Bijušais premjera Eināra Repšes padomnieks, Policijas akadēmijas mācībspēks un apsardzes firmas SIA Venta analītiskās daļas vadītājs Jāzeps Meikšāns tiesā tiek izmantots jau otro reizi kā valsts apsūdzības liecinieks, lai sniegtu nepatiesas liecības pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu.
Pirmo reizi J. Meikšāns kā nepatiesu liecību sniedzējs tika izmantots t.s. operācijas Kurmis krimināllietā, kurā 2007. gadā tika apsūdzēts Drošības policijas 1. pārvaldes vadītājs apakšpulkvedis Arnis Indriksons par spiegošanu it kā A. Lemberga labā. Apakšpulkvedis tika attaisnots visās trijās instancēs, un tiesa atzina, ka J. Meikšāna liecības bijušas apzināti nepatiesas. Krimināllieta tika iztiesāta slēgtās sēdēs, taču informācija, ka kriminālprocess galvenokārt balstīts tikai uz J. Meikšāna nepatiesajām liecībām, izspraucās arī no tiesu ēku mūriem.
Vecā zupa
Tagad t.s. Lemberga prāvā J. Meikšāns, visticamāk, atkārto iepriekšējās tiesās stāstīto par savu darbību apsardzes firmā Venta, kur viņš it kā esot vācis ziņas par Ventspils uzņēmējiem, politiķiem, prokuroru Andi Mežsargu, aktieriem un žurnālistiem Ventspils mēra Aivara Lemberga uzdevumā. Pats gan viņš ar A. Lembergu nekad neesot ticies, bet attiecīgu uzdevumu viņam ir devis Ventas vadītājs, bijušais Rīgas kriminālpolicijas priekšnieks Aivars Valcis.
J. Meikšāns, līdzīgi kā Kurmja krimināllietā, stāstīja, ka par ziņu iegūšanu maksājis naudu privātajiem detektīviem, Valsts policijas un Drošības policijas darbiniekiem. Policijas struktūrās viņš iegādājies telefona savienojumu izdrukas, kā arī Drošības policijas veikto operatīvās izstrādes lietu pret bijušo premjeru Andri Šķēli. Viņš atkārtoti apgalvoja, ka
par informācijas iegūšanu amatpersonām maksājis naudu – devis kukuli.
Dažas dienas pirms A. Lemberga apcietināšanas J. Meikšāns labprātīgi atnesis viņa rīcībā esošos papīrus, kuros atspoguļota viņa paša un – kā viņš apgalvo – arī citu SIA Venta darbinieku savāktā informācija par personām. Tiesas sēdē neizdevās noskaidrot, no kurienes J. Meikšāns uzzinājis, kāpēc tieši šie papīri jānes uz prokuratūru un kad tas ir jādara. Tiesnesis B. Geimans noņēma šo jautājumu.
Cita starpā, J. Meikšāns prokuroriem bija aiznesis papīru, uz kura rakstīts «Ziņojums». Tajā atreferēti novērojumi par A. Mežsarga iznākšanu no prokuratūras ēkas, apģērbu un iesēšanos taksometrā u. tml. «Ziņojuma» beigās norādīts: «Tika noskaidrots Valmieras drāmas teātra aktrises Līvas Krūmiņas mobilais tālrunis (..) Tika noskaidrota Neatkarīgās Rīta Avīzes žurnālista Rituma Rozenberga epasta adrese.»
Operatīvais varoņdarbs?
Šis papīrs tiesā no J. Meikšāna puses tika prezentēts kā SIA Venta darbības sasniegums A. Lemberga labā, un to esot sastādījis SIA Venta vecākais inspektors, kurš vienlaikus bija arī akciju sabiedrības Preses nams apsardzes priekšnieks.
Prokurors Jānis Ilsteris vaicāja J. Meikšānam, kādēļ «ziņojumā» tapuši ieraksti par aktrisi un žurnālistu, uz ko operatīvās darbības klasiķis atbildēja, ka a/s Preses nams drošības dienesta priekšnieks viņam teicis, ka šis ir cilvēks, kurš strādā un apkopo informāciju. «Būtu interesanti tikt pie viņa kompjūtera, jo tur ir ļoti daudz interesantas informācijas,» operatīvās darbības nozīmīgu mērķi J. Meikšānam norādījis a/s Preses nams apsardzes priekšnieks.
Tad J. Ilsterim palīgā nāca prokurors Juris Juriss un vaicāja, vai J. Meikšānam pašam personīgi ir bijuši kontakti ar šo žurnālistu. J. Meikšāns atbildēja, ka esot saticies ar viņu vienu reizi «kafejnīcās». Vaicāts par to, kāds bija tikšanās mērķis, J. Meikšāns atbildēja, ka tā bijusi informācijas apmaiņa, un vēl piebilda, ka tikšanās laikā abi runājuši par personām, «par kurām interesējies A. Lembergs».
