Latvijas dzelzceļa pasažieri lai gatavojas vēl gadus 10–20 braukāt tagadējos vilcienos, veidojumos, kas paliks pāri pēc šo vilcienu kārtējā kapitālā remonta. Šādi transporta līdzekļi atbilst mūsu pasažieru un visas valsts maksātspējai.
Šveices vilcienu būvētājs Stadler ķēries pie izšķirīgas rīcības, lai izjauktu Latvijas pasūtījumu Spānijas firmai Construcciones y Auxiliar de Ferrocarriles, S.A. (CAF). Pagājusī nedēļa beidzās ar Iepirkumu uzraudzības (IUB) biroja lēmumu pieņemt izskatīšanai Stadler sūdzību par Latvijas valsts dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma Pasažieru vilciens (PV) lēmumu slēgt līgumu ar CAF par kopējo summu 611 miljoni eiro jeb 429 miljoni latu. Līgums paredz 41 vilcienu sastāva (34 elektrovilcienu un septiņu dīzeļvilcienu) būvi iespējami drīzā laikā un to apkalpošanu 30 gadus, kas skaitās normāls vilcienu ekspluatācijas laiks līdz to nonākšanai metāllūžņu vērtībā. Jau iepriekš Stadler ir sūdzējies Eiropas Komisijā, jo tā apņēmusies segt 100 miljonus latu no 144 miljoniem, cik varētu izmaksāt vilcienu būve. Līdz ar to nepietiek, ja IUB un tālāk Latvijas tiesas Stadler sūdzības noraidītu, jo ne IUB, ne tiesu rīcībā nav naudas summas līdz 100 miljoniem latu, ar ko aizvietot ES palīdzības fondu naudu, ja tās izmaksa par vilcieniem tiek samazināta vai pat pilnībā atsaukta. Pirms slēgt līgumu ar CAF, Latvijai ir oficiāli vai neoficiāli jāsaņem EK akcepts, jo pretējā gadījumā līgums var radīt apmēram tādu pašu caurumu Latvijas valsts budžetā, kādu draud radīt airBaltic. Vilcienu gadījumā varētu vēl jo pārliecinošāk aicināt uz valsts ieguldījumiem, jo tādā gadījumā nekas nekavētu lielāko daļu pasūtījuma nodot Latvijas uzņēmumam Rīgas vagonu rūpnīca (RVR). Diemžēl šādi argumenti nesniedz atbildi uz jautājumu, no kurienes ņemt kārtējos 100 miljonus latu.
«Mums nebija nekādu iemeslu, lai atteiktos pieņemt sūdzību izskatīšanai,» Neatkarīgajai skaidroja IUB direktors Andrejs Tiknuss. Tā bija atbilde uz jautājumu, vai IUB izskatīs sūdzību par vilcienu pasūtījuma konkursa otrās kārtas rezultātiem, ja sūdzību iesniedzis konkursa dalībnieks, kas otrajā kārtā nemaz nepiedalījās. IUB uzskata, ka pietiek ar to, ka Stadler bija ieguvis tiesības piedalīties otrajā kārtā. Tieši par to Stadler sūdzas, ka PV esot devis šīs tiesības kopā ar nepieņemamiem nosacījumiem, kurus Stadler nepieņēma un konkursa otrajā kārtā nepiedalījās.
Stadler protests ir pamatots ar to, ka uz konkursa otro kārtu PV esot kārtējo reizi mainījis kritērijus, pēc kādiem novērtēt, ka elektrovilcieni un dīzeļvilcieni ir būvēti «uz vienotas platformas». Protams, šie vilcieni nevar būt identiski, bet iespējamas dažādas versijas par to, cik daudz abu veidu vilcienos jāieliek vienādu detaļu un cik lielā mērā jāsakrīt vilcienu būves tehnoloģijām un vilcienu tehniskajiem parametriem, lai tos varētu nosaukt par būvētiem «uz vienotas platformas». Stadler ir uzvarējis konkursā par vilcienu būvi Igaunijai, kur pasūtītājam un izpildītājam pēc tam nācās atgaiņāties tieši no CAF, kas sūdzējās tiesā, ka Stadler vilcieni nemaz nesot būvēti «uz vienotas platformas». Uz šo piemēru atsaucās RVR savā sūdzībā jau par konkursa pirmo kārtu. IUB šo sūdzību izskatīja pērnā gada 17. decembrī un atzīmēja, ka Latvijas gadījumā «detalizētāks skaidrojums par to, kas PV ieskatā ir uzskatāms par «vienādu platformu», konkursa nolikumā nav iekļauts» (IUB terminoloģijā «vienota» un «vienāda» platforma tiek lietoti kā sinonīmi).
