Kultūras ministrijai līdz 2013.gada 1.februārim jāsagatavo konceptuāli priekšlikumi par Latvijas kultūras kanonu, kas kļūtu par nozīmīgu instrumentu sabiedrības saliedētības, kultūras un izglītības politikā, to šodien, 12.septembrī, Saeimas Sabiedrības saliedētības komisija tikšanās laikā uzdeva kultūras ministrei Žanetai Jaunzemei-Grendei.
Kultūras kanons ir vienota kultūrvēsturisko vērtību sistēma, kas ir pamatā saliedētai sabiedrībai, norādīja komisijas priekšsēdētājs Ilmārs Latkovskis.
„Kultūras kanona nepieciešamību šovasar aktualizēja Lielbritānijas latviešu jaunās diasporas interese par to, kas būtu pirmais, ko viņu bērniem vajadzētu apgūt no latviešu kultūras. Runājot par starpnacionālo integrāciju Latvijā, ļoti svarīgs ir arī jautājums, kas ir Latvijas krievu kultūra. Nav runas par Puškinu vai Krutoju. Kas ir tā Latvijā radītā krievu kultūra, ko mēs varētu ievietot Latvijas kultūras kanonā?” jautājuma aktualitāti pamato I.Latkovskis.
„Piederības sajūta vienai kultūrai – tas ir vienotas nācijas un sabiedrības saliedētības stūrakmens. Pēdējā gada laikā inspirētie referendumi sabiedrības saliedētību ir devalvējuši par ļoti virspusējiem latviešu un krievu attiecību jautājumiem. Steigā, sagramstot dažādus integrācijas pasākumus, pazūd jēga par kultūru kā vienotu pamatu. Tāpēc, manuprāt, svarīgi uzsvērt kultūras kanona jautājumu,” saka komisijas priekšsēdētājs.
Pēc referenduma par valsts valodas statusu krievu valodai šī gada februārī ir notikušas diskusijas, kurās secināts, ka jāmeklē kopīgais nevis atšķirīgais Latvijā dzīvojošo tautu kultūrās, teica Ž.Jaunzeme-Grende.
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce atzina, ka mūsu valsts kultūras kanons tika izstrādāts 2007. un 2008.gadā, taču, sākoties krīzei, tas ticis nepelnīti aizmirsts. Kultūras kanons ir mūsu valsts vērtību kopums jeb ceļa stabiņi, pēc kuriem vadīties, dzīvojot Latvijā, norāda M.Lāce.
Veidojot Latvijas kultūras kanonu, tika ņemts vērā gan Dānijas, gan Nīderlandes piemērs, norāda I.Latkovskis. Piemēram, Nīderlandē diskusiju par kanona izveides nepieciešamību izraisīja augošā imigrantu plūsma, bažas par Nīderlandes vēstures un kultūras nezināšanu, un arvien aktuālāks kļuva jautājums, ko nozīmē būt nīderlandietim, norāda Sabiedrības saliedētības priekšsēdētājs.
Arī Ārlietu ministrijas Drošības politikas un starptautisko organizāciju direkcijas vadītāja un bijusī Latvijas Republikas vēstniece Nīderlandes Karalistē Baiba Braže norādīja, ka Nīderlandes jauniešu primitīvās zināšanas par valsts kultūras vērtībām un vēstures attīstību bija viens no iemesliem Nīderlandes kultūras un vēstures kanona izveidei. Lai nezaudētu labklājības valsts statusu, Nīderlandes valdība valsts izglītības sistēmas reformēšanai izstrādāja rekomendācijas, tostarp rekomendāciju par Nīderlandes kultūras un vēstures kanona izveidi, kas ticis integrēts izglītības sistēmā, norādīja B.Braže.