Rudenī, saasinoties Covid-19 krīzei un pastiprinoties valstī noteiktajiem ierobežojumiem, 10% Latvijas iedzīvotāju atzinuši, ka sākuši biežāk lietot alkoholu (3% izteikti biežāk, 7% - nedaudz biežāk), kas ir mazāks rādītājs nekā šī gada aprīlī, kad apstiprinošu atbildi par alkohola patēriņa pieaugumu sniedza 16% aptaujāto, atklāts jaunākajos BENU Aptiekas Stresa termometra rezultātos, kas iegūti sadarbībā ar uzņēmumu GEMIUS, aptaujājot vairāk nekā 2700 iedzīvotājus.
Tāpat aptaujā secināts, ka rudenī izmaiņas alkohola patēriņā nav novērojuši 56% respondentu, 11% alkoholu lieto mazāk nekā parasti, savukārt 22% alkoholu nelieto vispār. Vienlaikus rudenī daļai iedzīvotāju ir pieaudzis tabakas patēriņa īpatsvars - aprīlī veiktajā aptaujā 6% atzina, ka Covid-19 laikā smēķēt sākuši biežāk, savukārt rudenī šādu atbildi sniedza jau 8% respondentu.
Ieilgusī Covid-19 krīze un jaunie dzīves apstākļi ir nopietns pārbaudījums ne vien fiziskajai, bet arī mentālajai un emocionālajai labsajūtai. Aizvien biežāk eksperti Covid-19 kontekstā piemin tieši krīzes radītos mentālās veselības sarežģījumus, kas nereti liek meklēt veidus kā atslābināties un uz brīdi aizmirst par problēmām. To apstiprina arī narkoloģe-psihoterapeite Ilze Maksima. Speciāliste norāda, ka pandēmijas laiks ir liels pārbaudījums visai cilvēcei, turklāt no dažādiem aspektiem, jo daļai darba ir kļuvis vairāk, bet vairumam tomēr ir diezgan liels stress par to, ka tiek apdraudēts viss, kas līdz šim ir darīts, plānots un lolots.
Lai šajos apstākļos izdzīvotu, daba cilvēkam ir paredzējusi adaptācijas spējas. Tās ir atkarīgas no iekšējiem resursiem un ārējiem apstākļiem. Kā viens no adaptācijas spēju galvenajiem mehānismiem ir cilvēka garīgā veselība, un tās spēja tikt galā ar sarežģījumiem. Ilgstoša stresa gadījumā ir divi iznākumi. Viens - cilvēks var pielāgoties un iemācīties sadzīvot ar ilgtošo stresa situāciju, gūstot pēc iespējas mazākus zaudējumus un iegūstot garīgā stāvokļa līdzsvarotību. Otrs - netikt ar to galā un nepārdomāti izvēlēties kaut ko, kas palīdz tikai īstermiņā, lai arī šis šķietami labais palīgs rada vēl lielākus ilgtermiņa zaudējumus. Šeit I. Maksima min kaitīgo ieradumu efektu vai tā saucamo pašārstēšanos, kur tiek izmantots alkohols, nikotīns, nomierinoši medikamenti, narkotiskās vielas, sociālie tīkli, azartspēles un citi atkarību izraisoši procesi.
Krīzes laikā cilvēks saņem virkni negatīvu emociju - satraukums, bailes, nomāktība, skumjas un vientulība, kas ilgtermiņā noplacina cilvēka garīgos resursus. Cilvēks sāk fokusēties uz neveiksmēm un negācijām, nepamanot pozitīvās lietas. Ja redz negatīvo, var rasties vēlme no tā izvairīties. To var izdarīt, lietojot dažādas vielas, kas negatīvās emocijas īslaicīgi slāpē un iedod "anestēziju."
