Aivars Līnis: KNAB izmanto, lai izrēķinātos ar cilvēkiem

KNAB no iecerētā «izmeklēšanas orgāna» pārtapis «izrēķināšanās orgānā», kuram tiek piespēlēta informācija, uz tās pamata uzsākti kriminālprocesi un izvērsta klusa spīdzināšana pret valdošajai elitei nevēlamām personām, secina bijušais Dailes teātra direktors Aivars Līnis, kurš pērnā gada nogalē saņēma zinu, ka pret viņu izbeigta KNAB ierosinātā krimināllieta «noziedzīga nodarījuma sastāva trūkuma dēļ».

A. Līņa bēdu stāsts aizsākās 2009. gada rudenī. KNAB viņu apsūdzēja pēc Krimināllikuma 177. panta 3. daļas Par krāpšanu, ja tā izdarīta lielā apmērā vai ja to izdarījusi organizēta grupa. KNAB izmeklētāji bijuši pārliecināti, ka A. Līnis, strādājot Eiropas Komisijas delegācijā Latvijā par grāmatvedi, viltojis maksājumu un bankas dokumentus. Apsūdzība gandrīz triju gadu laikā sadrupa, līdz pērnā gada nogalē izmeklētāji atzinuši, ka viņu pieņēmums par A. Līņa noziegumiem bijis vien sazvērestības teorijas vērts.

Tā paša gada rudenī pret A. Līni tika celta vēl viena apsūdzība saistībā ar noslēgto konsultāciju līgumu ar Nacionālā teātra direktoru Ojāru Rubeni. Arī šī krimināllieta ir beigusies, jo A. Līnis un O. Rubenis vainu atzina un saņēma sodu – sabiedriskos darbus.

Traucē projektiem

Sarunā ar Neatkarīgo A. Līnis atminējās, ka 2009. gada rudenī divu kriminālprocesu dēļ sabiedrības acīs kļuvis par noziedznieku un tobrīd nav sapratis, kāpēc tiek represēts. Virknējot notikumus, atminoties dažādu amatpersonu rīcību, atskārtis, ka tolaik bijis pamatīgs traucēklis nekustamo īpašumu attīstības projektiem, to skaitā projektam Bruņinieku un Brīvības ielas stūrī. Viņa traucēšana izpaudusies vēlmē līgumos iestrādāt garantijas teātrim gadījumā, ja projekta realizācijas laikā Dailes ēkai radīsies plaisas sienās no vibrācijas vai kas tamlīdzīgs, kas būtu jānovērš pašiem projektu attīstītājiem. Tāpat viņš rūpējies, lai ne būvniecības laikā, ne arī pēc tam netiktu traucēta piekļuve teātrim. Stūrgalvīgā nepiekāpība projektu attīstītāju priekšā neesot patikusi nedz Kultūras ministrijas, nedz Rīgas domes amatpersonām, nedz ar biznesu saistītajiem aktieriem.

«Tolaik virmoja projekti, kā lietišķāk attīstīt Dailes teātra rajonu. Viens no tādiem bija Šarlotes namu un tās priekšsēdētāja Voldemāra Freivalda plāns būvēt pazemes autostāvvietu. Neesmu nekāds ortodoksālais atpakaļrāpulis. Saprotu, ka dzīve attīstās un Rīgas centrā nepieciešamas mūsdienīgas autostāvvietas. Taču biju iedomājies, ka man jāsargā teātris no visiem riskiem. Rīgas domē man ieteica, lai netraucēju cilvēces progresam. Kultūras ministrijā saņēmu netiešus pārmetumus, kāpēc projekta saskaņošana kustas tik lēni, es taču esot direktors, lai rīkojos ātrāk, nevis meklēju utis. Viens no dokumentiem saistībā ar šo projektu gandrīz gadu bija nogulējis uz mana galda, jo uzskatīju, ka Freivaldam jānāk pie teātra direktora, jo viņam vajag šo dokumentu, nevis teātra direktoram jāskrien pie Freivalda. Manā kabinetā Freivalds kliedza: «Ko tu iedomājies? Mums ar ministriju viss ir sarunāts! Ja vajadzēs, atsauksim ekspertus, kuri paziņos, ka Dailes teātris uzbūvēts uz plūstošām smiltīm, un jūs visus nākamajā dienā no šejienes izdzīs ārā.»

Arī tu, Brut!

A. Līnis: «Freivalds nebija vienīgais, kurš man norādīja, ka es rīkojos kādam ne pa prātam. Cita starpā mums bija aktieris, kurš ir arī uzņēmējs un tai laikā bija cieši saistīts ar Rīgas kā kultūras galvaspilsētas orgkomiteju. Viņš vairākas reizes nāca pie manis un teica: «Aivar, Dailes teātrim nevajag to lielo zāli. To vajag atdot Rīgas pilsētai, lai tai būtu multimediāls kultūras centrs, teātrim pietiks ar mazo kamerzāli.» Paziņoju, ka man pret šādu priekšlikumu ir klaji negatīva nostāja. Otrā sarunā ar mani aktieris deva smalkus mājienus, ka nevajagot domāt par to, ka mans stāvoklis amatā ir tik stabils. Tie bija brīdinājumi ar mērķi, ka man vajadzētu kļūt pielaidīgākam pret viņa ideju. Biju naivs un cietpaurains, jo uzskatīju, ka esmu iecelts amatā, lai aizstāvētu teātra intereses. Pēc neilga laika teātrī izveidojās četru piecu cilvēku grupiņa, kurai es kļuvu ļoti netīkams.

