Kopš 1990. gada jauniešu skaits sarucis uz pusi, visvairāk Rīgā un Daugavpilī, sasniedzot 241 000. Patlaban sabiedrības daļa vecumā no 13 līdz 25 gadiem ir tikai 13% no iedzīvotāju kopskaita. Tajā pašā laikā valsts programmas finansējums jaunatnes politikas īstenošanai kopumā ir tikai aptuveni pusmiljons eiro. Sadalot uz katru jaunieti, iznāk vien nedaudz virs diviem eiro.
Jaunatnes politikas bāzes budžets jau vairākus gadus stāv uz vietas, proti, tas ir 332 484 eiro. Jaunās politikas iniciatīvās atvēlēti vēl 185 168 eiro (2018. gadā summa bija 350 000 eiro). Vēl šogad un iepriekšējos divos gados no Kultūras ministrijas šai jomai no Latvijas simtgades programmas tika atvēlēti 27 000 - 38 000 eiro, bet nākamgad šī nauda vairs neieplūdīs jaunatnes politikas budžetā. Līdz ar to samazināsies arī uz vienu jaunieti atvēlētā summa: no 2,98 eiro 2018. gadā līdz 2,14 eiro 2020. gadā.
Turpmākajos trijos gados gan plānots palielināt valsts finansējumu šai jomai līdz vienam miljonam eiro, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē sacīja IZM parlamentārā sekretāre Anita Muižniece, piebilstot, ka tas, protams, būs neliels kāpums un summa uz vienu jaunieti nesasniegs ne piecus, ne desmit eiro, taču tas ir solis virzienā, lai stiprinātu šo jomu. «Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) ir izstrādājusi plānu 2016.-2020. gadam, liekot akcentu uz šādiem virzieniem: jauniešiem atbalstošas vides izveide, līdzdarbošanās un iniciatīvas, personības pilnveide,» skaidroja IZM Politikas iniciatīvu un attīstības departamenta direktora vietniece jaunatnes jomā Aija Riba. Runājot par finansējuma sadali, viņa norādīja, ka tas tiek piešķirts jaunatnes lietu speciālistu un jaunatnes darbinieku profesionālajai pilnveidei un metodiskās vadības nodrošināšanai (mācības, metodiskās tikšanās, videokonferences sadarbībā ar Latvijas Pašvaldību savienību), pašvaldību projektu un jaunatnes organizāciju atbalstam, sadarbības stiprināšanai ar diasporas jauniešiem. Statistika rāda, ka no 2016. gada pieaudzis to pašvaldību skaits, kurā ir vismaz viens darbinieks darbam ar jaunatni. Kopumā vietvarās ir 356 darbinieki, kas strādā tieši šajā jomā (patlaban jaunatnes lietu speciālista nav Babītes, Grobiņas, Durbes, Krimuldas, Inčukalna, Carnikavas, Mazsalacas un Skrīveru novados). Tiesa, mēdz būt tā, ka, mainoties pašvaldības vadībai, šāds speciālists var tai šķist lieks vai arī viņa algai tiek atvēlēta niecīga summa, kas nemotivē strādāt kvalitatīvi. Ir arī tādi kuriozi, ka pašvaldība uzliek papildu pienākumus, kam maz saistības ar jauniešiem, piemēram, kapu apsaimniekošana. «Šim darbiniekam nereti nākas pierādīt, ka jauniešu politika nav tikai blakusnodarbe, bet tas ir ilgtermiņa darbs. Nepietiek ar pilsētas svētku vai atsevišķu pasākumu sarīkošanu,» norādīja A. Riba.
Patlaban Latvijā ir 150 jauniešu centru vai tiem pielīdzināma infrastruktūra, kā arī ap 250 biedrību, kas veic darbu ar jaunatni. Katrā pašvaldībā nebūt nav vajadzīgs tāds centrs - ja blakus novadā tāds ir, to var izmantot arī kaimiņi. Šāda pieredze esot arī Smiltenes novadam, teica A. Muižniece.
