Arturs Snips: Ideāli nevar būt mūžīgi
 
VAI TAUTAS FRONTE BIJA? «Atceroties LTF trīsdesmit gadu jubileju, valstij vajadzēja iedomāties, ka šis notikums jāatzīmē. Bet patlaban izskatās, ka Latvijas Tautas fronte nemaz nav bijusi,» domā Arturs Snips ©Oksana Džadana/ F64 Photo Agency

1986. gadā publiski nostāties pret vissavienības megaprojektu – Daugavpils HES – bija tiem laikiem neapjausta iedrošināšanās, bet, pateicoties tai, projektu apturēja uz visiem laikiem. Slutišķu sādža, senie kapi, Daugavas augšteces gleznainie loki tika glābti. Un to izdarīja žurnālisti Arturs Snips un Dainis Īvāns. Laikrakstā Literatūra un Māksla viņi publicēja rakstu sēriju Par Daugavas likteni domājot, kurā analizēja estētiskos, ekoloģiskos, sociālos un ekonomiskos zaudējumus, ja tiks uzcelta Daugavpils HES. Cilvēki labi saprata: tā nav cīņa tikai par Daugavu vien, tā ir cīņa par Latviju, tāpēc aktīvi atbalstīja abu žurnālistu centienus. Cīņa par Daugavu ieguva visas tautas cīņas statusu. 1987. gadā Latvijas PSR Valsts plāna komitejas priekšsēdētājs Miervaldis Ramāns paziņoja, ka nolemts atteikties no Daugavpils HES celtniecības. Tas bija kas neticams: ar sabiedriskas iniciatīvas palīdzību apturēt vissavienības lielprojektu, kas turklāt jau bija iesākts. Snipa un Īvāna bezkompromisu cīņa pret Daugavpils HES bija kā pamats Latvijas Tautas frontes sākumiem, kā vēsturisku pārmaiņu vēstnesis, kā apliecinājums tam, ka ar tautu spēlēties nedrīkst. Vismaz ne tik ilgi un bezkaunīgi, kā varai ienāk prātā. Šopavasar Arturs Snips iepazīstināja lasītājus ar savu jaunāko grāmatu – Notvertais laiks. Tā ir esejisku hroniku apkopojums par valsts un personiskās dzīves laikposmiem. Ne velti grāmatas prezentācija notika Latvijas Tautas frontes muzejā: grāmata ietver arī ne tik senos, bet jau tik aizmirstos Tautas frontes laikus, kuriem nav atradusies vieta Latvijas simtgades rīkotāju izveidotajā svētku programmā. Šodien intervija ar rakstnieku un žurnālistu Arturu Snipu.

- Trīsdesmit gadi pagājuši kopš Latvijas Tautas frontes dibināšanas. Kas visspilgtāk palicis atmiņā?

- Visspilgtāko notikumu bija daudz. Bet pirms dibināšanas bija daudz citu svarīgu notikumu. Kad beigām tuvojās Radošo savienību plēnums, Viktors Avotiņš, tavs kolēģis, cēlās kājās un teica, ka ir pienācis laiks mums dibināt Tautas fronti. Atceros, tur bija Anatolijs Gorbunovs, bija arī Boriss Pugo - visa kompartijas centrālkomitejas spice... Mēs sanācām uz priekšējām rindām, sākām apspriest, bet atbalsta nebija. Pēc pāris dienām satiku Viktoru. Nolēmām rakstīt aicinājumu dibināt Tautas fronti. Sanācām kādi 12 cilvēki. Bija mācītāji Modris Plāte un Juris Rubenis, Dzintra Krievāne no Padomju Jaunatnes, Viktors, es, citi... kopā cilvēki divpadsmit. Uzrakstījām aicinājumu, gribējām publicēt Feliksa Zvaigznona vadītajā Skolotāju Avīzē, tomēr tas netika tur nodrukāts. Cenzūra. Zvaigznons izdeva Skolotāju Avīzes numuru ar tukšu laukumu - tur vajadzēja būt mūsu aicinājumam... Tie, kuri atceras to gadījumu, tagad saka: laiks nebija labvēlīgs. Tagad saprotu, ka ne kompartijas centrālkomiteja, ne čeka nezināja, ko darīt, jo viss bija tik neskaidrs. Ja šis aicinājums toreiz būtu nodrukāts, viss aizietu daudz ātrāk.

