Satversmes tiesas priekšsēdētāja: Valsts padomes izveide lieti noderētu

 
INETA ZIEMELE: «Nedrīkstētu pie budžeta likuma paketes piekabināt visus iespējamos grozījumus» ©Rūta Kalmuka/F64 Photo Agency

Par likumdevēja un valdības spēju izmantot Satversmes tiesas paustās atziņas, nepieciešamību dot papildu instrumentus politiskā procesa, likumdošanas kvalitātes un valsts attīstības veicināšanai, kā arī lietu mainību laika gaitā Neatkarīgās intervija ar Satversmes tiesas priekšsēdētaju Inetu Ziemeli.

Neatkarīgā: - Pastāvot iespējai, ka lēmumu par Rīgas domes atlaišanu varētu apstrīdēt ST, jūs droši vien neiztirzāsiet šā soļa tiesiskumu. Bet ST jau skatītajās lietās un pieteikumos par pašvaldību deputātu tiesībām, ministra rīkojumiem ir kādas atziņas, ar kurām derētu iepazīties, domājot par domes atlaišanu vai šo tiesību apšaubīšanu?

Ineta Ziemele: - Identisku lietu Rīgas domes atlaišanai ST nav skatījusi, bet jautājumi dažādā rakursā par pašvaldību pārvaldi skaitīti ir. ST spriedumos ir daudz atziņu par praktiski visām tēmām, kas Latvijā ik pa brīdim kļūst aktuālas. Tiesa, skatot lietas, skaidro Satversmes normas saturu un skaidro to. Satversmes spriedumi ir likums, ir piemērojami, un tajos paustās atziņas ir īstenojamas. Protams, spriedumos ir vispārējās atziņas, piemēram, par to, ka pašvaldības ir ļoti svarīgs vietējās cilvēku kopienas pašpārvaldes mehānisms tiesiskā valstī.

Likumā par pašvaldībām 91. pantā ir konkrēts regulējums, kā var atlaist domi, un, ja par to ir domstarpības, tiesiskā valstī ir veidi, kā noskaidrot, kam taisnība, ko, iespējams, arī skatīsim.

- Vai šis mehānisms ir pietiekami korekts, ja, kā šajā situācijā, ministrs un Saeimas vairākums veido koalīciju, kura savukārt Rīgas domē ir opozīcijā? Nevar tikt pieņemts politisks lēmums?

- ST to vērtēs, bet, lai vai kā, atlaišanai seko ārkārtas vēlēšanas, kurās tauta vienmēr ir tā, kas lemj. Šāds mehānisms ir pilnībā atbilstošs demokrātiskā tiesiskā valstī.

- Diskusijas izvēršas par to, vai domi vēlēt uz atlikušo vienu gadu vai uz pieciem. Iepriekš Saeima ārkārtas vēlēšanās tika ievēlēta uz atlikušajiem trīs gadiem. Jūsuprāt, likumā vajadzētu skaidrāk reglamentēt Saeimas vai domes ievēlēšanas termiņus ārkārtas vēlēšanu gadījumā vai ir jāatstāj izvēles brīvība politiķiem?

- Šis ir politiskā procesa jautājums. Valstī politiskais process neapstājas nekad. Tas, ko ST prasa un par ko mums bija laba iespēja uzrakstīt šā gada 6. marta spriedumā par bēdīgi slaveno valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atalgojumu publiskošanu, ir labs likumdošanas process. Labas likumdošanas princips sevī ietver konkrētus soļus, kas garantē pēc iespējas kvalitatīvāka rezultāta sasniegšanu. Minētajā spriedumā Satversmes tiesa pateica, ka ir jābūt veiktai analīzei, risku izvērtējumam, caurskatāmam procesam, lai sabiedrība saprot, kāpēc šie grozījumi tiek virzīti. Piemēram, nedrīkstētu būt tā, ka tiek piekabināti visi iespējamie grozījumi budžeta likuma paketē, kuri atbilstoši Saeimas kārtības rullim tiek skatīti divos lasījumos.

- Un pāris dienās!

- Tieši tā! Labas likumdošanas principa ievērošana Latvijā un citās valstīs ir ļoti svarīga, lai tauta varētu pārliecināties, ka tās priekšstāvji saprotami virza politikas procesu, saprot, kāpēc rezultāts ir tieši tāds.