Arī plānošanas dokumentu izstrāde (gan atsevišķa, gan cita dokumenta ietvaros) ir zināms apliecinājums tam, ka novadam ir svarīgs darbs ar jaunatni, ne tikai atsevišķu pasākumu rīkošana, un tam tiek paredzēts budžets. Daļa pašvaldību deleģē šo jomu biedrībām, kuru mērķauditorija ir jaunieši. Rīga darbu ar «ielu jauniešiem» deleģējusi divām biedrībām, un to pārstāvji apmeklē dažādas vietas, kur pulcējas šādi cilvēki, un mēģina viņus uzrunāt. Ja nekas netiek darīts šajā ziņā, sekas ir negatīvas, proti, pieaug noziedzība un antisociāla uzvedība, kā arī jauniešu aizplūšana uz ārzemēm. Savukārt plānošanas iztrūkums noved pie funkciju un pasākumu dublēšanās un nelietderīgas resursu izmantošanas. «Ieguldīt jauniešos jau šodien ir izdevīgi. Ņemot vērā, ka viņu skaits arvien samazinās, katrs no viņiem ir vērtība. Lūk, salīdzinājums: viens cietumnieks izmaksā daudz vairāk - 44 eiro dienā, un šīs izmaksas ar katru gadu pieaug,» uzsvēra IZM eksperte Alma Brinkmane.
Viena no problēmām, kas noteikti jārisina arī valsts līmenī, ir jauniešu nodarbinātība. Bezdarba līmenis ir krities no 17,3% (2016) līdz 12,2%. Viens no iemesliem šādām pozitīvām izmaiņām ir arī projekti, kas veicina jauniešu iekļaušanos darba tirgū. Arī jauniešu skaits nevalstiskajās organizācijās ir palielinājies no 12% (2012) līdz 21,9% 2018. gada beigās.
Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras direktore Daina Sproģe akcentēja, ka ar jaunatnes politiku nenodarbojas tikai IZM, bet pastarpinātā veidā arī citas ministrijas. Un tām ir pieejami vairāki instrumenti, lai šo politiku varētu veiksmīgi īstenot. Ir divas lielas Eiropas Savienības (ES) programmas - Erasmus+ un Eiropas Solidaritātes korpuss, kas paredzētas realizēšanai nacionālā līmenī, atvēlot tam papildus trīs miljonus eiro. Lielas iespējas paver arī ES struktūrfondi, piemēram, programma Proti un dari, kur galvenais akcents - atrast tos jauniešus, kas nenonāk ne līdz jauniešu centriem, ne biedrībām. «Viņi sēž mājās un neko nedara - nestrādā un nemācās. Pašvaldības ir individuāli strādājušas ar aptuveni 3000 jauniešiem, no kuriem 70% ir atgriezušies darba tirgū vai mācās izglītības iestādē, vai iesaistījušies jauniešu centra darbībā. Šis projekts guvis lielu atzinību Eiropā, un šoreiz mēs esam tie, kas nāk ar labu pieredzi tajā, un varam pamācīt arī citus,» teica D. Sproģe. Cerams, ka izdosies uzrunāt Eiropas Komisiju, lai tas tiktu turpināts arī nākamajā plānošanas periodā. Ir arī iniciatīva DiscoverEU, kas dod 18 gadu veciem jauniešiem iespēju izvēlēties doties ceļojumā uz kādu valsti. Tā nav tikai ekskursija, bet liels sevis pārbaudījums - vienam pašam tikt galā ar visiem izaicinājumiem. Taču skaidrs ir tas, ka nepietiek tikai ar ES atbalsta mehānismu, vajadzīga arī valsts līmeņa programma, piebilda D. Sproģe.
Latvijas Jaunatnes padomes pārstāve Renāte Mencendorfa sacīja, ka tikušies ar 50 nevalstiskajām organizācijām, kas paudušas gatavību no pašvaldībām pārņemt funkcijas. Taču tās ir satrauktas par teritoriālo reformu, jo nezina, kas notiks, ja novadi tiks apvienoti, un vai pašreizējie jaunatnes lietu speciālisti, ar kuriem tās sadarbojas, netiks atlaisti. Klātesošie apsprieda arī vecuma šķēres - līdz cik gadiem ir jaunietis? Jo ir dažādi uzstādījumi - 25 vai 30 gadi. Dalījums ES ir atšķirīgs: ir valstis, kā Latvijā, kur tas ir līdz 25 gadiem, citviet tas ir 29 līdz 30 gadi. ES šī latiņa tiek noteikta, ņemot vērā vecumu, kurā cilvēks kļūst autonoms - sāk dzīvot patstāvīgi. Piemēram, Eiropas dienvidu valstīs tas notiek vēlāk.
Apkopojot komisijā dzirdēto, tika secināts, ka būtu vajadzīgas izmaiņas normatīvajos aktos, uzsverot tieši pašvaldību lomu jaunatnes politikā. Tam arī būtu jāpievērš lielāka uzmanība, plānojot un īstenojot administratīvi teritoriālo reformu. Jo ir arī negatīvi piemēri: 2016. gadā viena no pašvaldībām izveidoja jauniešu centru, bet 2018. gadā - likvidēja. Lai gan IZM nevar visu izkontrolēt, taču atbalstīt un ietekmēt - var, atzina klātesošie.
