Lai gan Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB) šobrīd jau liesmo jauns skandāls par to, vai šīs iestādes darbiniekiem ir vai tomēr varbūt nav jāpakļaujas priekšnieka rīkojumiem, vēl aizvien līdz galam nav izpētīti iepriekšējie biroja skandāli.
Tostarp nav pielikts punkts t.s. KNAB pazudušās naudas skandālam. Naudas nozagšanā no KNAB par vainīgiem atzīti divi cilvēki – bijusī KNAB Slepenības režīma nodrošināšanas nodaļas vadītāja Indra Veipa un bijušais KNAB Slepenības nodrošināšanas nodaļas galvenais speciālists Jānis Imša. Tomēr joprojām ir pamats uzskatīt, ka cietumā iesēdināti tikai divi grēkāži. Tā laika KNAB vadības atbildība par noziegumiem birojā tiesiskā līmenī nav vērtēta. Turklāt I. Veipa savu vainu neatzīst un turpina tiesāties – attiecībā uz viņu galīgais spriedums joprojām nav stājies spēkā.
Pēc ilgstošas sarakstes un saskaņošanām ar dažādām institūcijām Neatkarīgajai izdevās panākt atļauju tikties ar I. Veipu Iļģuciema cietumā. Saruna ar viņu notika pagājušajā nedēļā. Ņemot vērā, ka visi žurnālistu ikdienas darba ieroči – fotoaparāts, diktofons, pildspalva un papīrs – bija jāatstāj ārpus cietuma teritorijas, iespējams ir tikai šīs sarunas atstāsts.
Priekšvēsture
2008. gada 17. aprīlī Saeimā bija paredzēts SAB direktora amatā atkārtoti apstiprināt Jāni Kažociņu. Politiķi neslēpa, ka J. Kažociņa pārapstiprināšanu SAB direktora amatā vēlas Latvijas stratēģiskais partneris ASV, par ko regulāri tiekot atgādināts arī ASV vēstniecībā. Pat īsi pirms balsojuma Saeimā par J. Kažociņa kandidatūru ārlietu ministrs Māris Riekstiņš apmeklējis (bijis izsaukts?) ASV vēstniecību. Kad Saeimas bufetē satiktajiem politiķiem Neatkarīgā sāka uzdot jautājumu, vai tas tomēr nav pazemojoši saskaņot Latvijas iekšpolitikas jautājumus ar ārvalstu vēstniecībām, viens no ietekmīgākajiem Tautas partijas (TP) politiķiem atbildēja: "Ko jūs te par to Kažociņu ņematies – labāk painteresējieties, cik liela nauda KNAB ir nozagta." Divas dienas vēlāk TP vecbiedrs Gundars Bērziņš paziņoja arī publiski televīzijā, ka KNAB atklāta milzu summas nozagšana.
Ko var secināt no šīs epizodes? Pirmkārt, noteiktam personu lokam par KNAB nozagtās naudas lietu bija zināms, jau krietni pirms informācija tika publiskota. Otrkārt, ir saistība starp J. Kažociņa atkārtotu ievēlēšanu SAB direktora amatā un to, kādā veidā tika izspēlēta KNAB nozagtās naudas lieta. Proti, var izteikt ticamu pieņēmumu, ka TP politiķi ASV vēstniecībai apsolīja atbalstu J. Kažociņa kandidatūrai, pretī saņemot solījumu vairāk neaizstāvēt KNAB vadību. ASV vēstniecības loma cīņās par un ap KNAB ir nepārprotama – jāatgādina kaut vai vēstnieces Ketrīnas Todas-Beilijas slavenā uzruna Latvijas Universitātē, kas faktiski bija lielvalsts publisks atbalsts KNAB vadībai.
Verdikts
Izmeklēšanas gaitā atklājās, ka KNAB pazuduši aptuveni 135 000 latu, kurus it kā piesavinājušās KNAB amatpersonas. Rīgas apgabaltiesa, izskatot KNAB naudas piesavināšanās krimināllietu, 2009. gada 2. februārī J. Imšam piesprieda septiņu gadu cietumsodu, mantas konfiskāciju un naudassodu desmit minimālo mēnešalgu apmērā. I. Veipai tiesa piesprieda piecu gadu cietumsodu par valsts amatpersonas bezdarbību. Daļā par naudas piesavināšanos pirmās instances tiesa I. Veipu attaisnoja un atzina par nevainīgu. Lieta tika pārsūdzēta visās instancēs, līdz šā gada 22. septembrī Augstākās tiesas (AT) Senāta Krimināllietu departaments nolēma, ka apelācijas instances tiesai lieta būs jāskata no jauna daļā par I. Veipas atzīšanu par vainīgu un sodīšanu par piesavināšanos, daļā par I. Veipas atzīšanu par vainīgu un sodīšanu par valsts amatpersonas bezdarbību, daļā par galīgā soda noteikšanu un kaitējuma kompensācijas piedzīšanu no viņas par labu KNAB.