- Valsts budžeta pieņemšana izsaukusi dažādu sabiedrības un profesionālo grupu, jo īpaši mediķu, protestus, kuri norāda uz šī paša Saeimas sasaukuma vienbalsīgi pieņemto likumu, kas noteica mediķu atalgojuma pieaugumu nākamgad vidēji par 20%. Arī citi likumi ar budžetu netiek pildīti. Politiķi un juristi saka, ka viss kārtībā, budžeta likums ir augstāks par pārējiem, atsaucas uz ST spriedumiem. Neleģitimizējat sliktu politisko kultūru, praksi?

- ST nav teikusi, ka budžeta likumam būtu augstāks spēks. ST nevar vērtēt, kādi konkrēti skaitļi tiek doti kādā programmā, cik miljoni jādod tam vai citam - tas ir nevis juridisks, bet politikas, kompromisu, pārliecināšanas jautājums. ST arī par budžetu ir teikusi, ka tas jāpieņem atbilstoši labas likumdošanas principam, jāievēro Saeimas kārtības rullī noteiktā procedūra. Budžeta likums atšķiras no citiem likumiem un ir ļoti svarīgs ar to, ka visaptveroši nodrošina valsts saimniecisko un visu nozaru sabalansētu attīstību. Satversmes tiesa 2011. gada spriedumā (lietā Nr. 2011-11-01) par finansējumu autoceļiem pateica, ka Saeimai ir tiesības samazināt finansējumu kādā no nozarēm, bet ir jābūt nopietniem argumentiem, ja plānā bijis konkrētu programmu īstenot, nevar pēkšņi no tās atteikties.

- Varēja, nelabojot Veselības aprūpes finansēšanas likumu, pēkšņi vienkārši samazināt tajā pašu noteikto algu kāpumu uz pusi, nemainot šo likumu?

- Līdzīgs jautājums ST arī tika skatīts jau pirms 20 gadiem. Arī Valsts prezidents Egils Levits ir norādījis, ka atbildīga politika ir tāda, kad, lemjot par kādas programmas īstenošanu, ir skaidrs, no kurienes līdzekļus ņems.

- Šajā gadījumā juridiski neko nevar mainīt, var tikai pakratīt ar pirkstu?

- Nevaru atbildēt, jo ierosināta un sagatavošanā ir lieta Nr. 2019-29-01 saistībā ar augstskolu finansēšanu, ko tiesa vērtēs, tieši ņemot vērā minētos principus.

- Šāda likumu neievērošana budžetā liecina par nenobriedušu politisko kultūru, politisko profesionalitāti vai vienkāršu populismu? Kurā posmā ir problēmas?

- Tas ir delikāts jautājums. Domājot par to, esmu gan rosinājusi, gan atbalstu konstitucionālā orgāna Valsts padomes izveidošanu, ko virza arī Valsts prezidents. Ir ļoti būtiski dot papildu kvalitatīvus instrumentus politiskajam, likumdošanas procesam, lai nonāktu pie jēgpilna un kvalitatīva rezultāta. Vēsturiski šādām padomēm ES valstīs ir bijusi vērtīga nozīme, tās sniedz padomu, ka to vai citu likumu grozījumu nevajag virzīt, jo neatbilst konstitūcijai un tajā ietvertajam ilgtspējības principam, vai virzīt citādāku.

- Šī padome vairāk būtu juristu vai dažādu speciālistu padome?

- Tā nebūtu juridiska institūcija, bet neatkarīgs konstitucionāls orgāns ar starpdisciplināru saturu un sastāvu, kurā būtu gan ekonomisti, gan citu zinātņu pārstāvji. Tās viedoklim ir jābūt nevis valdības pasūtītam, bet neatkarīgam, jāraugās no valsts ilgtspējas viedokļa.

- Tai būtu konsultatīvs raksturs?

- Jā. Bet darbības rezultāts var būt dažāds, var kā, piemēram, Francijā, kur padome piedāvā likumprojektu redakcijas, var plašāk izmantot tās potenciālu. Bet tas, ka šāda padome ir nepieciešama, lai paceltu citā līmenī lēmumu pieņemšanu valstī, manuprāt, ir acīmredzami.

