Satversmes tiesa (ST) šodien atzinusi, ka norma, kas nosaka, ka pirmsskolas izglītības iestādēs galvenā ikdienas saziņas valoda ir latviešu, ir atbilstoša Satversmei, pavēstīja ST pārstāve Ketija Strazda.
Apstrīdētā norma noteic, ka visā pirmsskolas izglītības posmā sekmē latviešu valodas apguvi integrētā mācību procesā, izmantojot bilingvālo pieeju, ko atbilstoši bērna attīstībai īsteno pedagogu, speciālistu un citu izglītības iestādes darbinieku sadarbībā, kā arī lieto latviešu valodu ikdienas saziņā.
Bērniem no piecu gadu vecuma rotaļnodarbībā galvenais saziņas līdzeklis ir latviešu valoda, izņemot mērķtiecīgi organizētas aktivitātes mazākumtautības valodas un etniskās kultūras apguvei.
Viņa norādīja, ka lieta ierosināta pēc pieteikuma, kuru iesnieguši mazākumtautību bērnu pārstāvji, kuru audzināmie apmeklē valsts (pašvaldības) vai privātās pirmsskolas izglītības iestādes. Šajās iestādēs tiek īstenota mazākumtautību pirmsskolas izglītības programma vai mazākumtautību speciālā pirmsskolas izglītības programma. Pieteikuma iesniedzēji norādīja, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 112.panta pirmajam teikumam, 64., 114. un 91.pantam.
Pēc pieteikuma iesniedzēju ieskata, apstrīdētās normas ierobežo bērna Satversmes 112.panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības uz kvalitatīvu izglītību dzimtajā valodā. Pirmkārt, ar apstrīdētajām normām mainīta pieeja, kādā organizējams mācību process attiecībā uz izmantojamo valodu, proti, pirmsskolas izglītības posmā no pieciem līdz septiņiem gadiem Ministru kabinets esot atteicies no bilingvālā izglītības modeļa. Otrkārt, izglītība netiekot nodrošināta mazākumtautības valodā, tātad mazākumtautībai piederošs izglītojamais nevarēšot mācību vielu apgūt valodā, kuru viņš saprot. Treškārt, apstrīdētās normas pieņemtas, valstij nenodrošinot pietiekamu pedagogu apmācību un iespēju pārkvalificēties. Pieteikuma iesniedzēji arī uzskata, ka esot ierobežotas vecāku līdzdalības tiesības bērna izglītības procesa noteikšanā.
Pieteikuma iesniedzēji norādījuši, ka apstrīdētās normas pieņemtas, pārkāpjot Saeimas piešķirto pilnvarojumu un normatīvajos aktos paredzēto kārtību, kā arī normu pieņemšanas procesā neesot uzklausīti mazākumtautību pārstāvji. Tādējādi esot pārkāpts Satversmes 64.pants.
Valsts rīcība, pieņemot apstrīdētās normas, esot pretrunā arī Satversmes 114.pantam, jo ar apstrīdētajām normām pirmsskolas izglītības posmā no pieciem līdz septiņiem gadiem tiek ierobežotas bērna tiesības brīvi un bez iejaukšanās apgūt un lietot dzimto - krievu valodu, kā arī bērna un vecāku tiesības uz krievu etniskās, kultūras un lingvistiskās identitātes saglabāšanu.
Pieteikuma iesniedzēji Satversmes 91.panta pārkāpumu saskata divās dažādās situācijās. Pirmajā gadījumā, pēc pieteikuma iesniedzēju ieskata, apstrīdētās normas rada atšķirīgu attieksmi starp divām pirmsskolas izglītojamo grupām, tas ir, izglītojamiem, kas izglītību iegūst latviešu valodā, un izglītojamiem, kas izglītību iegūst mazākumtautību, galvenokārt krievu, valodā. Proti, pirmajai grupai esot tiesības iegūt izglītību dzimtajā valodā, savukārt otrajai grupai šādas tiesības esot liegtas. Attieksmei vajadzētu būt vienādai. Otrajā gadījumā, pēc pieteikuma iesniedzēju ieskata, apstrīdētās normas nepamatoti rada vienādu attieksmi pret divām mazākumtautību pirmsskolas izglītojamo grupām - bērnu ar īpašām vajadzībām un bērnu, kuram šādu vajadzību nav. Pret bērnu ar īpašām vajadzībām esot nepieciešama atšķirīga attieksme attiecībā uz valodas lietošanu pirmsskolas pakāpē.
ST norādīja, ka, tā kā Ministru kabinets lūdzis izbeigt tiesvedību lietā daļā par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 112.panta pirmajam teikumam, tad visupirms vērtējams, vai šajā daļā tiesvedība ir turpināma. Konstatējot pieteikuma iesniedzēju Satversmē ietverto tiesību aizskārumu, Satversmes tiesa lēma, ka tiesvedība lietā ir turpināma un vērtēja apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 112.pantam. Pēc tam Satversmes tiesa vērtēja apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 114. pantam un 91 pantam un tostarp arī 64 pantam.
