Pēdējā tiesas sēdē tā dēvētajā Lemberga prāvā tiesa uzklausīja procesa dalībnieku viedokļus par netipiski skarbajām prokuroru pretenzijām pret tiesas sastāva darbu.
Iepriekš valsts apsūdzības uzturētāji tiesai bija adresējuši lūgumu par sākotnēji noteiktās pierādījumu pārbaudes kārtības atjaunošanu kriminālprocesā, kura motivācija tika balstīta uz prokuroru iebildumiem par tiesas sēdes priekšsēdētāja rīcību. Motivācijā valsts apsūdzības uzturētāji skarbā formā vaino ne tikai tiesas priekšsēdētāju, bet visu tiesas sastāvu prokuroru un cietušo interešu ignorēšanā, šķēršļu likšanā apsūdzības uzturēšanai, haotiskā un bezmērķīgā pierādījumu pārbaudē. Prokurori arī apšauba tiesas objektivitāti un neitralitāti un apgalvojuma formā norāda, ka šo un citu iemeslu dēļ "iztiesāšana būs vērtējama kā nelikumīgā un pielemtais galīgais nolēmums būs atceļams". No motivācijas loģikas izriet, ka prokuroru dusmas izraisījusi tiesas uzdrošināšanās nenopratināt miljonāru Jūliju Krūmiņu cietušā statusā.
Vērtējot lūgumu un tā motivāciju, procesa dalībnieki visai vienprātīgi atzina, ka prokurori izrādījuši klaju necieņu tiesai un citiem dalībniekiem, maldinot tiesu ar sagrozītiem faktiem un to, ka prokurori iepriekš tiesas nolemto pierādījumu kārtību paši atbalstījuši. Tiesas zālē izskanēja viedoklis, ka pēkšņais prokuroru uzbrukums tiesai skaidrojams ar strauji brūkošajiem plāniem pēc iepriekš iestudētā scenārija pratināt cietušos un lieciniekus, tādējādi prokuroriem dramatiski sarukušas izredzes pierādīt daudzus gadus tapināto apsūdzību. Nerviem neturot, tas arī izpaudies divos dokumentos – lūgumā un iebildumos tiesai.
A. Lemberga aizstāvis zvērināts advokāts Raimonds Krastiņš valsts apsūdzības uzturētāju rīcību analizēja, balstoties uz konkrētiem faktiem no tiesas sēžu protokoliem un audioierakstiem. Advokāts pierādīja, ka prokurori lūgumā un iebildumos, iespējams, pat apzināti sagrozījuši faktus par pierādījumu pārbaudes kārtības maiņu. Lai arī prokurori apgalvojuši, ka tiesa 2009. gada 24. septembrī nolēmusi pierādījumus sākt pārbaudīt ar cietušo, pēc tam liecinieku noklausīšanos un tikai tad sākt pārējo krimināllietā esošo pierādījumu pārbaudi, R. Krastiņš, pārlapojot minētā datuma tiesas sēdes audioieraksta atšifrējumu, konstatējis – tiesa nevis pēc savas iniciatīvas, bet gan uzklausot procesa dalībnieku viedokļus, lēmusi pierādījumu pārbaudi sākt pa apsūdzības epizodēm tādā kārtībā, kādā tās minētas apsūdzībā. Audioieraksti skaidri atspoguļo, ka nedz prokuroram Jurim Jurisam, nedz arī pārējiem prokuroriem nav bijuši iebildumi pret tiesas nolemto pierādījumu pārbaudes kārtību. Gluži otrādi – J. Juriss tiesas piedāvātajai kārtībai bija piekritis. Advokāts noraidīja arī prokuroru pārmetumus, ka tiesa pieļāvusi jautājumu uzdošanu veikt ārpus SIA Puses epizodes rāmjiem. R. Krastiņš atgādināja, ka paši prokurori pratināmajiem sākuši uzdot jautājumu ārpus SIA Puses epizodes, tādējādi rādot citiem piemēru.
Turklāt, kā norādīja advokāts, prokurori jau no procesa sākuma izvairījušies atsaukties uz tiesas aicinājumu sniegt priekšlikumus par personu pratināšanas secību: "Tāda ir valsts apsūdzības uzturētāju nostāja un taktika – neinformēt ne tikai citus lietas dalībniekus, bet arī tiesu ne par pierādījumiem kopumā, ne arī izsakot priekšlikumus par pierādījumu pārbaudes secību." R. Krastiņš piebilda: lai arī prokurori tiesai pārmet patvaļīgu pierādījumu kārtības noteikšanu, kas jau pats par sevi nav patiesība, vēl nesen, šā gada 17. jūnija tiesas sēdē, J. Juriss atzinis, ka "personu pratināšanas kārtību nosaka tiesa".
Noslēdzot analīzi, advokāts uzsvēra, ka apsūdzības nepamatotie paziņojumi par tiesas neprofesionalitāti, neobjektivitāti, prettiesisku rīcību un krimināllietas nelikumīgu iztiesāšanu ir "klaja necieņas izrādīšana tiesai un citiem procesa dalībniekiem, tādēļ valsts apsūdzības uzturētājiem ir piemērojama Kriminālprocesa likuma 290. pantā paredzētā sankcija – brīdinājums – un par šādu prokuroru rīcību jāinformē Ģenerālprokuratūra". R. Krastiņš arī piebilda, ka gadījumā, ja tiesa uzskata valsts apsūdzības uzturētāju lūgumu un lūgumā paustos iebildumus par pamatotiem un nesaskata pamatu brīdinājuma izteikšanai vai Ģenerālprokuratūras informēšanai, "tad būtu pamats secināt, ka tiesa piekrīt valsts apsūdzības uzturētāju sniegtajam tiesas sastāva – tiesnešu – prettiesiskās rīcības, neprofesionalitātes un neobjektivitātes vai ieinteresētības vērtējumam. Ja tas ir tā, tad tiesas sastāvam ir jāatstata sevi no kriminālprocesa veikšanas".
A. Lembergs atgādināja, ka prokuroru teiktais un rakstītais ir nemitīgi jāpārbauda. Arī viņš kādreiz esot uzskatījis, ka prokuratūrā strādā godīgi cilvēki un viņu darbs ir nevainojams. Taču, kā uzsvēra Ventspils mērs, laika gaitā viņam nācies saskarties ar rupjām prokuroru kļūdām un mēģinājumiem uzdot vēlamo par esošo. Viņš minēja piemērus, kā prokurori pat mēdz atsaukties uz likuma pantiem, lai gan, izlasot šo pantu, tur minēts kas cits, tikai ne tas, ko uzdevuši prokurori. A. Lembergs vaicāja: kas gan lietas iztiesāšanā varētu būt noticis tāds, kas prokurorus spiež mainīt pierādījumu pārbaudes kārtību? Viņa atbilde: ir noticis kāds knifs tiesas zālē vai arī ārpus tās, un šis knifs, pēc Ventspils mēra domām, ir Aijas Kokales liecības. Tās ir iedzinušas "pēdējo naglu apsūdzības zārkā SIA Puses epizodē", teica A. Lembergs. Ar skumjām ironizējot par prokuroru darba kvalitāti, viņš kā piemēru minēja prokuroru sastādīto liecinieku sarakstu un tajā iekļauto Inesi Pīpiķi, ar kuru viņu saistot vien adatu terapijas kurss. Savukārt liecinieku sarakstā iekļautais Mihails Kacs, pēc viņa ziņām, jau esot miris.