Igors Miezis: "Cīņā par tirgu nedrīkst pazaudēt patiesās vērtības"

Saka, ka saldējums palīdz pret visām dvēseles sāpēm, – tā ir bauda, ko lielākā daļa cilvēku atceras vēl kopš bērnības. Kaut arī pagājušā gadsimta sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados un arī mazliet vēlāk veikalu plauktos saldējuma praktiski nebija – to vasarās veda uz specializētajām saldējuma tirgotavām – kioskiem, un, kādu nu todien atveda, tādu ēdām.

Ja bija atvestas arī vafeļu glāzītes, kur iepildīja plombīru ar rozīnēm, – tad laime bija vairāk nekā pilnīga. Kāda loma saldējumam ir šodien, vaicājām saldējuma ražotnes «Rūjiena» valdes priekšsēdētājam Igoram Miezim.

– Rūjienas saldējums saistās ar augstu kvalitāti un senām tradīcijām. Vai šodienas tirgus apstākļos, kad katrs cenšas ražot lētāk un vairāk, iespējams saglabāt tādu pašu saldējuma receptūru, kāda tā bija pirms 50 gadiem?

– Ja mēs runājam par Rūjienas saldējumu, es varu apgalvot, ka tā ir ne tikai saglabāta, bet arī uzlabota, taču pamatu pamats ir palicis nemainīgs – Rūjienā saldējumu izgatavo tikai no īsta piena un krējuma. Šo izejvielu īpatsvars atkarībā no receptes sastāda vismaz 80 procentus no kopējās masas. Pārējās ir garšas piedevas, tajā skaitā cukurs, ievārījumi vai veselas ogas.

Gribu vērst uzmanību – sastāvdaļām uz iepakojuma jābūt rakstītām dilstošā secībā, tātad pietiek izlasīt pirmos trīs nosaukumus, un būs pilnīgi skaidrs, kas ir pamatā konkrētajam produktam. Mūsu saldējumiem vienmēr pirmie būs piens vai krējums – secība mainās atkarībā no konkrētās receptūras. Ja uz kāda iepakojuma pirmais ir minēts ūdens un tad augu tauki, manuprāt, šādu produktu pirkt kā saldējumu nevajadzētu.

Ja mēs runājam par pārtikas ražošanas nozari kopumā, jāsaka, ka uzņēmumi bieži vien ekspluatē sen iegūto zīmola labo slavu, bet ražotajā produktā nav nekā no senajām vērtībām. Faktiski tā ir maldināšana, un pircējam vajag ļoti uzmanīgi lasīt rakstīto uz iepakojuma. Pats esmu pārliecinājies, ka pirms pieciem gadiem ražota produkta izejvielu sarakstā ir pilnīgi citi nosaukumi, kādi lasāmi šodien. Tajā pašā laikā pircējiem tiek stāstīts, ka tas ir tieši tas pats produkts, kas pirms pieciem gadiem. Nu nedrīkst tā darīt, jo būtībā nemainīgs ir palicis tikai nosaukums. Cilvēkiem ir jāmācās atšķirt graudus no sēnalām.

– Kā cilvēks, kas tiešā veidā saistīts ar sabiedrības informēšanu, gribu teikt, ka pēdējā gada laikā par pārtikas kvalitāti tiek runāts ļoti daudz un cilvēkiem tiešām ir interese par visu, kas saistīts ar veselīgu ēšanu...

– Tieši tā, un no savas puses par to ļoti priecājos, jo, tikai izglītojot patērētāju, mēs varam cerēt uz pozitīviem rezultātiem, jo pēdējos piecpadsmit gados ražotāji ir domājuši tikai par vienu – konkurenci un produktu pašizmaksas samazināšanas iespējām, tajā skaitā izmantojot lētākas izejvielas, kas ne vienmēr ir veselīgas. Neesmu padomijas ēras nostalģijas nomākts pilsonis, taču ir jāatzīst, ka padomju laikos produktu kvalitātei un līdz ar to arī sabiedrības veselībai tika pievērsta daudz lielāka uzmanība nekā tagad. Diemžēl jauna ēra nāk ar modificēti audzētu pārtiku un dažādiem aizvietotājiem, protams, tas ir lētāk, bet ne veselīgāk. Es ar neizpratni raugos uz cilvēkiem, kuri savām automašīnām izvēlas dārgāko degvielu un eļļu, bet tajā pašā laikā sev izvēlas pašus lētākos produktus. Ilgstoši ēdot desas, kas maksā ap latu, maizi par 9 santīmiem, margarīnu un citus zemas kvalitātes produktus, cilvēki drīz vien saskaras ar veselības problēmām – visbiežāk tā ir aptaukošanās.

