Tiesībsargs kritizē normu latviešu valodas prasību izvirzīt tikai vienas valsts pilsoņiem

© Oksana Džadana/f64

Nosakot prasību valsts valodu pārvaldīt tikai personām ar noteiktu valstisko piederību, valsts nesasniegs leģitīmo mērķi - valsts valodas stiprināšanu, pirmdien Satversmes tiesā (ST) norādīja Tiesībsarga biroja pārstāve Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas juridiskā padomniece Santa Tivaņenkova.

ST pirmdien turpināja skatīt lietu par normu, ar kuru Krievijas pilsoņiem jaunas uzturēšanās atļaujas iegūšanai jāapliecina latviešu valodas zināšanas. Šodien uzklausītas vairākas pieaicinātas personas un otrdien plkst.10 lietas skatīšana turpināsies ar tiesu debatēm.

Tivaņenkova norādīja, ka saskaņā ar tiesībsarga uzskatu, ST apstrīdētās normas nerada Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas normas "Kolektīva ārvalstnieku izraidīšana ir aizliegta" pārkāpuma risku.

Iepriekšējās tiesas sēdēs gan Iekšlietu minisrija, gan Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (PMLP) norādījusi, ka visos gadījumos notiek individuālais izvērtējums, līdz ar to tiesībsaragam nav pamata uzskatīt, ka individuālais izvērtējums nenotiks.

"Mums nav pamata uzskatīt, ka PMLP šobrīd vērtējot katru individuālo gadījumu pieiet šai lietai formāli. Nav pamata uzskatīt, ka visiem Krievijas pilsoņiem attiecībā uz kuriem iespējams varētu tikt pieņemt rīkojums par izbraukšanu un secīgi lēmums par piespiedu izraidīšanu, nebūs iespējams paust savu viedokli, viņu gadījumi netiks izvērtēti un nevarēs izmantot savas tiesības apstrīdēt šos lēmumus," uzsvēra Tivaņenkova.

Pievēršot uzmanību Satversmes 91.panta atbilstībai apstrīdētajām normām un šis pants kā redzams no iepriekšējām sēdēm pušu viedokļi kardināli atšķiras.

Tiesībsargam ir arī pozīcija attiecībā uz apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 91.pantam, kas nosaka, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.

Proti, tiesībsargs ir secinājis, ka apstrīdētās normas nosaka atšķirīgu attieksmi un likumdevējs nav radis labāko risinājumu, lai sasniegtu leģitīmo mērķi nodrošināt Satversmes 91.panta ievērošanu.

Tiesībsargs pie šāda secinājuma nokļuvis, jo tiesiskā vienlīdzība nozīmē to, ka vienādos un faktiskajos tiesiskajos apstākļos izturēšanās jābūt vienādai. Savukārt atšķirīgos apstākļos jābūt atšķirīgai. Vērtējot vai apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91.panta pirmajam teikumam ir jānoskaidro vai un kuras personas atrodas vienādos apstākļos.

Tiesībsargs ir secinājis, ka vienādos un bez noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos atrodas Latvijas pilsoņi un nepilsoņi, kuri pieņēmuši citas valsts pilsonību saņemot pastāvīgās uzturēšanās atļauju. Apstrīdētās normas paredz atšķirīgu attieksmi ne tikai atkarībā no tā kādas valsts pilsonība ieguva Latvijas pilsoņi un nepilsoņi, bet arī atkarībā no tā saskaņā ar kādu likumu Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem piešķirta pastāvīgā uzturēšanās atļauja pēc citas valsts pilsonības pieņemšanas.

Jau pērn pavasarī Saeimas atbildīgās komisijas sēdē PMLP norādīja, ka šie grozījumi neattieksies uz ārzemniekiem, kuri saņem pastāvīgās uzturēšanās atļauju saskaņā ar Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijā, secinājis tiesībsargs.

Ja valsts mērķis bija kontrolēt valsts drošību, valstī pastāv vairāki funkcionējoši mehānismi kādā valsts var pārbaudīt vai ārvalstnieks apdraud valsts drošību ne tikai Imigrācijas likuma kontekstā, bet arī Ministru kabineta noteikumu kontekstā.

Tiesībsargs norādījis, ka valsts valodas lietojuma stiprināšanai sabiedrībā ir liela nozīme un ikvienam ārvalstniekam, kurš izlēmis pastāvīgi uzturēties Latvijā būtu jāpārvalda latviešu valoda. "Tomēr ceļā uz kopīgi sasniedzamo mērķi - valsts valodas stiprināšanu - mēs nevaram veidot grupas atkarībā no valstiskās piederības, jo sabiedrībā tad ir jāintegrē ikviens ārzemnieks un jāpanāk, ka ikviens Latvijā pastāvīgi dzīvojošs ārzemnieks spēj sazināties valsts valodā," uzsvēra Tivaņenkova.

