Latvijā jāmaina attieksme pret cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem
Pasaules Veselības organizācijas dati liecina, ka pasaulē dzīvo viens līdz trīs procenti cilvēku ar intelektuālās attīstības traucējumiem. Latvijā tie būtu aptuveni 14 000 cilvēku.
Tomēr galvenais jautājums ir sabiedrības attieksme pret šiem cilvēkiem, un tikai tad seko finansējums, kas nepieciešams, lai cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem nodrošinātu atbalsta pasākumus, saka biedrības Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi valdes priekšsēdētāja Inga Šķestere.
Izolē bez nepieciešamības
Viņa uzsver, ka nereti invaliditāti pastiprina tieši vides un attieksmes barjeras Latvijā. Nu vismaz tiek mainīta attieksme pret rīcībspējas noteikšanu un, piemēram, vairs nevar slimo cilvēku atzīt par rīcībnespējīgu tikai tāpēc, lai viņa radiem vai tuviniekiem būtu vienkāršāk saņemt pensiju. Tādā veidā cilvēkam ar intelektuālās attīstības traucējumiem tika atņemtas pilnīgi visas tiesības. «Rīcībspēja vai nespēja bieži vien nav nekāds rādītājs, šiem cilvēkiem vajag vairāk atbalsta. Ne uz vienu cilvēku nedrīkst skatīties kā uz norakstāmu, bet tagad izolējam tos, kuriem vajag tikai atbalstu, lai viņi varētu dzīvot pietiekami patstāvīgi un savu iespēju robežās pilnvērtīgu dzīvi,» uzsver I. Šķestere. Alternatīvās aprūpes pakalpojumi ir jānodrošina Latvijas pašvaldībām, un I. Šķestere te saskata problēmas.
Pietrūkst psiholoģiskā atbalsta
Kā liecina 2010. gada nogalē veiktais biedrības pētījums Bērnu un jauniešu ar intelektuālās attīstības traucējumiem situācija Latvijā, ģimenēs, kurās aug bērni ar intelektuālās attīstības traucējumiem, problēmu ir ļoti daudz. Pētījuma dati liecina, ka ģimenes tiek atstātas bez psiholoģiskā atbalsta, kad ir uzzināta diagnoze. «Tas viegli var novest ģimeni pašizolācijā,» teikts pētījumā. Piemēram, 108 vecāki no 170 jeb 63,5 procenti pēc intelektuālo attīstības traucējumu diagnosticēšanas bērnam nesaņēma nekādu psiholoģisku atbalstu un 18,8 procenti atzina, ka viņiem tika sniegts tikai neliels psiholoģisks atbalsts.
Diemžēl bērniem ar viegliem vai vidēji smagiem intelektuālās attīstības traucējumiem diagnoze tikusi uzstādīta novēloti – tikai skolas vecumā, jo gandrīz puse no viņiem neapmeklēja bērnudārzu. «Savukārt 13,7 procenti bērnu un jauniešu ar intelektuālās attīstības traucējumiem nekad nav apmeklējuši skolu, un tas ir nepieņemami augsts rādītājs,» konstatēts pētījumā. «Ja pabeidz skolu, jaunietis pazūd, jo sistēma nav spējīga viņu uztvert un pabalstīt. Atbalsts ir vajadzīgs, lai viņš savu spēju robežās darītu pats. Diemžēl dzirdam no Latvijas Pašvaldību savienības, ka pašvaldībām naudas nav. Tāpēc pašvaldībām ir vieglāk šādus cilvēkus sūtīt uz aprūpes centriem,» konstatē I. Šķestere. Vecāku aptauja liecina, ka ļoti daudzi – vairāk nekā katrs trešais – ir saņēmuši piedāvājumu iekārtot bērnu kādā no ilgstošās aprūpes iestādēm. Būtībā tas nozīmē – atteikties no sava bērna.
Vecāki vēlas palīdzību pašvaldībā
Gandrīz visi pētījuma laikā aptaujātie vecāki ir norādījuši, ka viņu bērnam/jaunietim pilnvērtīgas dzīves nodrošināšanai būs nepieciešams vismaz viens, bet vairākumā gadījumu vairāki vietējā pašvaldībā pieejami sociālie pakalpojumi. Galvenokārt tas varētu būt dienas centrs, grupu dzīvoklis, kā arī darba iespējas. Jauniešiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem ir iespējams strādāt vienkāršu darbu (uzkopt telpas, novākt traukus u. tml.) vai arī strādāt specializētās darbnīcās. Vairāk nekā puse vecāku atzinuši, ka bērna dzīves kvalitātes uzlabošanai viņi labprāt izmantotu personiskā asistenta pakalpojumus.
Pētījuma autori secina, ka ģimenes vēlas izmantot vietējā pašvaldībā balstītus pakalpojumus, nevis ilgstošas sociālās aprūpes institūciju sniegtos pakalpojumus. Vienlaikus vecāki netic, ka viņu bērnam/jaunietim nākotnē būs iespēja saņemt nepieciešamos pakalpojumus – tik bēdīgu rezumējumu var lasīt jau minētajā pētījumā.
I. Šķestere gan cerīgi noteic, ka šobrīd Labklājības ministrija strādā pie jaunām pamatnostādnēm, kas ļaus cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem iekļauties un viņu ģimenēm – atgriezties sabiedrībā, tajā skaitā darba tirgū. Jo pašlaik kādam no ģimenes ir sevi gandrīz pilnībā jāvelta citādajam bērnam, atsakoties no darba un bieži vien – arī no atpūtas.