Latvijas institūts (LI) neizpildīja preses relīzē paustu solījumu – «iepazīstināt ar savu redzējumu par Latvijas nākamajiem 100 gadiem».
LI vakar atskaitījās par pēdējos divos gados paveikto. Šie gadi ir īpaši ar savu īpašo budžetu, summējoties 92 tūkstošiem eiro gadā kā pamatfinansējumam ar 181 tūkstoti un 206 tūkstošiem eiro ieguldīšanai ar valsts simtgadi saistītos projektos 2017. un 2018. gadā. Institūta štatā ir seši cilvēki ar direktori Aivu Rozenbergu priekšgalā.
A. Rozenberga sāka savu ziņojumu, stāvot zem simboliem #LV 200, ko varēja saprast kā solījumu apspriest Latvijas nākotnes versijas. Tas būtu piedienīgs rezultāts gandrīz 600 tūkstošu iztērēšanai valsts simts pastāvēšanas gadu atzīmēšanas kontekstā. Īstenībā nekā tāda nebija. Vienīgais uz nākotni vērstais piedāvājums bija turpmāk lietot vārdu savienojumu Greenovative Latvia. Tātad - apvienot vienā vārdā divus jau krietni novazātus vārdus zaļš (green) un inovācija. Ko tas varētu nozīmēt? To, ka cilvēkiem jābūt radošiem un aktīviem, jāapvieno spēki, jāizvirza lieli mērķi un jādomā labas domas. Tas viss izklausījās nevis Latvijas Institūta, bet praktiskās psiholoģijas institūta jeb psihoterapijas grupas nodarbības cienīgi.
Simtgadei paveikto darbu sarakstā ir zinātniska konference un tajā nolasīto referātu izdevums Europe. After 100 Before, kas modina apmēram tādas pašas cerības kā #LV 200. Izdevums ir brīvi pieejams internetā. Lai nu tā būtu, ka pēc 100 gadiem atklāsies, kādi piepildījušies paredzējumi par Latvijas nākotni rakstu krājumā tagad slēpjas, bet pati A. Rozenberga tos no sava veidojuma izlobījusi nebija, ja jau neuzskatīja tos par pieminēšanas vērtiem.
Visa LI publiskā darbošanās ir bijusi tikai Latvijas reklāmas klišeju kombinēšana vai nu papīra bukletos un albumos, vai interneta plašumos palaistos videoklipos. Ne tikai no vienas papīra lapas vai kadra uz nākamo, bet arī no vienas desmitgades uz nākamo Latvijā tiek pārcelti vieni un tie paši tēli. Raženas tautumeitas cep un vāra, kamēr brašie tautudēli rībina bungas. Šo darbību kāpinājums ir sēņošana, bet kulminācija - dziedāšana un tieši dziesmu svētki. Attēlu tematika un noformējums nemainās jau kopš pagājuša gadsimta 30. gadiem.
Saistībā ar Latvijas valsts pirmās simtgades pieminēšanu nav radīts nekas tāds, ko varētu atstāt mantojumā pēctečiem kā prognozes par otro simtgadi. Līdz ar to šiem pēctečiem nebūs iemeslu uzslavēt 21. gadsimta sākuma cilvēkus par tālredzību vai pasmaidīt par kārtējiem piemēriem, kā cilvēku darbošanās noved pie pilnīgi pretējiem rezultātiem tiem mērķiem, kuru dēļ cilvēki tik ļoti centušies. Tādi pavērsieni arī Latvijas un latviešu tautas vēsturē ir devuši mācību nesaistīt ar valsts simtgadi neko vairāk par simtgades pasākumu naudas iztērēšanu.