- No nākamā gada aprīļa ārstiem kompensējamo medikamentu receptēs būs jāizraksta zāļu aktīvās sastāvdaļas starptautiskais nosaukums, bet aptiekām jāizsniedz zāles ar zemāko pacienta līdzmaksājumu, nevarēs izsniegt nākamās lētākās, pat ja lētāko zāļu krājumi aptiekā būs beigušies. ST jau līdzīgu lietu skatīja 2013. gadā.

- Ne tikai. Kopš 2008. gada par kompensējamajiem medikamentiem ir bijuši četri spriedumi!

- Redzat, ka tie jaunajā kārtībā ir ņemti vērā, kur tostarp pateikts, ka, ja pacients ir apmierināts un ārsts ir sasniedzis vēlamo terapeitisko efektu, ārstam nav pienākums izrakstīt citu medikamentu. Vai prasība ārstiem pamatot citu zāļu izrakstīšanu un to limitēšana (līdz 30%) ir saskaņā ar šo ST jau lemto? Vismaz iepriekš ST prasīja neattiecināt jaunās prasības uz tiem, kas jau lieto konkrētus medikamentus.

- Šajā jomā ir daudz ST atziņu. Nedz man pašai, nedz ST kopumā nav kapacitātes izsekot līdzi visiem likumdošanas procesa līkločiem, atgādinot par mūsu atziņām. Kāds gan to varētu darīt, bet mums ST nav tādas tiesības.

ST darbojas vairāk nekā 20 gadus. Ja ik gadu tā skatījusi vismaz 200 pieteikumu, ir bijuši vidēji 25-30 lielie spriedumi, varat iedomāties, cik daudz un dažādās jomās ir ST atziņas! Ceru, ka gan Tieslietu ministrijā, gan Valsts kancelejā tās ir zināmas un tiek ņemtas vērā ikdienas darbā.

Konkrētāk nevaru izteikties, jo, ja jau mums četras lietas par šo ir bijušas, tad nebrīnītos, ka varētu būt atkal.

- Nav sajūta, ka cīnāties ar vējdzirnavām?

- Jautājumā par piespiedu zemes nomu gan man radās šāda sajūta, ko atļāvos paust arī preses konferencē, ka jau 25 gadus ar šo jautājumu ņemamies un joprojām mums turpina nākt šīs lietas.

- 2018. gadā ST lēma, ka ārstniecības personām noteiktais pagarinātais normālais darba laiks Darba likuma izpratnē ir virsstundu darbs, par ko jāmaksā dubultā. Kā vērtējat sprieduma īstenošanu praksē, kad iestādes maksimāli izvairās no virsstundām, rezultātā mediķi un jo īpaši māsas, lai nodrošinātu vismaz iepriekšējo ienākumu līmeni, strādā vairākās iestādēs summāri to pašu stundu skaitu, nesaņemot virsstundu dubulto apmaksu?

- Tiesa skatījās uz šo jautājumu no ideāltipiskās pozīcijas - ja ir virsstundas un ja Darba likumā ir noteikts, ka tās ir dubultā apmaksājamas, tad tās ir dubultā apmaksājamas. To, kā Latvijas realitātē viss sagriežas ar kājām gaisā, jūs labi raksturojāt. Lietā pieaicinātā persona bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers norādīja, ka stāsts nav par virsstundām, bet par sistēmas sakārtošanu.

- Vai kaut kas līdzīgs praksē nav arī ar nodokļu pārmaksas atgriešanu, konkrēti ST atsaukusies uz Eiropas Savienības Tiesas atziņu, ka saprātīgs PVN pārmaksas atgriešanas termiņš būtu trīs mēneši, nesaprātīgs - seši, bet realitātē tas ir ilgāks, tāpat kā iedzīvotāju ienākuma nodokļa atgriešanā.

- Jā. Ja veselības aprūpes sistēmas organizēšana ir mūsu pašu jautājums, kur nav ES priekšrakstu, tad šajā lietā piemērojām ES tiesības. Attiecībā uz pārmaksātā PVN atmaksu ir ļoti detalizētas ES tiesību normas un judikatūra, kas ST bija jāpiemēro.

- Cik lielā mērā tiesneši spriedumos balstās tikai uz Satversmes burtu un garu un cik ņem vērā arī starptautiskās, ES tiesības, spriedumus?

