Augstākās tiesas priekšsēdētājs: Mūsu sodi ir pārāk bargi
Par ierosinātajām lietām pret pašiem tiesnešiem, uzticēšanos tiesām, sistēmas robiem, rindām un to mazināšanas iespējām, nemazinot spriedumu kvalitāti, Neatkarīgās intervija ar Augstākās tiesas (AT) priekšsēdētāju Ivaru Bičkoviču.
– Pēdējā laikā tiesnešu vārds izskanējis ne tajā pozitīvākajā kontekstā, pret pašiem tiesnešiem ierosinātas krimināllietas vai disciplinārlietas. Jūsuprāt, šādi kāzusi ir normāla parādība vai tomēr tiesnešu cunftē šādi pārkāpumi vērtējami bargāk? Vai arī te meklējami kādi robi tieslietu sistēmā?
– Protams, pilnīgi pamatoti tiesnešiem ir paaugstinātas prasības gan no ētiskā viedokļa, gan uzticamības viedokļa, šī latiņa noteikti ir augstāka nekā citās profesijās vai vidēji sabiedrībā. Vienlaikus neatradīsim nevienu valsti pasaulē, ieskaitot vecās demokrātijas, kur ik pa laikam neparādītos kādas problēmas, tiesnešu pārkāpumi vai neētiska rīcība. Cits jautājums, cik bieži tas gadās un vai tā ir sistēma. Organizācijas Providus rīkotajā diskusijā par korupciju nesen tika secināts, ka, lai arī sabiedrībā pastāv vispārpieņemts uzskats par korumpētību tiesu sistēmā, faktisku atgadījumu skaits ir ļoti neliels.
– Priekšstata neatbilstība realitātei?
– Tieši tā! Varam atminēties ar tiesnešiem saistītos pārkāpumus Latvijā kopš 90. gadiem. Tad bija tiesnesis Edvīns Balodis, kurš atļāvās piekrist skatīt lietu ārpus kārtas. Pēdējā laikā bija divas tiesneses – Irēna Poļikarpova un Beatrise Tālere, kur klasiskā izpratnē varam runāt par korupciju, materiālo ieinteresētību amata pienākumu negodprātīgā pildīšanā, lai arī ne par apzināti nelikumīgu lēmumu pieņemšanu, bet likumīgas rīcības pasteidzināšanu. Pēdējā laikā aktualizētais jautājums par Ziedoni Strazdu ir no cita lauciņa. Te mēs runājam nevis par tiesnesi, bet par valsts iestādes (Rīgas Zemgales priekšpilsētas) tiesas vadītāju, kurš, iespējams, fiktīvi nodarbinājis darbinieku.
– Vai darbiniekus.
– To mēs redzēsim.
– Vai var tā abstrahēties, nomest tiesneša mantiju? Vai tiesnesis nepaliek tiesnesis jebkurā gadījumā?
– Protams, skolas direktoram vai slimnīcas vadītājam šī latiņa nebūs tik augsta. Bet, ja runājam tieši par tiesas spriešanas kvalitāti, uzticamību pašam rezultātam, tam ar šo gadījumu nav tieša sakara. Tāpēc arī ir problemātiski ierosināt disciplinārlietu.
– Kā ar to īsti ir? Pēc tam, kad KNAB Strazdu aizturēja aizdomās par iespējamu fiktīvu tiesas darbinieku nodarbināšanu, tieslietu ministrs Jānis Bordāns jau augustā ierosināja disciplinārlietu, bet disciplinārkolēģija lietu nosūtīja atpakaļ ministram trūkumu novēršanai. Ministrs tomēr uzskata, ka materiāli ir pietiekami, lai sāktu lietu skatīt pēc būtības.
– Es disciplinārkolēģijā nedarbojos, tā ir pašpārvaldes institūcija, kura neatrodas manā pārraudzībā. Bet, tā kā viens no maniem vietniekiem – Pēteris Dzalbe – ir kolēģijas priekšsēdētājs, esmu ar viņu runājis un esmu informēts par to, ka ministrs pret Z. Strazdu ir ierosinājis disciplinārlietu kā par tiesas vadītāju par nolaidīgu savu amata pienākumu pildīšanu.
– Tad disciplinārlietu kolēģija nemaz nevar par Strazda lietu spriest?
