Juristu garantētās tiesības jebkuram tiesāties ar jebkuru noved līdz rezultātam, ka izmantot šīs tiesības drīkst tikai bagātie.
Skaidrs apliecinājums latviešu tautas parunai «neej ar stipro lauzties un ar bagāto tiesāties» ir Ventspils domes un Ventspils brīvostas valdes priekšsēdētājs Aivars Lembergs. Savā ienākumu deklarācijā par pagājušo gadu viņš uzrādīja 595 917 latu – praktiski neko, ja salīdzina viņa ienākumus ar starptautiskās korporācijas Vitol ienākumiem tajā pašā laikā. Korporācijas mājas lapa gan uzrāda tikai uzņēmuma 2011. gada apgrozījumu 297 miljardu (ne miljonu!) ASV dolāru (vairāk nekā 30 Latvijas valsts gada budžetu) apmērā un apsveic pati sevi ar 46 peļņu nesušiem gadiem. Cik lielu peļņu – nav teikts, bet kaut daži procenti no 150 miljardiem latu ir vairāki miljardi latu; un naftas laukus (naftas u.c. stratēģisko izejvielu ostas un globālās plūsmas) neviens neapsaimnieko dažu peļņas procentu dēļ. Vitol priekšrocības rada ne vien naudas daudzums, bet arī darbošanās daudzās valstīs. Tas nozīmē jau iestaigātus ceļus uz šo valstu tiesām u.tml. iestādēm.
Vitol ir sazarota uzņēmumu struktūra, no kuras Ventspils ostā darbojas viens, bet ar Ventspils brīvostas valdes priekšsēdētāju tiesājas pavisam cits uzņēmums jeb uzņēmumi. Lietas būtība ir tā, ka Vitol ir izdevies uzspiest šo tiesāšanos nevis Latvijā, bet Lielbritānijā, kas nozīmē daudz lielākus tiesāšanās izdevumus. A. Lemberga ienākumu deklarācijā kā izdevumi par juridiskajiem pakalpojumiem pērn uzrādīti 115 629 lati, 253 288 Lielbritānijas mārciņas un 78 780 eiro, t.i., lielākā daļa no gada ienākumiem. Šie izdevumi pērn un šogad it kā būtu attaisnojušies. Instance ar oficiālo nosaukumu Anglijas un Velsas Augstās tiesas Karalienes sēdekļa Komerctiesa pēc vairāk nekā gadu ilgušas lietas izskatīšanas jūlija sākumā nolēma, ka tai nemaz nav daļas gar Latvijas pilsoni A. Lembergu. Tomēr Vitol draud, ka tiesāšanās turpināsies. Prasītāji Londonas procesā bija ārzonu firmas, kas pieder Latvijas kuģniecībai un caur to – Vitol. Prasītāju viedokli par procesu uzņēmās paust Latvijas kuģniecība valdes priekšsēdētāja Saimona Bleida personā. Viņš atzina, ka tiesas «lēmums izraisa šaubas par Lielbritānijas spēju izmantot tās jurisdikciju attiecībā uz šo konkrēto prasību personīgi pret Aivaru Lembergi», bet tas nekas: «Tuvākajos gados, visticamāk, tiks uzturēts liels skaits tiesvedību dažādās jurisdikcijās, ieskaitot ne tikai Lielbritāniju, bet arī dažādas ārzonu valstis.» Visticamāk – ja A. Lembergs nedarīs to, ko prasa Vitol. Tad pietiktu sarīkot nevis «daudzas», bet vēl tikai dažas tiesvedības, lai to izmaksas pārsniegtu A. Lemberga gada ienākumus.
Prasītāji turas pie pārliecības, ka tiesas spriedums kalpos par precedentu, uz kura pamata nākamās prasības tiks nevis nepieņemtas izskatīšanai, bet pieņemtas un izskatītas tāpat kā pirmā prasība. Izskatītas gadiem ilgi – vairāk neko viņiem nevajag. «No viņu puses tā ir nelabticīga rīcība,» saka A. Lemberga advokāte Vineta Čukste. «Viņu advokāti taču labi apzinās, ar ko procesi beigsies, bet tik un tā uztur prasības, kas galu galā tiks noraidītas.» Lai tā notiktu, ar V. Čukstes pakalpojumiem nepietiek. Viņa stāsta, ka tikai teorētiski Eiropas Savienības valstu tiesās drīkstētu uzstāties citu ES valstu advokāti. Katrā valstī tiesu sistēmai ir savas īpatnības, kuras ārzemnieki nezina vai nespēj pārliecināt tiesnešus, lai tie ārzemniekus nopietni uzklausītu. Tas rada iespaidu, ka tiesa pieņēma pirmo un varbūt jau nākamās prasības pret A. Lembergu, domājot nevis par lietas būtību, bet par honorāriem, kādus gan no prasītājiem, gan atbildētājiem saņem angļu juristi.