Psihoaktīvās vielas vai stimulējošie procesi pārstimulē mūsu baudas centrus centrālajā nervu sistēmā un rada pozitīvisma un labsajūtas "plūdus", pēc kuriem iestājas "sausums", kura laikā rodas vēlme lietot vēl, lai atkal būtu labi. I. Maksima norāda, ka veselības saglabāšanas nolūkos dažādās valstīs tiek runāts par mazāka riska alkohola devām, kuras rekomendē nepārkāpt, lai nepieaugtu atkarību riski. Sievietēm tiek minēta glāze vīna, vīriešiem - divas, pārtraukumi starp lietošanas reizēm, maksimālo devu nepārkāpšana utt. Tomēr šie nosacījumi nevar iekļaut katra individuālos riskus, tāpēc šeit liela nozīme ir kritiskajai domāšanai un sabiedrības izglītošanai. Atkarīgam cilvēka šīs minimālo devu rekomendācijas neder, jo šis cilvēks alkoholu nedrīkst lietot vispār.
Atkarība ir biopsihosociāla slimība, kuras rāšanos nosaka vairāki priekšnosacījumi - ģenētiskie, individuālie, sociālie, fizikāli-ģeogrāfiskie, kā arī medicīniskā aprūpe. Kā būtiskākos no minētajiem var minēt ģenētisko predispozīciju un individuālo garīgās veselības stāvokli. Ja ģimenē kādam vecākam vai vecvecākam ir atkarība vai pārmērīgas lietošanas forma, tad būtiski jāizvērtē paša izvēle attiecībā uz vielu vai procesu lietošanu, jo tie var izsaukt nevēlamu piesaisti. Šie veselības priekšnosacījumi var būt gan kā riski, gan arī kā sargājošie faktori, tāpēc ir svarīgi saprast sevi un savas adaptācijas spējas, nevis tikai pakļauties reklāmām un stereotipiem.
Pārmērīga un regulāra alkohola lietošana noved pie atkarības. Sākumā ir lietošanas biežuma un devu pieugums. Laika gaitā parādās arī psiholoģiskās atkarības elementi - vēlme atkārtot lietošanu jau pēc paša iniciatīvas, rodot dažādus iemeslus, lai iedzertu utt. Parādoties sociālajām sekām un tuvāko cilvēku bāžām, tās tiek uztvertas ar pretestību un noliegšanu, ka viss tiek kontrolēts. Šķirtne starp pārmērīgu un kaitīgu lietošanu un atkarību ir abstinences stāvoklis jeb paģiras.
Paģiras, kurās stāvokli var uzlabot atkārtota alkohola lietošana. Tā rodas fiziskā atkarība. Protams, ļoti nevēlamas sekas var būt arī nenonākot līdz slimībai, bet iekuļoties lielās nepatikšanās, esot reibuma stāvoklī vai gūstot traumu, kas ietekmē visu turpmāko dzīvi. I. Maksima uzsver, ka ikvienam cilvēkam ir risks kļūt par atkarīgu no vielām un procesiem, ja savlaicīgi netiek izvērtēti riski un kritiski novērtēta paša uzvedība un izvēles.
Krīzes laikā ir īpaši svarīgi balstīties uz kritisko domāšanu un pārbaudītiem informācijas avotiem, kā arī sekot līdzi savām prioritātēm un mentālās veselības līdzsvaram. Ja ir slikta pašsajūta, alkohols vai cigarete noteikti nav vienīgie veidi kā sev palīdzēt un atslābināties. Jāsaprot, kas šādās reizēs labāk palīdz. Kā daži no ieteikumiem ir sen aizmirsti hobiji, sports, saziņa ar ģimeni, radiem un draugiem, spēles, mūzika, literatūra un citi. Ja kaitīgās vielas nav pirmā un vienīgā izvēle, tad atkarību risks uzreiz kļūst mazāks. I. Maksima atgādina, ka ļaušanās atkarību kārdinājumam ir liels slogs sabiedrības veselībai, savukārt pašam cilvēkam tas nozīmē zaudētus dzīves gadus, kas ir milzīga vērtība. Speciāliste aicina - nezaudēsim savu vērtību! Ja ir šaubas par sevi, labāk lūgt palīdzību profesionāļiem, kas var sniegt atbildes un palīdzēt ar risinājumiem.
Pētījums veikts sadarbībā ar interneta pētījumu kompāniju GEMIUS, laika posmā no 20. līdz 21.oktobrim aptaujājot 2779 respondentus.