Krimināllietu kolēģija tiesneša Borisa Geimana vadībā uzlikusi par pienākumu maksātnespējīgās akciju sabiedrības Venceb administratorei 15,53% no maksātnespējas procesā iegūtajiem līdzekļiem ieskaitīt Rīgas apgabaltiesas depozīta kontā, jo 15,53% «patieso labuma guvēju tiesībām» kompānijā uzlikts arests.
Maksātnespējas procesa speciālisti neslēpj emocijas par šo lēmumu. Vieni to sauc par juridisku katastrofu, citi tajā saskata jaunu precedentu, kā apiet likumā noteikto kārtību.
Prokuroru izpratne
Lai gan arests nav uzlikts Venceb mantai un pat ne šīs uzņēmējsabiedrības akcijām, pirms mantas izsoles uzņēmuma maksātnespējas administratore Maija Andersone – drošs paliek drošs – vērsās Rīgas apgabaltiesā pie t.s. Lemberga procesa priekšsēdētāja, lūdzot paziņot, vai nepastāv kādi šķēršļi mantas pārdošanai sakarā ar «patieso labuma guvēju tiesībām» uzlikto arestu. Tiesā notika debates par šo jautājumu, un divi Ģenerālprokuratūras prokurori – Aivis Zalužinskis un Juris Juriss – pauda viedokli, ka mantas pārdošanai nekādu šķēršļu nav, bet iegūtie līdzekļi arestēto «patieso labuma guvēju tiesību» apmērā būtu jāieskaita valsts kontrolētā depozīta kontā, paturot tajā līdz galīgā nolēmuma pieņemšanai kriminālprocesā. Kā jau t.s. Lemberga prāvā pierasts, tiesa B. Geimana vadībā atbalstīja prokuroru viedokli un uzlika par pienākumu 15,53% līdzekļu ieskaitīt Rīgas apgabaltiesas kontā.
Neatkarīgās aptaujātie juristi šādu lēmumu sauca par absurdu, jo maksātnespējas process tiek organizēts kreditoru, nevis uzņēmuma akcionāru (kur nu vēl patiesā labuma guvēju!) interesēs.
Akcionāru intereses – pēdējās
Nedz ar konkrēto krimināllietu, nedz Venceb maksātnespējas procesu nesaistīts maksātnespējas administrators un advokāts Elvijs Vebers uzsvēra, ka «neviens likums nenosaka šādu kārtību» un «tas ir absolūti nepieņemami, ka tiesa vadās pēc kaut kādiem apšaubāmiem lēmumiem vai kaut kādiem iekšējiem apsvērumiem. Maksātnespējas administrators jau nepārdod sabiedrību vai tās daļas. Maksātnespējīgais uzņēmums joprojām pieder tā dibinātājiem, bet administratora primārā funkcija ir apmierināt kreditoru kopuma intereses. Viņam jāpārdod aktīvi un līdzekļi jāsadala proporcionāli kreditoru pieteikumam.
Administratoram nav jārūpējas par akcionāru interesēm. Likumā ir noteikta secība, kādā tiek apmierinātas kreditoru intereses – vispirms darbinieki, tad nodokļu parādi utt. Šajā sarakstā pats pēdējais ir akcionārs.» E. Vēbers arī atgādināja kādu presē plaši aprakstītu piemēru ar Andreja Ēķa piederošajai kompānijai Neatkarīgie nacionālie mediji (LNT kādreizējā īpašniece) akcijām uzlikto arestu. «Mātes uzņēmuma akcijām uzliktais arests nenozīmē, ka nevar pārdot kompānijas aktīvu – meitas uzņēmumu. Prokuratūra un tiesa šajā gadījumā noplātīja rokas un atzina, ka likums nav pārkāpts,» teica E. Vebers. «No šādas tiesas rīcības cieš nevis patiesā labuma guvējs, bet kreditori, kuriem nav nekāda sakara ar kriminālprocesu. Tas viņiem rada zaudējumus. Ja ar likumu nepamatots lēmums radījis zaudējumus, tad kreditoriem ir prasījuma tiesības pret valsti,» brīdināja advokāts.
Papildu zaudējumi
Arī maksātnespējas administrators Kristaps Andersons tiesas lēmumu vērtēja kā subjektīvu, kas «rada papildu zaudējumus un mazina maksātnespējas procesa efektivitāti. Tāpat kā kriminālprocesam, arī maksātnespējas procesam jābūt samērīgam. Mēs varam pieņemt, ka procesa virzītājs domā – šī iesaldētā līdzekļu daļa varēs pāriet valsts īpašumā vai attaisnojoša sprieduma gadījumā tiks atdota patiesā labuma guvējiem. Protams, teorētiski akcionāram ir tiesības uz likvidācijas kvotu, praktiski – akcionārs vienmēr paliek bešā. Maksātnespējas procesā patiesā labuma guvēji ir nevis akcionāri, bet kreditori. Galu galā iegūtā nauda vienalga tiks kreditoriem. Šāds tiesas lēmums palielina administrācijas izmaksas un būtiski aizskar kreditoru intereses, starp kuriem, visticamāk, ir arī Valsts ieņēmumu dienests.