Psihoneiroloģiskajā slimnīcā "Ainaži" aizmirstais bērns ticis nodarbināts, bet algu nav saņēmis

© Annija Meikšāne/F64 Photo Agency

Psihoneiroloģiskajā slimnīcā "Ainaži" uz vairākiem gadiem aizmirstais jaunietis, nebūdams pilngadīgs, ticis arī nodarbināts, bet algu nav saņēmis, vēsta LTV raidījums "de facto".

Par viņa nodarbināšanu liecina dokumenti par veiktajām valsts sociālās apdrošināšanas iemaksām.

"Es tikai atceros, ka 2007.gadā tas bija. Es strādāju slimnīcas ēdnīcā, traukus mazgāju, dārzeņus mizoju, nesu tur pārtiku pa grupiņām, vācu nost. Ēdiena atliekas nesu uz caurumu, jo visu gāza ārā. Man bija kā visiem cilvēkiem - astoņu stundu darba diena. Bet lieta tāda, ka man algu nemaksāja. Viss bija oficiāli, darba līgums bija," atceras jaunietis.

Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras izdrukas apliecina, ka no 2007.gada janvāra līdz jūlijam slimnīca par viņu ir maksājusi sociālo nodokli. Slimnīcā viņš strādājis nepilnu pusgadu, un vēlāk nepilnu mēnesi strādāja arī Ainažu pilsētas pārvaldē.

No amata atstādinātā Bērnu psihoneiroloģiskās slimnīcas "Ainaži" vadītāja Ilona Balode uz vairākkārtējiem raidījuma zvaniem neatbildēja. Slimnīcas pašreizējais vadītājs Aigars Kišuro norāda, ka viņam neesot zināms, kur meklēt slimnīcas arhīvu materiālus par pacientu nodarbināšanu. Pašlaik nekas tamlīdzīgs nenotiekot, viņš apgalvo.

Savukārt Salacgrīvas novada domē norāda, ka tā laika Ainažu pilsētas dokumenti nodoti glabāšanai Valmieras zonālajā arhīvā. Arhīvā savukārt apstiprina - ir redzami darbinieku kontu numuri, ne cilvēku paraksti. Tāpēc informāciju, kur palikusi jaunieša nopelnītā alga, kurš to saņēmis, kurš tērējis, uzsāktā kriminālprocesa ietvaros varētu noskaidrot vienīgi Valsts policija.

Tomēr vismaz pagaidām policija šo aspektu neizmeklē. Tikmēr Rīgas Bāriņtiesa apgalvo, ka nav zinājusi, ka bērns slimnīcā arī strādājis.

Pacienta nodarbināšanas jautājumā kategorisks ir bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs. Arī viņš, analizējot konkrēto gadījumu, pētījis dokumentus un ir redzējis apliecinājumu tam, ka puisis slimnīcā strādājis. Un tas ir viens no pierādījumiem, ka jaunietim šajā laikā nemaz nebija jāatrodas slimnīcā.

"Arī likums mums nosaka, ka stacionārā veselības aprūpe ir sniedzama tikai tad, kad veselības stāvoklis ir tik smags, ka viņš nevar saņemt veselības aprūpi ambulatori. Kā tas pat teorētiski ir iespējams, ka atrodoties slimnīcā nepilngadīgs bērns strādā algotu darbu," neizpratnē ir Bezborodovs.

Kā iepriekš ziņoja raidījums, valsts un pašvaldības amatpersonas pieļāvušas, ka mazs zēns uz gandrīz deviņiem gadiem tiek "aizmirsts" psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Zēnu agrīnā vecumā atņēma mātei, kuras vienīgais ienākumu avots bija ubagošana.

Bērns ar laiku nonācis adopcijā pie vientuļa vīrieša, pie kura nodzīvojis pusotru gadu. Par šo periodu vairākas iestādes savstarpēji nesaistīti Valsts policijai ziņojušas par aizdomām, ka adoptētājs bērnu seksuāli izmantojis un bijis pret viņu vardarbīgs. Taču Valsts policijā seksuālā vardarbība neesot izmeklēta, bet visi ap gadsimtu miju iesniegtie iesniegumi esot pazuduši.

Zēns 2000.gada vidū nokļuva bērnu psihoneiroloģiskajā slimnīcā "Ainaži", kur viņš pavadīja gandrīz deviņus gadus. Uzreiz pēc "Ainažiem" viņš tika ievietots bāreņu rehabilitācijas centrā "Marsa gatve". Tur viņam pēc konsultācijām ar ārstu atcēla spēcīgu medikamentu lietošanu agresivitātes mazināšanai, kā arī atklājās, ka gandrīz pilngadīgais jaunietis nepazina ne gadalaikus, ne burtus, ne ciparus.

Pārdzīvotā dēļ gandrīz 20 gadus vēlāk vīrietis vērsās Tiesībsarga birojā, kurš secinājis - palīdzības vietā bērna ciešanas tika vairotas.

Tiesībsarga birojā norāda - bāriņtiesai būtu bijis jāieceļ likumiskais pārstāvis jeb aizbildnis. Bērnam tobrīd bija dzīvi vecāki un dzīvas arī abas vecmāmiņas, taču Rīgas bāriņtiesa viņus neinformēja. Visus šos aptuveni deviņus gadus neviens viņu neapciemoja, un juridiski bērns nevienam nebija piederīgs.

Valsts policijā apstiprina, ka patlaban vīrietis atzīts par vienu no cietušajiem kriminālprocesā par piedzīvoto slimnīcā "Ainaži". Arī par piedzīvoto adoptētāja ģimenē nesen sākts kriminālprocess.

Latvijā

Taksometru pakalpojumu pieejamība dažādām sabiedrības grupām un invaliditātes veidiem var būt atšķirīga, tomēr transportlīdzekļu pielāgošanā jāveic ievērojami uzlabojumi, jāizglīto vadītāji un jāveicina empātija, reizē neaizmirstot par drošas braukšanas kultūru, lai taksometru pakalpojumus pilnvērtīgi varētu izmantot arī pasažieri ar invaliditāti un vecāki ar maziem bērniem, uzskata Tiesībsarga birojs.

Svarīgākais