Sazvērestību teorijas un prakse
IUB lēmumā ir norāde, ka tiesāšanās Igaunijā beigusies ar Stadler uzvaru pār CAF. Tālāk ir iedomājami dažādi varianti, kāpēc PV tomēr ķērās pie «vienotās platformas» kritēriju precizēšanas laikam gan līdz tādai pakāpei, ka Stadler vilcieni tai vairs neatbilda. Iepriekš PV publiski aizstāvēja pavisam aptuvenu «vienotās platformas» jēdzienu tieši tāpēc, lai nesašaurinātu konkursantu dalībnieku loku. Pēc jauno kritēriju ieviešanas Stadler lūdzis mēnesi laika, lai pārstrādātu piedāvājumu konkursa otrajai kārtai, taču tas tika atteikts. Šādu rīcību var izskaidrot tiklab ar laika trūkumu vilcienu būvei līdz brīdim, kad zaudēs spēku EK solījums šo būvi apmaksāt, kā ar vēlēšanos tikt vaļā tieši no Stadler. Iespējams saskatīt pat tik smalku sazvērestību, ka kritēriju maiņa un atteikums Stadler ir veids, kā izjaukt konkursu un tādējādi nodrošināt to, ka Stadler konkursā nezaudē, ja nespēj uzvarēt.
Kur palika RVR
Stadler nav vienīgais konkursa dalībnieks, kas atteicies piedalīties konkursa otrajā kārtā. Tāpat rīkojās RVR un franču firmas Bombardier konsorcijs, no kura PV prasīja solidāru atbildību. «Tika prasīts trīspusējs līgums starp pasūtītāju, mums kā izpildītājiem un mūsu apakšuzņēmēju Bombardier, ka Bombardier garantē segt visu, kas 30 gadu laikā notiks ar mūsu uzbūvētajiem vilcieniem,» Neatkarīgajai šo situāciju aprakstīja RVR valdes priekšsēdētājs Valērijs Igaunis. «Ja tāda līguma nav, mēs esam no konkursa ārā. Ja tāds līgums ir, tad konkurenti iesniedz sūdzības, ka konkursā piedalās uzņēmums, kas pats nevar ne par ko atbildēt. Sākas tiesāšanās, un vilcienu būve Latvijā tiek apturēta uz nenoteiktu, bet ilgu laiku.»
Stadler jaunā sūdzība apliecina bažas, ka pie šāda rezultāta Latvija nonāks jebkurā gadījumā. Kādu brīdi šovasar RVR izstāšanās no konkursa šķita elegants risinājums, kā padarīt neefektīvu Stadler sūdzību EK, jo tā vēstot, ka Latvijas valsts iestādes kropļojot konkurenci ar priekšrocībām Latvijas uzņēmumam. Šādai sūdzībai vajadzēja izskatīties bezjēdzīgai, ja jau Latvijas uzņēmums pamet konkursu ar iespējami skaļu troksni – ar publiskiem protestiem pret konkursu un valsts iestādēm, kas to rīko. Vismaz juridiskām sekām nevajadzētu rasties no tā, ka konkursu pametusī RVR tajā iespruka atpakaļ kā CAF apakšuzņēmēja. Šāda statusa pazemināšana nesamazinātu RVR paveikto darbu daļu, ja vilcienus vispār būvētu Latvijā.