– Negribu izdarīt pārsteidzīgus secinājumus. Disciplinārkolēģijas priekšsēdētājs, gatavojot jautājumu izskatīšanai sēdē, konstatēja, ka ir lēmums, bet nav lietas. Tas būtu līdzīgi, ja uz tiesu atsūtītu apsūdzības rakstu bez pašas krimināllietas, bez pierādījumiem tam, kas rakstīts apsūdzības rakstā. Lēmums tika nosūtīts atpakaļ ministram, norādot, ka nepieciešams pievienot arī pašu disciplinārlietu. Ministrs, iespējams, uzskata, ka nekas vairāk kā tikai šis viens lēmums nav vajadzīgs, jo tas atkal nosūtīts Tiesnešu disciplinārkolēģijai.
– Cik tad ilgi tā mētās viens otram atpakaļ?
– Konstatējot nepieciešamo dokumentu iztrūkumu, kolēģijas priekšsēdētājs pieņēma vienpersonisku lēmumu par lietas sūtīšanu atpakaļ, bet tagad atkārtoti saņemto dokumentu skatīs visa kolēģija, un lēmumam vajadzētu būt koleģiālam. Likumā ir nepārprotami norādīts, ka ir jāpievieno pārbaudes materiāli, kas apstiprina lēmumā paustos apgalvojumus.
– Ministrs taču arī ir jurists – viņš nesaprot, ka lietai jābūt attiecīgi noformētai? Ja viņš saka, ka pietiek ar esošajiem materiāliem, ka ir bažas, ka tiek novilcināta lietas izskatīšana, vai tā ir tikai viņa politiska pozīcija?
– Man ir grūti komentēt ministra rīcības argumentus. Ministrs tiešām ir jurists, nesen vēl bija advokāts. Bet man nav ne mazākā iemesla aizdomām par disciplinārkolēģijas ieinteresētību lietas vilcināšanā. Situācijā, kad ir ierosināts smagākais atbildības veids – kriminālprocess, kāda nozīme būtu vilcināt daudz vieglākā – disciplinārās atbildības procesa – virzību? Ko no tā iegūst?
– Kādu sodu disciplinārkolēģija varētu tiesnesim uzlikt?
– Tā var būt piezīme, rājiens, algas samazināšana uz laiku līdz vienam gadam, jā, var arī rosināt Saeimu atbrīvot tiesnesi no amata, līdzīgi kā tas šobrīd notiek ar Daugavpils tiesas tiesnesi Ernestu Jokstu, kurš arī ir tiesas priekšsēdētājs, bet kura pārkāpums saistīts ar tiesas spriešanu, nevis ar administrēšanu. Turklāt, rēķinoties ar nevainīguma prezumpciju, nevaram kaut vai teorētiski izslēgt attaisnojošu spriedumu. Un kas tādā gadījumā notiks ar šo disciplinārkolēģijas lēmumu? Kā to savietosim ar attaisnojošu spriedumu? Jeb otrādi – kolēģija pasaka, ka nav pārkāpumu, bet ir notiesājošs spriedums? Veidojas ļoti interesanta situācija, ja paralēli tiek virzīti divi procesi.
– Tad kāda jēga vispār disciplinārkolēģijai? Vai tai ir nozīme tikai kādu vieglāku pārkāpumu gadījumos?
– Kopš 90. gadiem pret tiesnešiem ierosināti vien daži kriminālprocesi, pāris kriminālprocesi ar notiesājošiem spriedumiem bija attiecībā uz Zemesgrāmatas tiesnešiem, un tas viss! Savukārt disciplinārlietas ir vidēji desmit gadā, kopumā šajos 20 gados – vairāki simti: par nokavētu rīcību, administratīviem pārkāpumiem, nolaidību, paviršību vai nespēju plānot savu darbu, kas pēdējā laikā ir īpaši aktuāli. Pēdējos gados visbiežāk tiek rosinātas disciplinārlietas par līdzīgiem pārkāpumiem kā Joksta gadījumā, kad tiesneši nav laikus uzrakstījuši spriedumu vai ir pārkāpuši citus procesuālos termiņus.
– Strazds pats lūdza Tieslietu padomi atbrīvot viņu no amata veselības stāvokļa dēļ, kam padome nepiekrita. Nebija tik slims?