I. Veipa sevi par vainīgu neatzīst, un arī AT Senāts atzinis, ka apsūdzība par naudas piesavināšanos nav balstīta uz konkrētiem pierādījumiem. Lai arī galīgais spriedums I. Veipai izvirzītajā apsūdzībā vēl aiz kalniem, viņa uz prokurores Veltas Zaļūksnes pieņēmumu pamata jau divus gadus tiek izolēta no sabiedrības Iļģuciema cietuma ēkas deviņus kvadrātmetrus lielā slēgtā telpā.
Zona
Iļģuciema cietums Rīgā slēpjas aiz dzīvojamās mājas dziļā pagalmā. Cietuma teritoriju no pārējās pasaules šķir aptuveni četrus metrus augsts mūra žogs, virs kura vēl aptuveni divus metrus vijas dzeloņstiepļu tīmeklis.
Personāls pret apmeklētājiem ir necerēti laipns un pretimnākošs. Lakoniski un saprotami izklāsta daudzos cietuma iekšējās kārtības noteikumus. Ieejot cietuma teritorijā, apmeklētājam dokumenti jāatstāj pie cietuma personāla. Personīgās mantas līdz pat pēdējam sīkumam jāievieto akurātā skapītī ar atslēgu, līdzīgi kā tas ir pirtīs vai peldbaseinos. Atslēga no skapīša ir vienīgais priekšmets, ar kuru pēc metāla detektora pārbaudes drīkst doties tālāk. Ceļš līdz galamērķim – apmeklētāju istabai – ved caur vairākām metāla durvīm, kuras acīmredzot nodala drošības zonas starp cietuma teritoriju un ārpasauli. Vienlaikus nedrīkst tikt atvērtas vairākas durvis. Cietuma teritoriju apmeklētāji praktiski nevar redzēt, jo labirintu ceļā uz apmeklētāju istabu apjož aptuveni divus metrus augsts pelēks metāla žogs.
Apmeklētāju istaba – aptuveni 30 kvadrātmetrus liela telpa, kura ar stikla sienu pāršķelta divās daļās. Katra no tām vēl četrās daļās – stikla kabīnēs ar telefona klausuli katrā. Telpas kopaina ļoti atgādina padomju laika pasta nodaļu telefona sarunu vietas. Parasti šajās pasta nodaļās valdīja liela kņada.
Caur stikliem
Turpretī apmeklētāju istabā valdīja klusums. Stikla sienas otrā pusē sēdēja kopta sieviete, tērpusies akurātā apģērbā.
Bez šaubām, tā bija I. Veipa. Teikt, ka viņa kļuva priecīga, ieraugot Neatkarīgo, nozīmētu melot. Bet arī pārsteigta viņa nebija.
Sasveicinājāmies. Precizējām sarunas tematiku. Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem mūsu rīcībā atvēlēta viena stunda. Sākām sarunu. Lai gan sarunu telpā atradāmies divatā, bija jūtama vēl kādas personas klātbūtne. Aiz stikla sienas mūsu sarunai sekoja līdzi cietuma uzraudze. Neuzkrītoši, bet sekoja. Pēc vairākām sarunas minūtēm viņa novērsās savām darīšanām. Iespējams, sarunu tematika par KNAB iekšējām lietām, par I. Veipai izvirzīto apsūdzību, prokuroru darbu pierādījumu vākšanā, viņas iesaisti kriminālprocesuālajās darbībās, par prokuroru godaprātu un cilvēka tiesībām Latvijas Republikā cietuma personālām izrādījās garlaikojoša.
Saruna caur stiklu ar telefona starpniecību nešķita apgrūtinoša. Viss atkarīgs no sarunu partnera.
Slepenās vienošanās
I. Veipa uzskata, ka cēlonis viņas liktenim meklējams ārpus KNAB sienām pieņemtajā politiskajā lēmumā pasargāt tā laika KNAB priekšnieku, tagad vienu no vadošajiem Vienotības politiķiem Alekseju Loskutovu no apsūdzības saistībā ar naudas pazušanu, kā arī pasargāt viņa formālo vietnieci jeb faktisko KNAB priekšnieci J. Strīķi. Pārlieku lielās ažiotāžas dēļ ar vienu vainīgo – J. Imšu – lēmējiem šķitis par maz, tāpēc ātri vien panākta vienošanās arī par otru upuri – J. Imšas priekšnieci I. Veipu.