- Atceros, arī komjaunatnes centrālkomiteja bija sākusi kaut ko dibināt...

- Jā, drīz pēc Radošo savienību plēnuma parādījās tāds Baidekalns ar kolēģiem. Mēs tikāmies, pasēdējām piecpadsmit minūtes, sapratām, ka tie puiši galīgi neko nesaprot, un mēs, kas bijām - Dina Kuple, Marina Kosteņecka, Aleksandrs Maļcevs - aizgājām prom.

- Komjaunieši bija piesardzīgi un izdomāja, ka šai kustībai nevajadzētu būt politiskai. Bet pārbūve bija politisks process!

- Tieši tā. Vēl bija mēģinājumi kaut ko organizēt Preses namā. Taču arī šie centieni nekur neveda. Beigu beigās lielās sistēmas apjēdza, ka Tautas fronte ir vajadzīga, un kompartijas centrālkomiteja deva atļauju dibināt Latvijas Tautas fronti.

Ideja par Tautas fronti nebija Latvijas un latviešu jaunradīta: 1988. gada martā ārkārtīgi populārais krievu žurnāls Ogoņok organizēja diskusiju par pārbūves (perestroikas) problēmām, un tajā piedalījās krievu jurists, juridisko zinātņu doktors, kādreizējais PSRS VDK darbinieks un aktīvs Maskavas neformālās kustības dalībnieks Boriss Kurašvili. Šajā diskusijā viņš ierosināja veidot «tautas fronti pārbūves atbalstam», jo bija bažas, ka kompartijas reakcionārais spārns neļaus Gorbačovam veikt reformas. Jau pēc mēneša Igaunijā notika kas līdzīgs: filozofs un vēsturnieks Edgars Savisārs kādā TV raidījumā ierosināja dibināt Igaunijas Tautas fronti, kas būtu demokrātiska kustība pārbūves atbalstam Igaunijā. Savisāra ideja tika uzņemta ar sajūsmu, tūlīt sāka veidoties pirmās atbalsta grupas, un 1988. gada 17. jūnijā Igaunijas Tautas fronte noorganizēja pirmo mītiņu Tallinā (tajā pulcējās ap 150 000 dalībnieku), un tas notika PSKP 19. konferences atbalstam.

Kamēr «lēnie igauņi» rīkojās zibenīgi, tikmēr Latvijā viss notika stagnātiskas gliemežgaitas tempā. Kompartijas plēnumā 18. jūnijā komunisti runāja par Tautas frontes nepieciešamību, taču galēji reakcionārā partijas daļa bija piesardzīga, jo saprata, ar ko var beigties šāda neiegrožota tautas kustība. Turklāt tuvojās 1989. gada un 1990. gada vēlēšanas - attiecīgi PSRS tautas deputātu un LPSR Augstākās Padomes vēlēšanas.

Un tomēr jau 1988. gada 5. jūlijā, apspriežot dokumentu Par patriotisko kustību partijas līnijas pārbūvei atbalstam, Latvijas kompartijas centrālkomitejas biroja sēdē tika akceptēta Tautas frontes ideja. Vēl vairāk: birojs uzdeva Latvijas kompartijas centrālās komitejas ideoloģiskajam sekretāram Anatolijam Gorbunovam, kurš pirms tam bija skeptisks attiecībā uz frontes dibināšanu, ķerties pie LTF organizatoriskā darba. Un tā 1988. gada 21. jūlijā Padomju Jaunatne publicēja aicinājumu veidot Latvijas Tautas fronti.