Sliktākajā variantā vilcienus šeit nebūvēs, bet publikas prasīto un politiķiem patīkamo vietējā uzņēmuma iesaistīšanu pasūtījuma izpildē noformēs kā piedalīšanos vilcienu apkopšanā, kas 30 gadu garumā savāks lauvas tiesu no pasūtījuma kopapjoma. Procentos pret pasūtījuma kopapjomu šādu līdzdalību varētu izteikt ar skaitli no trešdaļas līdz pat pusei no 429 miljoniem latu, taču procenti un daži miljoni latu gadā nenodrošinās galveno, ka Latvijā nonāk tehnoloģijas un tehnika, ar ko būvēt vilcienus bijušās PSRS teritorijai, ko joprojām vieno specifisks dzelzceļa sliežu ceļu platums.
Sevi parāda Mārtiņš Greste
Pirms Stadler sūdzības gluži kā gaisa balons vēja virziena noskaidrošanai tika palaisti PV valdes locekļa Mārtiņa Grestes paziņojumi, ka konkurss ar vienu dalībnieku nav konkurss, tāpēc tas jāpārtrauc un jāizsludina no jauna. Tie bija jāsaprot kā draudi, brīdinājumi vai minējumi, ka konkursu ar vienu dalībnieku par konkursu neatzīs un tātad arī neapmaksās EK. IUB rīcība kalpo par pretargumentu šādam paziņojumam, jo Stadler sūdzības pieņemšana nozīmē, ka konkursā noteikti ir bijuši vairāki dalībnieki. Diemžēl viņu attiecību noskaidrošana var vilkties daudz ilgāk, nekā paliks spēkā EK solījums daļēji apmaksāt vilcienu būvi līdz 2013. gadam ar atrunu, ka tiks doti vēl divi gadi iesākto projektu pabeigšanai. Vilcienu pasūtījumu konkurss velkas jau trešo gadu un pašlaik ir turpat, kur bija konkursa sākumā. Pat ja vilcienu pasūtītāji un būvētāji ir pavirzījušies uz priekšu Latvijai domāto vilcienu projektēšanā, viņi toties ir sapinušies neizpildītos solījumos, kuru juridisko risinājumu iespējams novilcināt tik ilgi, līdz konkurss zaudē jēgu.
M. Greste drošina, ka 34 + 7 vilcienu sastāvi ir nieks pret vairākiem simtiem vilcienu sastāvu gadā, kurus spēj saražot Bombardier, CAF un pat salīdzinoši mazākais ražotājs Stadler. Pret to ir vismaz divi iebildumi. Pirmkārt, vilcieni Latvijas sliežu platumam, mitrajam un dažkārt aukstajam klimatam u.c. nosacījumiem ir jākonstruē un jāražo īpaši. Otrkārt, šādā gadījumā nevarētu paspēt pārcelt ne Bombardier, ne CAF, ne vēl kādu vilcienu ražotni uz Rīgu.
Ko dara politiķi
«Konkurss ir noticis, un kavēties ar jaunu konkursu mēs nevaram,» sakarā ar Stadler sūdzības parādīšanos uzsvēra satiksmes ministrs Uldis Augulis. Sarunā ar Neatkarīgo viņš pauda pārliecību, ka konkursa noslēgums tomēr neaizkavēsies vairāk kā par mēnesi, cik ilgā laikā lēmums jāpieņem IUB. Ja birojs konkursa rezultātus atzīs, PV drīkstēs slēgt līgumu ar CAF un spāņi būvēt vilcienus (finansēt vilcienu būvi RVR), ja viņi neuzskatīs par nopietniem draudiem to, ka EK pārliek visas vilcienu izmaksas uz Latvijas valsti. «Bažām nav pamata,» apgalvoja U. Augulis. Satiksmes ministrijas un PV pārstāvji esot apmeklējuši vairākas ar vilcienu pasūtījumu saistītas EK iestādes un neesot saņēmuši nekādus iebildumus un brīdinājumus, ka EK konkursu neatzīs. Daudz izvairīgāks par pārrunām Briselē ir PV valdes priekšsēdētājs Nils Freivalds.
Savu līniju distancēties no nepatīkamiem jautājumiem turpina Ministru prezidents Valdis Dombrovskis. Simtos miljonos latu un gadu desmitos izsakāmais valsts uzņēmuma pasūtījums un tā riski valsts budžetam neesot pievērsuši premjera uzmanību. «Tiklīdz būs viedoklis, došu ziņu,» solīja viņa preses pārstāvis Mārtiņš Panke.