Lūgta precizēt personu loku, kas lēmušas par apsūdzamo sarakstu, I. Veipa atgādināja, ka viņa visu savas profesionālās darbības laiku bijusi saistīta ar valsts noslēpumu. Viņa ar parakstu esot apliecinājusi, ka līdz mūža beigām neizpaudīs ar valsts noslēpumu saistītus faktus. I. Veipa vien noteica, ka lēmumu par sodāmajiem krimināllietā, visticamāk, nav pieņēmuši tikai tā laika ģenerālprokurors Jānis Maizītis un A. Loskutovs ar J. Strīķi. Tas, iespējams, esot lemts plašākā lokā.
Savukārt iemesls tam, kādēļ viņa uz prokurores pieņēmuma pamata jau divus gadus tiek turēta cietuma cellēs, ir Kriminālprocesa likuma norunu ignorēšana, piemērojot apcietinājumu, un tā nepieciešamības pamatošana tikai ar vēlmi atjaunot KNAB sabojāto reputāciju. I. Veipai aizbildinoties ar jau minēto parakstu par noslēpumu glabāšanu, saruna aprāvās arī šajā virzienā.
Priekšnieku rokāde
I. Veipa viennozīmīgi ir pārliecināta, ka nedienu ar kratīšanās izņemto naudu varējis nebūt, ja priekšniecība nebūtu likusi šķēršļus līdzekļu aprites uzskaites un kontroles nodrošināšanai. Lai arī I. Veipas tiešais priekšnieks bijis A. Loskutovs, KNAB faktiski valdījusi J. Strīķe. A. Loskutovu nekad neesot interesējušas nedz KNAB darbinieku veiksmes un neveiksmes, nedz iestādes stratēģija. Kur nu vēl tas, kā I. Veipas nodaļai sokas ar valsts noslēpuma aizsardzības pasākumiem, sevišķās lietvedības kārtošanu un arhivēšanu. Viņa galvenais aicinājums esot bijis kā KNAB priekšniekam gozēties televīzijas kameru priekšā. Pēc stāšanās amatā A. Loskutovs drīz vien izpratis, ka viņam izdevīgāk ir pakļauties J. Strīķes autoritātei. Tādējādi starp formālo priekšnieku un viņa formālo vietnieci drīz vien rasts kompromiss: A. Loskutovs apstaigā televīzijas, radiostacijas un laikrakstu redakcijas, tikmēr aiz viņa muguras J. Strīķe plāno, organizē un vada KNAB darbību. Abi ar šādu modeli bijuši apmierināti. Pārējiem darbiniekiem to atlicis vien akceptēt.
Par J. Strīķi nevienu sliktu vārdu I. Veipa neteica. Viņa atzīmēja J. Strīķes fanātismu, pašaizliedzību, degsmi darbā un harismu, kuras iespaidā pārliecinošais darbinieku vairākums pakļāvušies viņas norādēm. Tie, kuri nevēlējušies pakļauties faktiskajai priekšniecei, vai arī J. Strīķei licies, ka viņi nevēlas pakļauties, tikuši ierakstīti priekšnieces melnajā sarakstā. Nepaklausīgajiem pamazām radīti nepanesami darba apstākļi, un viņiem pēc zināma laika nācies atvadīties no darba KNAB.
Pavēl neuzskaitīt
Likumā Par valsts noslēpumu un no tā izrietošajos Ministru kabineta noteikumos redzams, ka ar jēdzienu "valsts noslēpums" jāsaprot konkrēts informācijas veids un apjoms, kura aizsardzība ir iestādes slepenības režīma nodrošināšanas nodaļas pienākums. Jēdzieni "valsts noslēpums" un "izmeklēšanas noslēpums" nav identiski. Tāpēc nevar patvaļīgi valsts noslēpuma jēdzienā iekļaut tādu informāciju, kura nav valsts noslēpums, lai arī pēc citām tiesību normām tai noteikti pieejamības ierobežojumi. Atbilstīgi Ministru kabineta noteikumiem valsts noslēpums glabājams drošos seifos pielaidi valsts noslēpumam saņēmušu amatpersonu uzraudzībā. I. Veipas vadītajai nodaļai vienīgajai KNAB bijuši atbilstoši seifi noslēpumu glabāšanai. Ja jau seifā var droši glabāt valsts noslēpumu, tad tur var glabāt arī kratīšanās izņemto naudu – pie šāda kļūdaina secinājuma nonākuši KNAB izmeklētāji un operatīvie darbinieki, protams, ar priekšniecības akceptu. Iespējamo noziedznieku dzīves un darba vietās veiktajās kratīšanās nemitīgi atradusies un izņemta nauda, kura nonākusi I. Veipas nodaļas seifos.
