpildījuma līmeni. No tiem neskaitāmajiem simtiem, kas izgājuši caur televīzijas šoviem, varbūt kādi pāris vai trīs ir kaut ko sasnieguši – Aija Andrejeva. Dons, tagad cītīgi mācās Samanta Tīna. Es jau teicu, ka man riebjas troksnis, un varu arī konkretizēt: man paliek slikta dūša no šoviem, no spridzināšanas, no uguņošanas, tas viss ir pēdējais mēsls, kas novērš uzmanību no galvenā – no mūzikas. Man patīk, ka nav nekā, ka ir tikai balss un instruments. Ja mūziķis var publiku paņemt ar savu balsi, ar instrumenta spēli, ar savu strāvojumu – tad viss ir kārtībā. Vairāk neko arī nevajag. Protams, ja spēlē rokmūziku, tad uguns no ģitāras grifa būs īstajā laikā un vietā. Tur ir agresija un enerģija, ko uguns tikai papildinās.
– Bet tautā tik iemīļotā Eirovīzija? Ko tu par to saki?
– Ceru, ka tā vienreiz izbeigsies. Ja tas būtu dziesmu konkurss, tad es atbalstītu. Bet tas ir tāds tērpu, priekšu un pakaļu šovs, kam ar dziedāšanu maz sakara. Ja konkurss notiktu pa radio, viss būtu pareizi – tu klausies, un dziesma tevi vai nu paņem, vai ne. Bet tagad tas viss ir tik kroplīgā formā... Skatītāji taču balsos par savu favorītu, vienalga, kaut vai viņš blētu kā aita. Un par tām mafijām arī... Es kādas divas reizes mēģināju skatīties Eirovīziju, bet nu nevar tik uzbāzīgi propagandēt homoseksuālismu – vienā intervijā divi samālēti Eirovīzijas tēviņi dižojas, ka ir geji. Es viņiem neko sliktu nenovēlu, bet kāpēc man tas būtu jāskatās?! Nu tad taisiet atsevišķi zilo Eirovīziju un parasto Eirovīziju! Un ir taču dziedātāji, kas, slēpdami savu homoseksualitāti, dzied sajūsminātajām meitenītēm, kuras sašūt, ja kāds viņu elku nosauc par geju, sak, tas neko nenozīmē, ka vīrietis 40 gadu vecumā dzīvo viens! Un kā vēl nozīmē!
– Neesi īpaši iejūtīgs pret tā dēvētajām citādībām?
– Nē, es neesmu ne par, ne pret. Lai viņi dzīvo. Bet gribu griezties pie organizācijām, kas aizstāv homoseksuālistus: jūs taču redzat, cik spēcīga šajā mazajā valstī ir pretestība pret homoseksuālisma propagandu, nu tad lieciet to Latviju vienreiz mierā, nevis uzbāžaties ar saviem praidiem! Daudzās valstīs pasaulē tas viss tiek pieņemts ar ovācijām, nu brauciet uz turieni un priecājieties! Es ar interesi esmu skatījies praidus Berlīnē, Ķelnē, un tas ir šovs, brīžiem ir pārsteigums, brīžiem smiekli, sevišķi otrajā dienā, kad viņi, plikām pakaļām pa krūmiem vazādamies, mangoja no garāmgājējiem sīknaudu. Es cienu homoseksuālus mūziķus, piemēram, Eltonu Džonu, cienu Frediju Merkūriju, kas ir mans elks. Jāsaka tā: kad es uzzināju, ka Fredijs ir homoseksuāls, biju apbēdināts. Tagad vairs ne – ja reiz tā, tad tā. Bet es uzreiz iestājos pret to, ka geji varētu adoptēt bērnus, arī tagad esmu pret to, jo homoseksuāli pāri var uzaudzināt tikai sev līdzīgus. Kas tad nāks vietā? Kur tie bērni radīsies? Tagad mēs radīsim bērnus, bet viņi tos adoptēs? Tas ir strupceļš. Tāpēc varbūt nevajag mums tagad tos praidus?