Tai laikā vēl darbojās aģentūra Jaunie trīs brāļi, kuru vadīja tagad nelaiķis Zigurds Magone. Viņš tika man piestiprināts kā uzraugs NATO samita laikā. Mēs kļuvām labi paziņas. Reiz Magone man vaicāja, kāpēc cilvēkus bez maizītes esmu atstājis, jo viņiem šajos projektos esot bijis paredzēts sviestiņš. Šo cilvēku skaitā viņš nosauca ļoti augstas Kultūras ministrijas amatpersonas,» atminējās A. Līnis.

Līgums ar Rubeni

Pēc A. Līņa stāstītā, ja Kultūras ministrija būtu vēlējusies, lai viņš turpina strādāt un rūpēties par Daili, kriminālprocess saistībā ar viņa iepriekšējo grāmatveža darbu neesot bijis šķērslis, jo viņam nav ticis piemērots nekāds drošības līdzeklis. Lai tiktu no viņa vaļā, izmantota provokācija ar konsultāciju līgumu. «Kad valstī sākās algu samazināšana, pie manis bija atnācis kolēģis Ojārs. Pie manis trijatā ar augsto Kultūras ministrijas darbinieci apspriedām situāciju, ko darīt ar straujo algu samazinājumu, kurš, atceļot vadības līgumus, mums, teātru direktoriem, izrādījās īpaši sāpīgs. Augstu stāvošā kundze mums deva padomu: «Jūs divi esat speciālisti. Lūdzu, konsultējiet viens otru un attiecīgi par to saņemiet atlīdzību.» Sākās interesantas lietas. Līgumu sastādīja juristi. Vai viņi to palaida garām, vai apzināti ignorēja, bet pēc likuma mēs viens otru drīkstētu konsultēt un par to saņemt atlīdzību, ja vien tam rakstiski piekristu Kultūras ministrija. Pēc juristu sastādītā līguma parakstīšanas zibenīgi sākās kriminālprocess. Saprotot kļūdu, ka nedrīkst uzticēties juristiem, abi piekritām, ka esam vainīgi, zibenīgi atmaksājām no teātriem saņemto naudu, pat ieskaitot bankas transakcijas procentus,» atminoties tā laika šausmas, stāstīja bijušais teātra direktors.

Baidoties no iespējamiem tiesas procesiem, A. Līnis kategoriski atteicās nosaukt gan augstās amatpersonas uzvārdu, kura ieteikusi viņam parakstīt līgumu ar O. Rubeni, gan aktiera uzvārdu, kurš saistīts ar biznesu.

Klusā spīdzināšana

Kriminālprocesos A. Līni aizskārušas nevis izmeklētāju veiktās procesuālās darbības, bet gan negatīvā un tendenciozā publicitāte, kurai toni uzdevuši nevis žurnālisti, bet gan augstas KNAB amatpersonas. «Pēc kratīšanas augsta KNAB amatpersona atļāvās publiski elektroniskā plašsaziņas līdzeklī paziņot, ka tie, kuri jau iepriekš ir zaguši, zog un zags vēl. Viņa nevis varbūtības formā, bet jau apgalvojuma formā norādīja, ka es esmu zadzis. Un to viņa paziņoja vēl pirms izmeklēšanas. Visas procesuālās darbības nez kādēļ notika ar milzīgu publicitāti. Tur bija jūtams viens režisors. Mani mēģināja ietekmēt arī psiholoģiski. Reiz divi KNAB darbinieki sarunājās tā, lai es to dzirdētu: «Šoreiz mēs visus iesēdināsim.» Tā viņi kādu laiku runāja, tad kaut kur uz ilgu laiku aizgāja, laikam lai manī radītu sprindzinājumu. Tad atnāca viens no viņiem un draudzīgi teica, lai parakstu visus papīrus, ka esmu vainīgs. Kad atteicos, ienāca otrs ļaunais darbinieks un sāka man draudēt, kas tik viss mani cietumā nesagaidīšot. Pratināšana sākās vienpadsmitos no rīta un beidzās desmitos vakarā. Skaidrs ir viens – KNAB tieši vai pastarpināti pilda pasūtījumus. KNAB bija paredzēts kā izmeklēšanas orgāns, bet tagad tas kļuvis kā izrēķināšanās orgāns. Tam piespēlē informāciju, sākas izmeklēšana, un tādējādi sākas cilvēka klusā spīdzināšana. Mana reputācija tagad ir sagrauta, un ir milzīgas problēmas, domājot par to, kā aizvilkšu līdz pensijai, ar ko nodarbošos,» ar rūgtumu stāstīja A. Līnis.