Attiecībā uz saldējumu – jau pēc definīcijas nav iespējams izgatavot saldējumu, kas maksā 10 santīmu, jo, atskaitot vafeļu glāzītes izmaksas, piegādi, iepakojumu, elektrību un strādnieku algas, paliek labi ja 1 santīms. Par to glāzītē var ieliet ūdeni un lētākos augu taukus ar aromatizētājiem. Neko citu par šādu cenu izgatavot vienkārši nav iespējams.

– Es gribu mazliet oponēt – lielveikalos kvalitatīvas pārtikas piedāvājums ir ļoti niecīgs, un bieži vien arī dārgā desā ir sazin kas, tikai ne gaļa, un kvalitatīvu žāvējumu, no kura netek ūdens, ir neiespējami nopirkt. Tas pats attiecas uz piena produktiem un maizi. Ko tad lai es ēdu?

– Nevar noliegt, ka mazliet vainīgi ir arī lielveikalu tīkli, kas ražotājam izvirza prasības – lētāk un vēl lētāk! Taču tikmēr, kamēr pats pircējs ik dienu nejautās pēc veselīgiem produktiem, arī tirgotāji iepirks tikai lētāko segmentu.

Ēdot restorānos un kafejnīcās, kā arī iepērkoties veikalos, vienmēr vajag uzdot jautājumus: no kā tas ir gatavots, kur audzēta gaļa, kas piegādā saldējumu un tamlīdzīgi. Tirgotājam ir jāpierod, ka patērētāju interesē paša veselība, un tikai tad, ja pircējs prasīs, tirgotājs prasīs arī ražotājam. Pārāk ilgi mēs pret savu veselību un ēšanas paradumiem esam izturējušies vieglprātīgi. Sekas ir redzamas – slimi bērni, pārlieku liels svars jau pirmklasniekiem, astma, alerģijas, sirds un asinsvadu slimības. Visa pamatā ir nepareiza ēšana.

Visneaizsargātākie šajā situācijā ir bērni. Es runāšu tieši par saldējumiem. Ja bērns ierauga saldējumu par 10 santīmiem un blakus tam stāvēs saldējums par 30 santīmiem, loģiski, ka bērns nopirks 3 saldējumus par 10 santīmiem. Bērniem saldējums ir saldējums, un, kas rakstīts uz iepakojuma ar maziem burtiņiem, viņus neinteresē. Pieaugušajiem ir jāuzņemas atbildība par bērnu veselību, jo paļauties uz to, ko bērni paši izvēlas, mēs nedrīkstam, – bērni visbiežāk ēstu čipsus un dzertu kolu. Turklāt bērnu garšas kārpiņas vēl nav nostabilizējušās, un, jo mēs viņam vairāk dodam produktus ar izteiktiem garšas pastiprinātājiem, jo mazāk viņš spēj sajust dabisko produktu patieso garšu. Tad nu sanāk, ka arī izaugot cilvēks lieto pārāk daudz sāls, etiķa, cukura un citu garšvielu, jo sajust svaiga biezpiena maigo garšu viņš vienkārši nav spējīgs.

– Vai jums ir vīzija, kā mainīt šo situāciju?

– Tikai daļēja. Patlaban mūsu uzņēmums izstrādā priekšlikumus saldējuma aizsardzībai, kā tas ir jau noticis ar pienu, sieru un krējumu. Ir jāievieš diferencēti nosaukumi – saldējums un saldējuma izstrādājums, jo lietas ir jāsauc īstajos vārdos. Saldējums no augu taukiem ir pilnīgi cits produkts. Augu tauki ir ļoti dažādi. Ja tie ir no kvalitatīvā un dārgā gala, tad bēda vēl nav tik liela, bet, ja tiek izmantota palmu eļļa, tad tā jau ir katastrofa. Es gribu uzsvērt – mīti par speciālām receptūrām, kurām labāk piemēroti augu, nevis piena tauki, ir pilnīgs blefs – augu taukus izmanto tikai produktu pašizmaksas samazināšanai, jo tie ir lētāki par pienu un krējumu.

