Nostalģija pēc skaista tulpes zieda un vēlme pēc labestīgas svētku sajūtas šodien vieno tos, kuri vēlas svinēt vienkārši 8. martu, nu, labi, lai būtu pat Starptautisko sieviešu dienu, taču nepiekabinot tai nekādu politisko kontekstu.
Pat vienmēr savos vērtējumos kā zāģis asā vēsturniece Ilga Kreituse gluži vai atmaigst: «Visus svētkus, kas ir labestīgi, es vērtēju pozitīvi. Arī šos. Tiem ir audzinošs faktors – ja tēvs nevar dēlam iemācīt pozitīvu attieksmi pret sievieti, tad šādas dienas eksistence liek padomāt par sievietes lomu sabiedrībā. Vīrietis bez sievietes ir maziņš un melns. Vai ne?»
Vispār jau Starptautiskā sieviešu solidaritātes diena, kā to kādreiz dēvēja, 20. gadsimta sākumā tika atzīmēta ne tikai martā, bet arī februārī un pat maijā, līdz 1910. gadā vācu sociāliste ar (pat pēc mūslaiku standartiem) diezgan brīviem tikumiem – Klāra Cetkina – ierosināja šo dienu atzīmēt katru gadu kā Starptautisko sieviešu dienu. Un tikai 1914. gadā tieši 8. marts vairākās valstīs tika noteikts par svinamo dienu. Padomju Savienībā, kuras sastāvā atradās arī Latvija, oficiālās svētku dienas statusu 8. marts ieguva vien 1965. gadā. Tolaik tradicionālās sarkanās tulpes bija neatņemams Sieviešu dienas apsveikuma atribūts un Latvijas Atmodas un pirmajos neatkarības gados izraisīja dziļu nepatiku pret šiem svētkiem. Tomēr tagad cilvēki priecājas par to, ka viņiem ir iespēja svinēt svētkus, kuri nav oficiāli uztiepti, bet pašlaik uzskatīti par tradīciju – to Neatkarīgajai atzina dažādu profesiju ļaudis. Protams, ir organizācijas, kuras 8. martā pievērš uzmanību sasāpējušām problēmām Latvijā un ārpus tās robežām, piemēram, atgādinot par sieviešu tiesībām, analizējot, kāpēc sieviešu atalgojums aizvien ir mazāks nekā vīriešiem, stāstot par vardarbību pret sievieti. Arī vakar Eiropas Parlamenta Informācijas birojā diskutēja par sievietes lomu Latvijas un Eiropas politikā. Ja atceramies, ka pirms 100 gadiem Starptautiskās sieviešu dienas virsuzdevums bija mudināt sievietes uz cīņu par tiesībām piedalīties vēlēšanās, tad arī šāda diskusija ir vietā. Latvijas Saeimā sieviešu pārstāvniecība ir tikai 20 procentu, bet Eiropas Parlamentā – 35 procenti.
Tomēr lielākoties 8. martā cilvēki domā par ko citu un vēlas pavisam ikdienišķu laimi. I. Kreituse piebilst – skaistu tulpes ziedu, smaidu un labestību. Arī naids pret Sieviešu dienu kā padomju laika tradīciju, šķiet, ir rimis, jo aptauja liecina – visvairāk – 35% – aptaujāto atbildēja, ka svin 8. martu.
Dziedātāja Olga Rajecka priecīgi stāsta, ka šodien dziedās sievietēm speciāli rīkotā pasākumā un viņai ir prieks, ka vīrieši tādējādi padarīs dāmas laimīgas. «Uzskatu tos nevis par krievu vai Padomju Savienības, bet gan par pavasara svētkiem,» viņa saka. Tiem, kuri ir sašutuši par Rīgas domes ielās izvietotajiem apsveikumiem 8. martā, dziedātāja velta savu līdzjūtību: «Jocīgie cilvēki! Cilvēkiem tagad tik grūti klājas, tāpēc – jo vairāk svētku, jo labāk!» Arī I. Kreituse norāda, ka mūslaikos pietrūkst savstarpēju kontaktu un šī diena ir iespēja pateikt mīļu paldies kolēģei. To uzsver Sieviešu tiesību institūta vadītāja Laila Balga – sievietēm vajag vismaz vienu dienu gadā, kad sapulcēties un atpūsties pēc sirds patikas, nelauzot galvu par ikdienas ķibelēm. «Šodien cilvēki vairs negrib nākt kopā un tas paldies, ko pelnījušas sievietes, nereti paliek nepateikts,» viņa ir novērojusi. L. Balga saka – sabiedrību sāk pārņemt depresīvas noskaņas, pirms gada tomēr jauties daudz vairāk optimisma. Šogad katrs piektais Latvijas iedzīvotājs atzinis, ka krīzes dēļ nevarēs svinēt šos svētkus, jo trūkst naudas. Pirms gada svinētāju bijis vairāk.
Mediķis Mārtiņš Šics uzreiz izsaucas: «Viena no sliktākajām lietām ir graut tradīcijas. Šie arī padomju laikā bija vienīgie svētki, kad varēja sveikt mīļās kolēģes, jo ne visas ir māmiņas. Un tie nekādi nesaistījās ar Cetkinu. Sievietēm svētki nevar būt par maz.» Tāpēc viņam 8. marts šķiet mīļi svētki.