– Iesniegumu tiesnesis rakstījis, atrodoties stacionārā, un acīmredzot subjektīvi jutās veselības problēmu dēļ turpmāk nespējīgs strādāt par tiesnesi.
– Tā jums nešķiet aizdomīga sakritība?
– Var jau mēģināt meklēt kādas likumsakarības, kāpēc tieši šobrīd tiesnesis Strazds ir saslimis. Bet jebkurā gadījumā Tieslietu padome šo viņa lūgumu neatbalstīja.
– Šajā kriminālprocesā par aizdomās turēto atzīta arī Rīgas apgabaltiesas tiesnese Skaidrīte Buivide, kas arī pēkšņi saslima. Abi tiesneši pēkšņi saslimst neilgi pēc liecību sniegšanas un izmanto tiesības nesniegt liecības slimības laikā – gluži tā pati kaite, ar ko cīnās tiesas citās lietās! Vai tas nemazina tiesnešu prestižu?
– Te varbūt nav vieta amata nosaukumam. Nevar teikt, ka to dara tikai tiesneši.
– Nesaku, ka to dara tikai tiesneši. Jau runājām, ka tiesnešiem šai latiņai jābūt augstākai.
– Esmu redzējis dokumentus, kas apstiprina tiesneša Strazda atrašanos stacionārā, esmu informēts par dokumentālu apstiprinājumu tiesneses Buivides saslimšanai, un man nav pamata teikt, ka viņi speciāli sevi noveduši līdz šādam stāvoklim. Kāpēc cilvēki šādās dzīves situācijās, iespējams, mēģina iegūt laiku pārdomām, paiet malā – tas drīzāk ir psihologu jautājums. Bet tas perspektīvā nekādi nemazina viņu atbildību par iespējamo likumpārkāpumu izdarīšanu.
– Ja padome rosinātu Strazdu atbrīvot no amata, vai tas kā mīkstinātu viņa atbildību?
– Nekādā veidā! Tas nekādi neietekmē uzsākto kriminālprocesu, kas iet savu gaitu. Turklāt Tieslietu padome pati nevar atbrīvot tiesnesi, tā var tikai to rosināt Saeimai.
– Tiesnešu disciplinārtiesa aicinājusi Saeimu no amata atbrīvot Daugavpils tiesnesi Ernestu Jokstu (ko Saeima arī izdarīja
18. oktobrī) par pilna sprieduma sagatavošanas termiņa neievērošanu. Jūs minējāt, ka spriedumu savlaicīga nesagatavošana ir diezgan izplatīta parādība, kas nereti, vismaz pēc tiesnešu teiktā, saistīta ar pārslodzi. Joksta gadījumā ir tikai viņa nolaidība, vai tur atspoguļojas šīs vispārējās tiesu problēmas?
– Šāds bargs sods Jokstam, iespējams, ir tādēļ, ka viņam šādi pārkāpumi nav pirmo reizi, kas liek domāt par viņa profesionalitāti un attieksmi pret savu amata pienākumu pildīšanu. Iepriekš, vadot disciplinārlietu kolēģiju, esmu skatījis vismaz vienu lietu attiecībā pret Jokstu, kur apstākļi bija līdzīgi. Ja lēmuma uzrakstīšana būtu nokavēta pirmo reizi, tad, iespējams, lēmums nebūtu tik bargs.
Bet, runājot par tiesnešu slodzi – vidēji tā Latvijas tiesnesim ir par lielu. Pēdējo dažu gadu laikā ir vairākkārt pieaudzis Latvijas tiesās esošo lietu skaits, bet tiesnešu skaits nav palielinājies. Slodze ir pieaugusi vairākkārt. Jau vairākos AT plēnumos esam runājuši par to, ka balansējam uz robežas starp kvalitāti un kvantitāti. No vienas puses, it īpaši civillietās, prasa ātrāk, vairāk, bet Augstākā tiesa kā augstākā tiesu instance nedrīkst strādāt šādā konveijera režīmā, jo tā ir pēdējā instance, kas pieliek lietā punktu, un šī paviršības vai steigas dēļ, iespējams, pieļautā kļūda vairs nav labojama. Pārslodze ir problēma, sekas ir ilgā gaidīšana uz lietu izskatīšanu.