ST konstatēja, ka Latvijas izglītības sistēmā pirmsskolas izglītība iedalīta divos posmos atkarībā no bērna vecuma. Pirmais posms ir no pusotra gada līdz piecu gadu vecumam, un otrais posms ir no piecu līdz septiņu gadu vecumam. ST atzina, ka Satversmes 112.panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības uz izglītību aptver pirmsskolas izglītības pakāpi abos tās posmos.
ST secināja, ka Satversmes 112.panta pirmais teikums ietver pieteikuma iesniedzēju tiesības sagaidīt, ka šajā tiesību normā ietvertie valsts pienākumi attiecībā uz izglītības sistēmu atbilst šādiem kritērijiem: izglītības iespējas, pieejamība, pieņemamība un pielāgošanās. Vienlaikus Satversmes tiesa atzina, ka, tā kā Satversmes 112.panta pirmajā teikumā neietilpst tiesības uz izglītību sev vēlamā valodā, tad ST pieteikuma iesniedzēju argumentus vērtēs tiktāl, ciktāl tie attiecas uz tiesībām iegūt izglītības mērķiem atbilstošu izglītību valsts valodā, proti, kvalitatīvu izglītību.
Ņemot vērā lietā paustos argumentus, ST vērtēja, vai valsts rīcība atbilst Satversmes 112.panta pirmajā teikumā ietvertajām tiesībām uz izglītību tās pieejamības, pielāgošanās un pieņemamības aspektos. ST secināja, ka valsts rīcība, pieņemot apstrīdētās normas, šiem aspektiem atbilst. Līdz ar to apstrīdētās normas atbilst Satversmes 112.panta pirmajam teikumam.
Kontekstā par normu atbilstību Satversmes 114.pantam, ST pārliecinājās, vai atbilstoši tai sniegtajai informācijai pieteikuma iesniedzēji pieder kādai no Latvijā vēsturiski dzīvojošām mazākumtautībām. ST atzina, ka tā vērtēs, vai valsts ir izpildījusi Satversmes 114.pantā ietverto pozitīvo pienākumu attiecībā uz pieteikuma iesniedzējiem, kas pieder vēsturiskajai krievu mazākumtautībai Latvijā.
ST secināja, ka likumdevējs, regulējot valodu lietojumu pirmsskolas izglītības iestādēs, ir nodrošinājis krievu mazākumtautībai piederošam izglītojamam tiesības uz savas identitātes un kultūras saglabāšanu un attīstīšanu tādā veidā, kas ņem vērā krievu mazākumtautību raksturojošos apstākļus Latvijas vēsturiskajā kontekstā. No apstrīdētajām normām un ar tām saistītā regulējuma izriet, ka pirmsskolas izglītības posmā izglītojamam vecumā no pieciem līdz septiņiem gadiem tiek nodrošināta iespēja lietot krievu valodu. Tādējādi apstrīdētās normas tika atzītas par atbilstošām Satversmes 114.pantam.
Pārbaudot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 91.pantam pirmajā situācijā, ST atkārtoti norādīja, ka izskatāmās lietas apstākļos valstsnācijai piederoši izglītojamie un mazākumtautībai piederoši izglītojamie neveido salīdzināmās grupas. Tādējādi apstrīdētās normas šajā daļā tika atzītas par atbilstošām Satversmes 91.pantam.
Savukārt, kas attiecas uz otro situāciju, ST norādīja, ka apstrīdētās normas paredz vienādu attieksmi pret indivīdu grupām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, proti, bērnu ar īpašām vajadzībām un bērnu, kuram šādu vajadzību nav.
ST, vērtējot iepriekš minētās attieksmes atbilstību Satversmes 91.pantam, secināja, ka tā ir noteikta ar pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu, un apstrīdētās normas atbilst Satversmes 64.pantam, kā arī vienādai attieksmei ir leģitīms mērķis - citu cilvēku tiesību aizsardzība.
ST secināja, ka vienādā attieksme ir piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai. Leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē nav iespējams sasniegt ar citu, alternatīvu līdzekli. Lai arī sasniedzamā mērķa aspektā likumdevējs ir noteicis vienādu attieksmi pret bērnu ar īpašām vajadzībām un bērnu, kuram šādu vajadzību nav, tomēr šā mērķa sasniegšanā tiek piemērota atšķirīga attieksme, proti, tiek veikti pozitīvi pasākumi, lai pārliecinātos, ka bērns ar īpašām vajadzībām pēc iespējas labāk iekļaujas Latvijas izglītības sistēmā un līdz ar to sabiedrībā, apgūstot latviešu valodu savu iespēju robežās. Tādējādi apstrīdētās normas tika atzītas par atbilstošām Satversmes 91.pantam.
Līdz ar to ST secināja, ka apstrīdētā norma ir atbilstoša Satversmei.
ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stāsies spēkā tā publicēšanas dienā.