Tiesībsargs: Valstī dominē institūcijas
 
©Oksana Džadana, F64 Photo Agency

Saskaņā ar ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām cilvēkiem ar invaliditāti, tostarp cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, ir vienlīdzīgas tiesības dzīvot sabiedrībā, un valsts pienākums ir izveidot un sniegt pakalpojumus, lai nodrošinātu šīs tiesības un iekļaušanu sabiedrības dzīvē, stāsta Tiesībsarga biroja Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas juridiskā padomniece Inga Zonenberga. Tomēr ir pagājuši vairāk nekā 15 gadi, kopš Latvijā ir spēkā šī ANO konvencija, un joprojām mūsu valstī dominē institucionālā aprūpe.

Tiesībsargs šogad īpaši pievērsis uzmanību arī deinstitucionalizācijas jautājumiem, jo dzīve sabiedrībā, tiesības uz neatkarīgu dzīvi ir noteiktas arī ANO konvencijā. Tas paredz gan iespēju izvēlēties, gan tiesības saņemt individualizētu atbalstu, gan plašai sabiedrībai paredzēto pakalpojumu pieejamību personām ar invaliditāti. Tiesībsargs pētījis situāciju aprūpes centros un centies noskaidrot pašvaldību viedokli. «Lielākās bažas tiesībsargam ir par to, vai deinstitucionalizācija ir process vai tikai projekts,» atzina I. Zonenberga. Izpētes laikā tiesībsargs ieguva informāciju no piecām valsts aprūpes institūcijām, un galvenie secinājumi nav jauni: cilvēku, kuri atrodas institūcijās, iesaiste šajā procesā ir ļoti maza. «Protams, no cilvēktiesību aspekta ir svarīgi, ka cilvēkiem ir dota iespēja izteikt savu viedokli - vai viņš vēlas dzīvot institūcijā vai sabiedrībā, tomēr tiesības izvēlēties ir ļoti ierobežotas,» vērtē I. Zonenberga. Tas varētu būt saistīts ar to, kāda un kādā veidā informācija par dzīvi sabiedrībā cilvēkam ar garīga rakstura traucējumiem tiek sniegta.

Ekrānuzņēmums no avīzes

I. Zonenberga atzīst, ka izpētes laikā eksperti saskārušies ar faktu, ka institūciju darbiniekiem ir nepietiekama izpratne, ko nozīmē dzīvot sabiedrībā, tāpat arī ar to, ka institūciju darbinieki ir tie, kuri pārliecina cilvēkus palikt aprūpes iestādē un nerisināt nekādus jautājumus saistībā ar dzīvi sabiedrībā.

Tiesībsarga birojs nevēlētos (un tas nebūtu pieļaujams), lai ar cilvēkiem, kuri izsaka vēlmi dzīvo sabiedrībā un pamet dzīvi pansionātā, notiktu kas traģisks, kā tas, piemēram, notika pirms vairākiem gadiem. Proti, Tiesībsarga birojs pētīja 15 no sociālās aprūpes centriem iznākušu (palaistu?) cilvēku likteni, un atklājās, ka divi no viņiem neilgi pēc iziešanas no iestādes nomira. Viens no iemesliem bija nesaprašanās starp dažādām iestādēm par to, kuram jāuzņemas atbildība par atbalstu šiem cilvēkiem. Tagad, iztaujājot pašvaldības, secināts, ka situācija dažādās vietās ir atšķirīga - ir pašvaldības, kuras interesējas par saviem cilvēkiem, bet ir vietvaras, kuras savus pienākumus mēdz aizmirst. «Ļoti būtiska ir sadarbība un informācijas pieejamība - vai atbildīgās personas pašvaldībā sadarbojas ar aprūpes centru darbiniekiem un vai viņu skatījums uz šīm lietām ir līdzīgs,» saka I. Zonenberga. «Tāpat ir būtiska politiķu izpratne, jo tieši viņi lemj par prioritātēm naudas sadalē.» Pēc ekspertes teiktā, šī deinstitucionalizācijas projekta ietvaros pašvaldības ir saredzējušas savus cilvēkus ar garīga rakstura traucējumiem, taču ar to nepietiek. Izpēte liecina: lai gan jau vairākus gadus runājam par šīm reformām, turpinās cilvēku ievietošana aprūpes centros, piemēram, no deviņām pašvaldībām septiņās laikā no 2016. līdz 2018. gadam aprūpes centros ievietoti 57 cilvēki, bet atgriezušies pašvaldībā - 10 cilvēki.

Atbalsta plecs

Sabiedrības integrācijas fondsPasākumu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.