Atbilstoši Kriminālprocesa likumam un Ministru kabineta noteikumiem kratīšanās izņemtā nauda, ja tai uzlikts arests, bija jāieskaita speciālā depozīta kontā Valsts kasē. Taču tas netika darīts, aizbildinoties ar iespējamību, ka nākotnē šī nauda varētu kļūt par lietisko pierādījumu. Nekāds izņemtās naudas uzskaites un kontroles mehānisms KNAB nebija izstrādāts. Savukārt J. Strīķe KNAB darbiniekiem bija izdevusi mutisku rīkojumu neveikt kratīšanās iegūto līdzekļu inventarizāciju. Aizvainojošs, nepatīkams pārsteigums, morāls un psiholoģisks trieciens I. Veipai bijis, kad tiesā J. Strīķe noliegusi šāda mutiskā rīkojuma esamību un liecinājusi, ka tieši I. Veipai bijis jākontrolē, vai seifos ievietotā nauda tiek atbilstoši uzskaitīta, kā arī jāorganizē tās esamības pārbaude. Viņai radies iespaids, ka, tā liecinot tiesā, J. Strīķe jutusies neērti. I. Veipa pieļāva, ka KNAB reputācija tajā brīdī viņai šķitusi pietiekami svarīgs iemesls, lai samelotos. Rūpes par KNAB reputāciju J. Strīķes liecības padarījušas visai pārliecinošas, un tādējādi, iespējams, arī tiesai radusies pārliecība, ka par visu notikušo atbildīga ir I. Veipa. Viņa atzīmēja, ka mutisko rīkojumu nepārbaudīt izņemto naudu J. Strīķe izdevusi ne jau tādēļ, lai uzskaites neesamības aizsegā varētu iedzīvoties negodīgi KNAB darbinieki, bet gan tādēļ, lai no KNAB darbiniekiem nenoplūstu nekāda informācija par J. Strīķes vadībā realizētajām KNAB operatīvajām izstrādēm. J. Strīķe, ar hipertrofētu fanātismu vadot operatīvo darbu, ļoti baidījusies no jebkādām potenciālām informācijas noplūdes iespējām.
Grābj visu, kas spīd
J. Strīķes fanātisms iespaidojis arī darbiniekus. Plašsaziņas līdzekļos propagandētā leģenda par KNAB varenību pamazām iesēdusies darbinieku apziņā, ieaijājot viņu modrību, ka jāievēro Kriminālprocesa likums. Šo modrības zuduma aspektu klusējot atbalstījusi arī KNAB vadība. Reālā dzīvē tas izpaudies, piemēram, kratīšanās. Pretēji Kriminālprocesa likuma prasībām KNAB darbinieki kratīšanās parasti grābuši ciet pilnīgi visu atrasto skaidro naudu. Kratīšanu laikā no KNAB darbiniekiem nav manīti centieni noskaidrot, kam pieder skaidrā nauda un vai tā maz ir saistāma ar aizdomām par tās iegūšanu noziedzīgā ceļā. Pēc kratīšanām šādi bagātīgi visaptveroši guvumi radījuši objektīvas problēmas ar to kriminālprocesuālo noformēšanu. Procesuāli var dokumentēt tikai to, kas arestēts uz likumīga pamata. Tā kā haotiski iegūtiem labumiem nav bijis iespējams rast pamatojumu, izvēlēts vienkāršākais ceļš – tos glabāt I. Veipas nodaļas seifos.
Kļūst par kriminālprocesa upuri
Iztirzājot pret I. Veipu celtās apsūdzības detaļas, pamazām kļuva skaidrs, ka ilgus gadus tiesībsargājošajās iestādēs strādājusī amatpersona pati kļuvusi par kriminālprocesa upuri. I. Veipa neslēpa, ka pirms šīs krimināllietas viņa strādājusi operatīvās darbības jomā un galvenie likumi, kuri viņai darbā bija nepieciešami, bija saistīti ar valsts noslēpumu. I. Veipa vaļsirdīgi Neatkarīgajai atzinās – ticot savam nevainīgumam un taisnībai, paļaujoties uz prokuroru un tiesas godaprātu, viņa nav sekojusi kriminālprocesa niansēm. Vēl jo vairāk, viņa tajā laikā Kriminālprocesa likumu ne pārāk labi zinājusi. Tolaik viņa bijusi pārliecināta, ka kriminālprocesā apsūdzības uzturētājam ir jānoskaidro patiesība un tiesā jāpierāda viņas vaina. Izrādās, dzīvē viss notiek savādāk: necīnoties par savu taisnību un ticot tiesiskumam, tiek bruģēts ceļš uz cietumu.