- Nevaram skatīties uz mūsu tiesību sistēmu kā kaut ko izolētu. Satversmi caurauž starptautiskās un Eiropas tiesības, un ST jau no tās pirmajiem nolēmumiem 1997. gadā ir ļoti pareizi un atvērti piemērojusi Eiropas tiesības un skatījusi Satversmes regulējumu caur arī ES standartu, labās prakses prizmu. Mēs dzīvojam ļoti interesantā un bagātinošā sinerģijā. Ir, protams, jomas, kuras ir ekskluzīvā nacionālā kontrolē - tad vadāmies tīri pēc tā, kā vēsturiski Satversmes pants ir piepildījies ar saturu. Bet ST un, domāju, arī Augstākajā tiesā ļoti var just to, ka esam daļa no kaut kā lielāka, būtībā ikviens Latvijas tiesnesis ir arī Eiropas tiesnesis.

- Ir bijušas lietas, kur izpaudušās kādas Eiropas un Latvijas tiesību kolīzijas?

- Ir!

- Varat minēt kādas? Kas tad ir primārs?

- Var pieminēt seno stāstu par Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu nepilsones Nataļjas Andrejevas lietā, kura līdz neatkarības atjaunošanai bija strādājusi PSRS uzņēmumos ārpus Latvijas, un strīds bija par to, vai nostrādātais laiks ārpus Latvijas pensijā ir jākompensē Latvijai vai citai valstij. Latvijas likumdevējs manā skatījumā pareizi bija lēmis, ka šī nav Latvijas atbildība pēc neatkarības atjaunošanas attiecībā uz nepilsoņiem, bet attiecībā uz pilsoņiem šī atbildība ir jāuzņemas. ST bija līdzīga pieeja šajā jautājumā, bet Eiropas Cilvēktiesību tiesai - cita, kur es paliku mazākumā, pievienojot savas atsevišķās domas. Tiesu starpā var pastāvēt domstarpības jautājumos, kas saistīti ar Latvijas okupācijas seku radītiem tiesību jautājumiem, tādēļ ST vēl vairāk un dziļāk motivē savu juridisko skatījumu uz problēmu.

- Juridisko vai vēsturisko?

- Tas ir juridisks skatījums, jo Latvijas Satversmes 2. panta tvērumā ir princips, ka, ja pret tautu ārējais spēks ir vērsies ar pretlikumīgām metodēm, tad tauta savas tiesības uz pašnoteikšanos nezaudē. No tā izriet konkrēti likumi, tostarp redzējums par pilsonību, īpašumu atdošanu u.tml.

- Arvien attīstoties tehnoloģijām, jārada arī jaunas normas cilvēktiesību jomā, kur viens no piemēriem ir Eiropas personas datu aizsardzības direktīva. Vai mums šajā joma pietiek ar kodolīgo Satversmes pantu par to, ka «ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību»?

- Ar Satversmes lakoniskumu pilnīgi pietiek, bet ir skaidrs, ka digitālajā laikmetā rodas virkne jautājumu, tostarp par jurisdikciju, kas atbildīga - vai vieta, kur pakalpojumu saņem, vai tur, kur, piemēram, google ir reģistrēts. Te ir virkne jautājumu, kurus valstis vienas savas likumdošanas ietvaros nevar atrisināt, un ir nepieciešama valstu sadarbība un starptautiska konvencija, kas varētu būt viens no Latvijas ārpolitikas piedāvājumiem, ar ko stiprināt valsts atpazīstamību starptautiskajā politikā.

Satversmē ir iekodēta atvērtība starptautiskajām tiesībām, tā ir lakoniska, un tādēļ ar Satversmes noteikto šajā jomā pilnīgi pietiek atšķirībā no tām konstitūcijām, kurās uzrakstīta teju katra nianse. Ik pa laikam citu valstu kolēģi sūdzas, ka šādās konstitūcijās atsevišķas lietas ir pagalam novecojušas. Mums bija ļoti viedi Satversmes autori!

- Vai lietu pieteikumi mainās tematiski, saturiski? Izteikti liels pieteikumu un ierosināto lietu skaits bija ekonomiskās krīzes gados, jo īpaši par jautājumiem, kas skāra ienākumus. Joprojām vairāk lietas ir par materiāliem jautājumiem vai vairāk par vērtībām?