Melu labirintā
Patiesībā šīs publikācijas autors – t.i., žurnālists, par kuru bija runa tiesas zālē – pirmo reizi dzīvē J. Meikšānu ieraudzīja Rīgas apgabaltiesas zālē šeit aprakstītās tiesas sēdes laikā. Pirms tam R. Rozenbergs nekad un nekur ar J. Meikšānu nav ticies, kā arī nav veicis ar viņu nekādu informācijas apmaiņu.
Melīgs varētu būt arī J. Meikšāna apgalvojums, ka a/s Preses nams apsardzes priekšniekam bijušas problēmas piekļūt a/s Preses nams strādājoša žurnālista datoram un tāpēc tas būtu jāmēģina darīt operatīvā veidā personām no malas. Vēl jo vairāk tāpēc, ka žurnālists apsardzes priekšnieku pazina kā profesionālu sava darba veicēju un satiekoties gandrīz ik rītu viņu sveicināja.
A/s Preses nams bija ļoti liels uzņēmums, kura ēkā strādāja vairāki tūkstoši cilvēku; uzņēmumam bija drošības problēmas, piemēram, sakarā ar zādzībām no tipogrāfijas (tobrīd viena no lielākajām valstī), līdz ar to grūti noticēt, ka apsardzes priekšniekam bija laiks vēl arī nodarboties ar tik komplicētu un laikietilpīgu lietu kā kādas personas ārējā novērošana.
Visbeidzot R. Rozenberga epasta adrese vienmēr ir bijusi un joprojām ir publiska. Tās iegūšana nav un nevar būt izziņas veicēja sasniegums, par ko tiek maksāta atlīdzība.
Par J. Meikšāna liecību melīgumu Neatkarīgā ir informējusi Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu palātas tiesnesi, tiesas sastāva priekšsēdētāju A. Lemberga lietā Borisu Geimanu, paužot aicinājumu «izvērtēt liecinieka J. Meikšāna sniegto liecību patiesumu un vērtēt, vai, gatavojot spriedumu, nebūtu lietderīgi pieņemt blakus lēmumu par apzināti nepatiesu liecību sniegšanu».
Melus ignorē
Jāatgādina, ka arī A. Indriksonam izvirzītās apsūdzības galvenais mērķis bija ar liecinieka J. Meikšāna palīdzību diskreditēt A. Lembergu, lai 2007. gadā izmeklēšanas tiesnesim pamatotu A. Lemberga apcietinājuma nepieciešamību. 2008. gada 14. janvārī Rīgas Centra rajona tiesa apakšpulkvedi attaisnoja, un tiesas spriedums atspoguļoja, ka J. Meikšāns sniedzis nepatiesas liecības. «Es policijā strādāju gandrīz 20 gadu, bet nekad vēl nebiju redzējis, ka prokuratūra sniedz tiesā lietu, ko balsta tikai uz murgiem,» tolaik Neatkarīgajai atzina pats A. Indriksons. Prokuratūra iesniedza apelācijas protestu, taču zaudēja arī Rīgas apgabaltiesā. Bet 2008. gada 29. augustā Augstākas tiesas Senāts noraidīja un atstāja negrozītu Rīgas apgabaltiesas spriedumu.
Pēc kasācijas instances tiesas lēmuma A. Indriksons vērsās Drošības policijā ar iesniegumu par kriminālprocesa uzsākšanu pret J. Meikšānu, par apzināti nepatiesu liecību sniegšanu, kas tika atzīts apelācijas instances tiesas lēmumā. Drošības policija pārsūtīja iesniegumu Ģenerālprokuratūrai. Bez īpašas motivācijas 2008. gada 30. oktobrī Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Pirmstiesas izmeklēšanas uzraudzības nodaļas prokurore Anita Cēsniece pieņēma lēmumu par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu. Prokurores lēmums tika pārsūdzēts virsprokuroram Arvīdam Kalniņam, kurš arī noraidīja sūdzību. Visbeidzot 2008. gada 28. novembrī A. Indriksons ģenerālprokuroram Jānim Maizītim nosūtīja sūdzību ar lūgumu atcelt prokurores A. Cēsnieces un virsprokurora A. Kalniņa lēmumus un uzsākt kriminālprocesu pret J. Meikšānu. Taču arī ģenerālprokurors J. Meikšānu, visticamāk, kā prokuroriem vērtīgu liecinieku, pasaudzēja.