Nosakot prasību valsts valodu pārvaldīt tikai personām ar noteiktu valstisko piederību, valsts nesasniegs leģitīmo mērķi, piebilda Tivaņenkova.

Jau ziņots, ka ST pieteikuma iesniedzēji ir Krievijas pilsoņi, kuriem ir izsniegtas pastāvīgās uzturēšanās atļaujas. Viņi lūdz tiesai vērtēt Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58.punkta atbilstību Satversmes 1.pantam, 91.panta pirmajam teikumam un 96.pantam.

Imigrācijas likumā pārejas noteikumu 58.punkts iekļauts ar 2022.gada 9.septembra grozījumiem, kas stājās spēkā 24.septembrī, un nosaka, ka Krievijas pilsonim, kas ir saņēmis pastāvīgās uzturēšanās atļauju, tā bija derīga līdz 2023.gada 1.septembrim. Ja persona vēlas atkārtoti saņemt pastāvīgās uzturēšanās atļauju, tai līdz septembrim bija jāiesniedz apliecinājums par valsts valodas apguvi. Vēlāk termiņš valodas prasmes pārbaudes nokārtošanai tika pagarināts par diviem gadiem.

Ar minētajiem grozījumiem no Imigrācijas likuma citstarp tika izslēgts 24.panta pirmās daļas 8.punkts, kas paredzēja tiesības pieprasīt pastāvīgās uzturēšanās atļauju Latvijā dzīvojošam ārzemniekam, kurš pirms citas valsts pilsonības iegūšanas ir bijis Latvijas pilsonis vai Latvijas nepilsonis.

Saskaņā ar apstrīdēto normu no 1.septembra viņiem izsniegtās pastāvīgās uzturēšanās zaudēja spēku. Savukārt, lai atkārtoti saņemtu pastāvīgās uzturēšanās atļauju, pieteikuma iesniedzējiem jāiesniedz apliecinājums par valsts valodas apguvi.

Pieteikumā pausta nostāja, ka ar apstrīdēto normu pieteikuma iesniedzēji tiekot nostādīti nevienlīdzīgā situācijā salīdzinājumā ar citiem bijušajiem Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem, kuri ieguvuši pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saskaņā ar Imigrācijas likuma 24.panta pirmās daļas 8.punktu. Turklāt, atņemot valsts piešķirto pastāvīgo statusu, tiekot aizskartas viņu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un pārkāpts tiesiskās paļāvības aizsardzības princips.

Tādējādi apstrīdētā norma neatbilstot Satversmes 1.pantam, 91.panta pirmajam teikumam, kā arī 96.pantam. Satversmes 1.pants nosaka, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. 91.panta pirmais teikums nosaka, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā, bet 96.pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību.

Lietā ir apvienoti vairāki pieteikumi. Iepriekšējā tiesas sēdē tika uzklausītas pietecēju aizstāves un Saeimas pārstāvis, kā arī Iekšlietu ministrijas un Tieslietu ministrijas pārstāves.

Jau vēstīts, ka 2022.gada 24.septembrī stājās spēkā grozījumi Imigrācijas likumā, kas maina uzturēšanās atļauju saņemšanas kārtību Krievijas pilsoņiem. Grozījumi paredz, ka Krievijas pilsoņiem, kas pirms citas valsts pilsonības saņemšanas bijuši Latvijas pilsoņi vai Latvijas nepilsoņi un uzturas Latvijā ar pastāvīgās uzturēšanās atļauju, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (PMLP) līdz pērnā gada 1.septembrim bija jāiesniedz dokumenti, kas apliecina valsts valodas zināšanas A2 līmenī.

Personai, kura vēlas turpināt uzturēties Latvijā, nezaudējot pastāvīgā iedzīvotāja statusu jāsaņem jauna pastāvīgās uzturēšanās atļauja jeb Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statuss.

Saskaņā ar regulējumu, pārbaudi var nekārtot personas kas ieguvušas pamata, vidējo vai augstāko izglītību akreditētās programmās latviešu valodā. Tāpat pārbaude nav jākārto personām, kas apguvušas akreditētu mazākumtautību izglītības programmu un kārtojušas centralizēto eksāmenu latviešu valodā 9.klasei vai centralizēto eksāmenu latviešu valodā 12.klasei.

Iekšlietu ministrija iepriekš lēsa, ka jaunās Imigrācijas likuma prasības attiecas aptuveni uz 25 000 Krievijas pilsoņu, no kuriem aptuveni 5000 ir vecāki par 75 gadiem.

Latvijā

Pēc tam, kad Saeimas Ārlietu komisijas vadītāja amats būs kļuvis vakants, tiek pieļauta iespēja izskatīt arī Saeimas deputātes, bijušās Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces (NA) kandidatūru, liecina neoficiāla informācija.