- Gadu griezumā visvairāk cilvēki ir vērsušies par vienlīdzīgām tiesībām. Būtu ļoti interesants antropoloģisks pētījums, kāpēc vienam Latvijas iedzīvotājam šķiet, ka otrs ir vienlīdzīgāks par pašu. Otrs aktuālais pants vienmēr ir bijis 92., kas nodrošina tiesības uz taisnīgu tiesu. Latvijas iedzīvotājiem ir konkrēts viedoklis par to, kādam ir jābūt tiesas procesam.

Arvien ir daudz lietu, kas saistītas ar sociālajām tiesībām, pabalstiem - tiesībsargs vien ir atnācis ar trim lietām! Te jādomā, kā jēgpilni risināt nevienlīdzības problēmu, kas ir sistēmisks jautājums, kāda ir bijusi valsts politika gadu gaitā. Vai tā ir bijusi vērsta uz to, lai radītu sistēmu, kurā cilvēkiem ir iespējas sevi īstenot, vai ir atbilstoša izglītības sistēma, kas ļauj pilnveidoties kā personai. Jautājumu par izglītību es liktu valsts prioritāšu centrā. Tur ir tik ļoti daudz kā, pie kā jāpiestrādā!

Kopumā pēdējos gados, salīdzinot ar krīzes posmu, nāk pieteikumi par daudz sarežģītākām tiesiskām situācijām. Sabiedrība un attiecību tiesiskais ietvars kļuvis daudz komplicētāks, bet tas ir labi, jo brīva sabiedrība nevar būt ļoti vienkārša.

- Ir bijušas lietas, kur kādu juridisku nepilnību dēļ ierosināšana jāatsaka, bet redzat, ka pēc būtības iesniedzēja tiesības ir pārkāptas un likums būtu labojams, netaisnība novēršama?

- Ir, ir, daudzas! Redzam ļoti daudzas jomas, kas nav sakārtotas, bet nevaram ierosināt lietu, jo nav izpildītas likumā noteiktās prasības. Kaut vai par obligāto iepirkuma komponenti (OIK), kur visiem ir skaidrs, ka tas bija jārisina citādi. Iespējams, ja būtu bijusi Valsts padome, tas arī būtu darīts citādi. Par tāda veida situācijām ir sarežģīti uzrakstīt konstitucionālo pieteikumu, līdz ar to nav brīnums, ka atnāca tikai Saeimas deputātu pieteikums, bet tā, kā viņi to bija uzrakstījuši, tiesa nevarēja aiziet līdz patiesajai problēmai.

- Teorētiski sūdzību par OIK var uzrakstīt arī citādi, lai lietu ierosinātu?

- Teorētiski var izdarīt visu!

- Redzat gaismu tuneļa galā? No vienas puses, ir daudz spriedumu, kurus ņemot vērā likumdošanā nevajadzētu parādīties tik daudziem apstrīdamiem jautājumiem, no otras puses, kā teicāt, sabiedrības attiecības, juridiskais ietvars kļūst komplicētāks.

- Šogad līdz decembra sākumam jau ir ierosinātas 32 lietas, kas ir vairāk nekā pērn, kad bija 23, un gandrīz tikpat daudz cik 2017. gadā, kad vairākas lietas tika ierosinātas tikai par solidaritātes nodokli. Un gads vēl nav beidzies!

Tas, ka attiecības kļūst sarežģītākas, ir normāli, to redzu kā iezīmi tam, ka cilvēki izglītojas, kļūst bagātāki savās izpausmēs. Bet jādomā gan būtu par organizētāku pieeju ST spriedumos pausto atziņu ņemšanai vērā reālā darbā gan valsts pārvaldē, gan likumdošanā. Tāpēc jau ST ir un tāpēc te tiek ievēlēti katras paaudzes spēcīgākie juristi. Tas, ko ST sniedz valsts attīstībai, kas tiek pasniegts kā uz paplātes, ir jāpaņem!

- Cik aktīvi jūs esat publiskajā telpa, lai jūsu teikto sadzirdētu?

- Šajā laikmetā arī pēc būtības konservatīvā tiesu vara vairs nedrīkst būt tik konservatīva komunikācijā ar pārējiem valsts varas zariem un sabiedrību. Mums pašiem ir jāstāsta par to, ko esam atklājuši, interpretējot Satversmi, ko arī darām!