Virknējot atmiņas par izmeklēšanas gaitu, I. Veipa atcerējās – dūrusies acīs procesa virzītāju neslēptā vēlme gūt tieši apsūdzošos pierādījumus, nevis noskaidrot patiesību par naudas pazušanu.
Arī tiesai iesniegtajos krimināllietas materiālos apkopots tikai tas, kas uztur apsūdzības izvirzīto pieņēmumu par I. Veipas vainu. Viss, kas varētu radīt kaut mazākās šaubas par šā pieņēmuma patiesumu, apzināti tika atstāts arhīva lietā. Tiesā pilnībā ignorēti fakti par Valsts kontroles, Satversmes aizsardzības biroja (SAB) un Ministru kabineta izveidoto komisiju veiktajām pārbaudēm KNAB.
Tā kā I. Veipa vadīja Slepenības režīma nodrošināšanas nodaļu, viņai bija jāatskaitās ne tikai tiešajam priekšniekam A. Loskutovam, faktiski J. Strīķei, bet arī SAB, kurš atbilstīgi likumam ir galvenais valsts noslēpuma uzraugs. Neilgi pirms pazudušās naudas kriminālprocesa SAB veicis pārbaudi un secinājis, ka valsts noslēpumi KNAB tiek glabāti atbilstoši likumam.
Tāpat no I. Veipas stāstītā izrietēja, ka izmeklēšanā pilnībā ignorēts fakts, ka J. Imša regulāri un apzināti slēpis radušos iztrūkumu operatīvajos līdzekļos gada beigās. Iztrūkumu, visticamāk, viņš neesot radījis viens pats. Tiesā J. Imša liecinājis, ka sākotnēji piesavinājies naudu tieši no operatīvajiem līdzekļiem. Lai noslēptu iztrūkumu, viņš trūkstošo summu aizvietojis ar viņam glabāšanā nodoto kriminālprocesos izņemto naudu. Kā uzsvēra I. Veipa, diemžēl nepareizās un nepilnīgās grāmatvedības uzskaites dēļ vairs neesot iespējams noskaidrot patiesību par to, kā radās iztrūkums.
Apsūdzība I. Veipai par amatpersonas bezdarbību celta, balstoties tikai uz vienu punktu darba līgumā, kurā noteikts pienākums organizēt, vadīt un kontrolēt nodaļas darbu. Apsūdzībā pilnīgi ignorēts tas, ka šis darba līguma punkts ir tikai un vienīgi darbiniekam un darba devējam saistošs normatīvais akts, kurš jāvērtē kopsakarā ar vispārsaistošām tiesību normām. Apsūdzībā pilnībā ignorēts galvenais apstāklis – glabāšanā nodotās naudas ilgstoša inventarizācijas neveikšana un tas, cik pamatots un patiess bijis apgalvojums, ka inventarizācijas veikšana bijuši tieši I. Veipas pienākums.
Neatbildēti jautājumi
Aiz sienas atskanēja viegls ieklepojiens, kāds parasti atskan tukšā restorānā ap diviem naktī, kad viesmīlis pieklājīgi norāda pēdējam viesim prasties apmaksāt rēķinu. Saruna bija beigusies. Atvadījāmies ar apņēmību, ka taisnība reiz tiks noskaidrota. Atpakaļceļā virzoties caur labirintiem kopā ar uzraudzi, kļuva skaidrs, ka uzraudzes cieņa un laipnība nav veltīta apmeklētājam, bet gan I. Veipai.
Bez likumīgā spēkā esoša sprieduma, uz prokuroru pieņēmuma pamata I. Veipa cietumā atrodas jau divus gadus. Pametot cietuma teritoriju, pārņēma domas – ar ko gan Latvijas Temīdai viņa šķiet tik bīstama sabiedrībai, lai tik būtiski tiktu ierobežotas viņas cilvēka tiesības atrasties brīvībā un tikt taisnīgi notiesātai, lai līdz galīgajam tiesas spriedumam nedrīkstētu pavadīt laiku kopā ar savu ģimeni?