Īriete atrod Latvijai svarīgas vēsturiskās liecības
Tieši 21. augustā, Latvijai tik svarīgā datumā, Latvijas vēstnieks Īrijā Pēteris Kārlis Elferts un avīzes Sveiks! redaktore Sandra Bondarevska tikās ar Diedri Breidiju, kura vēstniecības rīcībā nodeva vēsturiskas liecības par Īrijas pīpju fabrikas Peterson of Dublin līdzīpašnieku, latvieti Kārli Pētersonu un viņa dzimtu.
Starp dokumentiem ir arī vēsturiski dokumenti par Latvijas Republikas proklamēšanu.
Starp dokumentiem ir arī Zigfrīda Annas Meierovica 1918. gada 18. novembrī rakstīta vēstule ar aicinājumu noklausīties ziņojumu par Latvijas nākotnes izredzēm un uzdevumiem Latviešu legācijas telpās 1918. gada 24. novembrī. Vēstulei pievienots Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes ārlietu ministra Artura Džeimsa Belfūra 1918. gada 11. novembra personiskās notas noraksts par Latviešu Pagaidu nacionālās padomes kā de facto neatkarīgas struktūras atzīšanu. Vēstniecība saņēmusi arī Z. A. Meierovica vizītkarti ar personīgu piezīmi par to, ka Latvijas Republika proklamēta.
Patiesībā šis atradums bija kā zibens spēriens no skaidrām debesīm – nevienam, nedz D. Breidijai, nedz arī P. K. Elfertam un S. Bondarevskai nebija ne jausmas, ka starp vēsturiskajām liecībām varētu atrasties tik īpaši dokumenti. Īriete bija atsevišķā aploksnē salikusi dokumentus un vēstules, kas rakstītas viņai nesaprotamā valodā. Un, lūk, šāds vērtīgs atklājums!
S. Bondarevska un Latvijas vēstnieks Īrijā ir vēstures pētnieki, kuriem meklēt dažādas liecības ir sirdslieta. Tā pirms diviem gadiem tika sākta pēdu dzīšana latvietim K. Pētersonam – cienījamam kungam, kuram pagājušā gadsimta sākumā piederēja daļas gan pīpju fabrikā, gan veikaliņi. Viens no pīpju veikaliem atradās tajā pašā namā, kurā šobrīd mitinās avīzes Sveiks! redakcija, Neatkarīgajai stāsta S. Bondarevska. Meklējot dažādus materiālus, viņa uzdūrās uz K. Pētersona meitu Izoldi Pētersoni, kura 1961. gadā bija viena no trim starptautiskās kustības Amnesty International nodaļas dibinātājām Īrijā – tātad sieviete, kura lika pamatus cīņai par politiski ieslodzīto atbrīvošanu. Izoldei nebija bērnu, bet toties bija krustmeita, vārdā Anna Breidija. Vasaras sākumā S. Bondarevskai izdevās sadabūt viņas telefona numuru, taču, par spīti tam, ka viņa ierunāja vairākus ziņojumus autoatbildētājā par vēlmi aprunāties par Pētersonu ģimeni, atbildes nebija. Līdz burtiski pirms dažām dienām atskanēja Diedras zvans: mamma Anna esot nule nomirusi. S. Bondarevska lūdza D. Breidiju satikties, viņa labprāt tam piekrita un uz tikšanos vēstniecībā paņēma līdzi mammas mājās atrastās vērtības – Pētersonu ģimenes pases, fotogrāfijas, vēstules, starp kurām bija arī A. Z. Meierovica vēstule. Visticamāk, ka D. Breidija atļaus šīs liecības atstāt Latvijas pārziņā, cer S. Bondarevska.
Lai arī pavisam netīšām Latvija ir kļuvusi vēsturiskajiem materiāliem bagātāka un Sveiks! redaktores pētījumam nākuši klāt ļoti svarīgi materiāli, tomēr darbs pie Pētersonu ģimenes vēstures pētīšanas vēl turpināsies. Sandra ir apņēmības pilna savākt materiālus gan Latvijas pusē, gan arī doties pat uz Hamburgu, kur ir apglabāts Īrijā reiz slavenais latvietis.