– Bet vai lietas izskatīšana saprātīgos termiņos arī nav kvalitātes kritērijs?
– Protams, bet vienmēr darbu var izdarīt kvalitatīvāk, ja ir kaut neliela laika rezerve, kas ļauj rūpīgi iedziļināties lietas apstākļos, pārbaudīt un vērtēt pierādījumus utt.
– Kādas ir rindas dažādās instancēs un lietās?
– Lielākās problēmas ir Rīgā – gan rajona tiesas, gan Rīgas apgabaltiesa kā apelācijas instance ir noslogotības augšgalā. Mazāk noslogotas ir tiesas reģionos, kur ir mazāks iedzīvotāju blīvums, mazāk aktīva ekonomiskā dzīve, mazāk administratīvo iestāžu, kur nav lielo autoceļu. Ja tajās parādās kāda tiesneša vakance, vairākkārt esam to atdevuši pārslogotajām tiesām, jo īpaši Rīgas apgabaltiesai, nepalielinot kopējo tiesnešu skaitu, jo papildu finansējuma jau nav.
Agrāk mums bija problēmas un vairākas zaudētas lietas Strasbūras cilvēktiesību tiesā saistībā ar ilgajiem apcietinājuma termiņiem krimināllietās, kad apsūdzētie 90. gadu sākumā vairākus gadus apcietinājumā gaidīja spriedumu krimināllietā, it īpaši Rīgas apgabaltiesā, bet šobrīd šādu problēmu krimināllietās faktiski nav.
Taču, sākoties ekonomiskajai krīzei, kopš 2008., 2009. gada ļoti ievērojami ir pieaudzis civillietu skaits.
– Komercstrīdi?
– Lielā mērā. Daudzi cilvēki nespēja nomaksāt kredītus, līzingus, tika atbrīvoti no darba – tas viss veidoja lavīnveidīgu lietu pieplūdumu tiesās. Tiesnešu skaitam nepalielinoties, radās neizskatīto lietu uzkrājums. Komersantu vai citu lietā iesaistīto pušu neapmierinātība ir saprotama, jo nereti tā tiek traucēta vai apturēta finanšu līdzekļu aprite, radīti zaudējumi.
– Tagad komercstrīdus plāno skatīt vienā – Jūrmalas pilsētas – tiesā un noteikt to paātrinātu izskatīšanu – pirmajā instancē mēneša laikā, kasācijas kārtībā – trīs mēnešu laikā. Vai spēs to reāli izdarīt?
– Ir tāds projekts. Kaut kādā mērā, iespējams, tas varēs lietu kustību paātrināt, jo šobrīd tiesnesim nav likumīga pamata likt pagaidīt kādai agrāk ienākušai, bet mazāk svarīgai lietai. Paātrināta lietu skatīšanas kārtība noteikta arī attiecībā uz atjaunošanu darbā un vēl atsevišķu lietu kategorijām. Bet, būsim reālisti! Var gadīties, ka šo izņēmuma lietu būs vairāk nekā parasto, un izņēmuma lietu rinda būs tikpat gara kā parastā. Būtu tomēr jāizvērtē, vai esošā tiesu kapacitāte un noslogotība ļaus šos termiņus ievērot! Mazāk noslogotās tiesās tas neradīs problēmas, bet Rīgā, baidos, tas problēmu neatrisinās.
Savu labumu tiesu atslogošanai, cerams, dos mediācijas – noteiktu konfliktu risināšanas ārpus tiesas – ieviešana, atsevišķu lietu kategoriju, piemēram, laulības šķiršanas nodošana izskatīšanai notāriem, tiesas procesa vienkāršošana un rakstveida procesa piemērošanas paplašināšana, Zemesgrāmatu tiesnešu piesaistīšana atsevišķu lietu kategoriju skatīšanā.
– Vai pieminētie Kriminālprocesa likuma grozījumi, kas stājās spēkā 1. jūlijā, lai paātrinātu lietu skatīšanu, jau dod efektu?