Nenoliedzami, ka lielie ražotāji iestāsies pret izmaiņām un diskusija būs visai agresīva, bet sabiedrībai ir jāsāk aizstāvēt savas intereses. Konkurences padomei vajadzētu stingrāk vērtēt reklāmu patiesumu. Ja saldējumā ir 0,1% piena vai krējuma, bet tas tiek reklamēts kā saldējums no piena, vai šī informācija ir uzskatāma par patiesu? Arī sodi par nepatiesām reklāmām ir vairāk nekā mazi – uzņēmumiem, kas izmanto šādu taktiku, tas īpašus zaudējumus nerada.

– Kāpēc palmu eļļa ir tas lielākais ļaunums?

– Palmu eļļa ir vislētākā – ap 60 santīmu kilogramā, un pamatā tā piemērota tehniskām vajadzībām, nevis cilvēka organismam. Visvienkāršāk saprotams ir fakts, ka palmu eļļas kušanas temperatūra ir ap +40 grādiem, kas ir daudz augstāka par cilvēka ķermeņa temperatūru, tāpēc organismā tā sadalās un uzsūcas ļoti grūti. Liela daļa nogulsnējas iekšējos orgānos un asinsvados. Līdz ar to pēc produkta nobaudīšanas, kura sastāvā ir daudz palmu eļļas, cilvēks saņem nevis papildu enerģiju, bet gan nogurumu, jo organismam ir jācīnās ar šīs eļļas pārstrādi un izvadīšanu.

– Taču ES direktīvas neaizliedz lietot šo eļļu pārtikas produktu izgatavošanā.

– Jā, bet katra valsts var izstrādāt savus kritērijus. Esmu runājis ar Zviedrijas saldējuma ražotājiem par šīs eļļas un augu tauku izmantošanu. Viņi pilnīgi kategoriski noliedz šādu iespēju, jo skaidri zina – ja patērētājs uzzinās, ka tur ir klāt palmu eļļa, tad ir nopietns skandāls un ražotājs neko pārdot nevarēs. Tas ir tāpēc, ka patērētājs ir izglītots. Runājot par ES direktīvām – arī tās attīstās un tiek ieviesti jauni kritēriji un noteikumi. Arī mēs varam būt iniciatori, lai direktīvās iekļautu izmaiņas attiecībā uz eļļas izmantošanu saldējuma ražošanā.

Es domāju, ka arī attiecībā uz gaļas un citu piena produktu ražošanu kritērijiem ir jāmainās. Tāpat ir jābūt labi redzamām norādēm, kas ir gaļas izstrādājums un kas ir gaļa vai desa.

– Atgriežoties pie Rūjienas saldējuma – kādas izmaiņas gaidāmas sortimentā un darbības stratēģijā?

– Mūsu galvenā misija ir saglabāt nemainīgi augstu produktu kvalitāti, taču pie sasniegtā neapstāsimies – būs jauni saldējumi ar vēl dažādākām garšām. Varam būt gandarīti, ka pagājušajā gadā uzsāktais eksporta piedāvājums veiksmīgi attīstās. Lai nodrošinātu pieaugošo eksportu, esam ieplānojuši apgūt plašākas ražošanas telpas un palielināt kopējo saražotā apjomu. Par mūsu saldējumu kā par Premium klases produktu interesi izrāda Vācijas, ASV, Izraēlas un citu valstu tirgotāji. Tas liecina, ka visa pasaule domā, kā ēst tīru un veselīgu pārtiku, tostarp saldējumu.

INTERESANTI

Latvijā nav strikti definētu kritēriju saldējuma ražošanai. Praktiski visa veida produktus, kuriem klāt ir kaut lāse piena vai tā nav vispār nemaz un tas ir sasaldēts, pie mums sauc par saldējumu. «Rūjienas saldējums» iniciē ieviest izmaiņas likumdošanā un noteikt diferencētu saldējuma un saldējuma izstrādājumu nosaukumu izmantošanu. Piemēram, ASV terminu saldējums drīkst izmantot tikai tad, ja tā sastāvā ir vismaz 10% piena tauku. Kādu kopsaucēju atradīs Latvijas ražotāji un patērētāji, vēl nav zināms.

Rubrika veidota no apmaksātiem materiāliem