Trīsdesmit gadu pēc Latvijas Tautas frontes (LTF) nodibināšanas vakar starptautiskā konferencē Baltijas valstu neatkarības kustību iniciētāji, dalībnieki un sabiedriski politisko procesu pētnieki atskatījās uz šīs kustības nozīmi. Vidzemes augstskolas rektors Gatis Krūmiņš atgādināja, ka šajā laikā Latvijas politiskā attīstība ir bijusi spīdoša, jo valsts strauji iekļuvusi Eiropas Savienībā un NATO, bet ekonomiskā attīstība joprojām ir viduvēja.
Konferences dalībnieku uzrunās tika piesaukts gan LTF veiksmes stāsts, gan atgādināts par LTF savulaik apsolīto zemi, gan akcentēta mūsdienu situācija. LTF pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns izmantoja līdzību ar Mozus misiju. Trešās atmodas laika Zviedrijas konsuls Rīgā, vēlākais vēstnieks un grāmatu par Baltijas valstu neatkarības atgūšanu autors Larss Pēters Fredēns atskatījās uz pagājušā gadsimta 80.-90. gadu notikumiem ar skatu no Rietumiem, tomēr nevarētu teikt, ka viņš bija nomaļus stāvošs Baltijas valstīm nozīmīgajos notikumos.
Tagad Latvija un abas kaimiņvalstis - Lietuva un Igaunija - nav tik vientuļas kā 1988. gadā, kad to iedzīvotāji izteica gribu atdalīties no Padomju Savienības
Pasaule nogaidīja
Droši vien ar laika nobīdi nāktos analizēt ne tikai tā laika notikumus, bet arī konferencē izskanējušās uzrunas. Runājot par Tautas frontes pēdām laikā un telpā, D. Īvāns uzsvēra, ka neatkarīgu valsti Latvijas iedzīvotājiem neuzdāvināja, mēs to izcīnījām. Tagad Latvija un abas kaimiņvalstis - Lietuva un Igaunija - nav tik vientuļas kā 1988. gadā, kad to iedzīvotāji izteica gribu atdalīties no Padomju Savienības. Vienīgi Islande nenobijās pirmā atzīt Latvijas neatkarības atjaunošanu. Lai cik skaisti skanētu, ka līdz 1991. gada beigām Latvijas neatkarības atjaunošanu un valstisko neatkarību atzina 93 valstis, šai rīcībai signāls bija Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina teiktais jāvārds Baltijas neatkarībai. Līdz tam Rietumu pasaule nogaidīja.
Viss notika negaidīti strauji
L. P. Fredēns vakar sacīja - vecās valstis nebūt nepriecājās par brīvības cīņu procesiem, jo būtībā ir konservatīvas. Bet jebkādas izmaiņas sola pārmaiņas, kur nu vēl tik revolucionāra situācija, kāda izvērtās Baltijas republikās. Bijušais diplomāts atzina, ka pārējās valstis negaidīja, ka perestroika beigsies ar trīs valstu neatkarību. Tas bija radikāls pavērsiens, kam ne visi bija gatavi. Turklāt daudz pūļu nācās izlietot, lai skaidrotu Latvijas attieksmi pilsonības jautājumā, attieksmē pret krievvalodīgajiem. Amerika «kā migrantu valsts» ilgi nav spējusi pieņemt Latvijā pastāvošo atšķirīgu nostāju pret atsevišķu valsts iedzīvotāju grupu.
Savā grāmatā Baltijas brīvības ceļš un Zviedrijas diplomātija 1989-1991 viņš raksta: «Zviedrijas lēmumam atzīt Baltijas valstis patiesībā - tāpat kā daudzu citu valstu lēmumiem - bija nozīmīgs politiskais komponents. Svarīgākais bija atzīšana no Krievijas puses.»
Vakar savā uzrunā L. P. Fredēns rezumēja daudzu tā laika politiķu iekšējo stāvokli - cilvēki līdz šim nepiedzīvotos apstākļos strādāja tik intensīvi, ka bija tuvu izdegšanai, pārguruši, tāpēc arī atmiņas par 1989.-1991. gada notikumiem Latvijā vismaz viņam ir saraustītas, fragmentāras. Kādā intervijā L. P. Fredēns neslēpa, ka tolaik, strādājot Baltijā, juties ļoti, ļoti vientuļš.
No pagātnes - tagadnē
Nav iemesla pārmest citām valstīm, ka tās nemetās atzīt Baltijas valstu neatkarību, jo, kā atgādināja jurists Jānis Pleps, arī LTF sākotnēji nepateica, kāda būs neatkarīgā Latvija: tiks īstenota valstiskā nepārtrauktība vai cits modelis. Tikai 1990. gada 4. maija deklarācija Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu nepārprotami noteica, ka ir atjaunota 1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas Republika. Politologs Ivars Ījabs piebilda, ka tolaik reti kurš prognozēja, ka PSRS sabruks.
Konferencē tika uzsvērts, ka liela nozīme Baltijas valstu neatkarības atgūšanā bija rietumvalstu uzturētajai neatzīšanas doktrīnai. Un, protams, spējai iegūt starptautisku uzmanību notikumiem visās trīs valstīs. Tas ir būtiski arī mūsdienās, kad drošības aspekti kļuvuši citādāki. Par tiem atgādināja aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, norādot, ka drošības izaicinājumi kļuvuši ļoti daudzveidīgi, tādēļ to pārvarēšanai nepieciešams paaugstināt sabiedrības informētību un gatavību atbilstoši reaģēt krīzes situācijās. Tā ir katra Latvijas iedzīvotāja atbildība.