– Līdz AT šis efekts nenonāk uzreiz, jo mums jāsagaida, līdz lietas iziet pirmās divas instances. Vajadzība pēc šiem labojumiem lielā mērā balstījās tieši tiesu praksē. Pēdējie skaitļi rāda, ka kopumā ir apstājies lietu pieaugums, tai skaitā civillietās, lai arī mazāk to nepaliek. Administratīvajās lietās vēl ir neliels kāpums, bet kopumā esam nostabilizējušies un jācer, ka, sakārtojoties ekonomiskajām attiecībām un uzlabojoties situācijai, lietu skaits un to izskatīšanas termiņi samazināsies. Arī noziedzība kā tāda un ierosināto kriminālprocesu skaits valstī pēdējos gados samazinās apmēram par 10%, tādēļ krimināllietu skaits tiesās nepalielinās.
– Nākamgad plānoti arī līdzekļi tiesnešu skaita palielināšanai Rīgas apgabaltiesas rajonu tiesām.
– Jā, vienā no pēdējām Tieslietu padomes sēdēm, balstoties uz TM statistikas un slodzes izvērtējumu, vērsāmies Saeimā ar lūgumu 2013. gada budžetā paredzēt līdzekļus vismaz piecām papildu štata vietām Rīgas tiesās, kas no slodzes, intensitātes un termiņu viedokļa ir jautājums numur viens.
– Ar Kriminālprocesa likuma grozījumiem ir ierobežotas iespējas atlikt pilna sprieduma sastādīšanu (varēs tikai vienu reizi). Vai ar esošo kapacitāti tas būs reāli izpildāms?
– Pilna sprieduma atlikšana ir viena no iespējām ietaupīt laiku. Tas ļauj lietas skatīt intensīvāk, bet nemazina kopējo darba apjomu, jo spriedums tiesnesim būs jāuzraksta tik un tā. Jau vairākus gadus laiku pa laikam notiek diskusijas par iespēju noteikt īpašus gadījumus, kad būtu sastādāms pilns spriedums, piemēram, ja tas tiek pārsūdzēts. Virknē lietu cilvēkus interesē tikai rezultāts, lai dotos pie tiesu izpildītāja, nevis uz vairākām lapām rakstīta motivācija, kas nereti nevienam, izņemot pašu tiesnesi, nav vajadzīgs.
Izskan gan pretarguments, ka mēs varbūt tam šobrīd neesam gatavi sabiedrības neuzticēšanās dēļ, jo cilvēkiem spriedums bez motivācijas var likties aizdomīgs. Bet varbūt kādreiz līdz tam nonāksim.
– Saeima rosina Krimināllikumā pastiprināt sodus par atkārtotiem smagiem noziegumiem – mūža ieslodzījumu pēc trešā smagā nozieguma, ko Saeima konceptuāli atbalstījusi. Vai tas arī neliecina par neuzticēšanos tiesnešiem? Jūsuprāt, sodi ir par maigu vai tiesneši?
– Jautājums ir par izskanējušo priekšlikumu atbilstību mūsu sodu politikas koncepcijai, atbilstību vairākiem pamatprincipiem, piemēram, soda individualizāciju, dubultās sodīšanas nepieļaujamību. Ar sodu bardzību vien noziedzību nesamazināsim. Būtiskāk ir noziegumu atklāt, un tikai tad ir jautājums par sodu.
Mūsu sodu sistēma salīdzinoši ir barga. Latvijā viens no biežāk lietotajiem ir brīvības atņemšanas sods. Nereti sabiedrībā valda priekšstats – jo ilgāks ir soda termiņš, jo būs labāk, nepadomājot, cik valstij izmaksā notiesāto turēšana ieslodzījumā un vai katram cilvēkam pašam ir tādi dzīves apstākļi, kādus valsts, cenšoties ievērot cilvēktiesības, nodrošina ar brīvības atņemšanu notiesātajiem. Tā gan ir ne tik daudz tiesnešu, cik valsts ekonomikas problēma.
Bet, arī no tiesnešu pozīcijām raugoties, Latvijas sodi patiešām ir bargi. Tādus sodus, kādi ir pie mums, piemēram, narkotiku jomā, kur minimālie sodi bija 7–10 gadi ieslodzījumā, nevar atrast civilizētās zemēs. Jābūt kaut kādai samērībai! Ir lietas, kurām ir prioritāte – cilvēka dzīvība, varbūt pēc tam mantiskie noziegumi. Katrā ziņā ieslodzīto mums ir pārāk daudz.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"