Kāpēc Latvijas kompartijas spice tik pēkšņi pārmeta kažoku - no galēja nolieguma uz masīvu atbalstu? Galvenais iemesls: Maskava atļāva. PSKP 19. konferencē tika uzsvērts virziens uz reformām un demokratizāciju - protams, kompartijas izpratnē. Vēl viens no iemesliem: neformālo organizāciju aktivitātes (piemēram, VAK) neformālās tautas frontes veidošanas virzienā, turklāt sāka veidoties kompartijai īpaši «bīstama» organizācija - LNNK. Tas viss kopā draudēja ar to, ka tauta varētu nonākt «sliktas kompānijas» ietekmē un sākt domāt par valstiskas neatkarības atjaunošanu. Tāpēc steigšus vajadzēja organizēt spēku, kas būtu politiski mērenāks, proti, kas nekurnot ietu kompartijas vadībā un nepieprasītu brīvu Latviju.

Ar kompartijas svētību šāds spēks tika akceptēts, un tā bija Tautas fronte. Tikai akceptētāji nenojauta, ka jau pēc pusgada LTF izies no kompartijas kontroles zonas un 31. maija aicinājumā mudinās latviešu tautu cīnīties par brīvu un neatkarīgu Latviju. Protams, ne visi LTF līderi bija sajūsmā par radikālo prasījumu pēc neatkarības, pareizāk sakot - tikai daži bija «traki» uz brīvību, bet tas ir cita raksta temats - par politiski diplomātiskajām bailēm. Taču tauta tobrīd to nezināja, tā jau bija pacēlusies uz brīvības viļņa, un nekas to vairs nespēja apturēt. Ne kompartijas rūpes par savu politisko komfortu, ne LTF vadoņu pārlieku atbildīgā piesardzība.

- Kā tu sajuti Latvijas Tautas frontes sākumu: vai tas bija laikmeta garā - piesardzības pilns?

- Jā, tā arī bija. Neviens neko nesaprata - uz kurieni un kā virzīsies politiskais process... Visi piesauca Gorbačovu un perestroiku, un pret to neviens neko nevarēja iebilst. Bet neko vairāk arī nepieprasīja. Acīmredzot nebija vēl pienācis laiks.

- Bet tu jau pirms tam kopā ar Daini Īvānu izglābi Daugavu.

- Tas bija tautas trieciens. Tūkstošiem cilvēku rakstīja vēstules pret Daugavas iznīcināšanu, un man kādreiz pat bija doma publicēt visu šo cilvēku vārdus - viņi bija to pelnījuši... Gan kompartija, gan čeka saprata: pret tautu vairs tā nevar iet, kā kādreiz gāja. Un arī tauta saprata: ir jāiet visiem kopā. Bet šodien tādas sajūtas vairs nav, politikā vairs nav šīs domas. Šodien notiek sīkmanīga šķeltniecība. «Šķeltniecība» - tas pat nav īstais vārds. Vienkārši - nav idejas! Nav tādas idejas, kāda bija Tautas frontes laikā.

- Pašā sākumā jau nekā diža nebija - tikai «suverēna Latvija suverēnā Padomju Savienībā»...

- Cits nekas jau nevarēja būt. Ja mēs uzreiz pirmajā Tautas frontes kongresā pieprasītu neatkarību, tad diez vai mēs te tagad tā mierīgi sēdētu. Vajadzēja paiet laikam. Protams, kad Mavriks Vulfsons Radošo savienību plēnumā 1988. gadā no tribīnes pateica, ka ir notikusi okupācija, tas bija šoks, bet vēlāk jau visi sāka pierast pie šī fakta.

- Kāpēc šodien nav idejas, kas apvienotu cilvēkus?

- Tāda ideja nemaz nevar būt. Un tā arī nav vajadzīga. Egils Levits nesen teica, ka mēs dzīvojam tik labi kā nekad. Un es viņam piekrītu. Bet ir viena lieta, kurai tiek tērēts pārāk daudz spēka. Reiz bija tāds austriešu ekonomists un politologs Jozefs Šumpēters (1883-1950), kurš kādā savā darbā rakstīja, ka viena no demokrātijas nelaimēm ir divkopienu valsts, jo tad visas problēmas reducējas uz šo kopienu cīņu, nav diskusiju kultūras un nav kopīgas attīstības. Divkopienu valstī šī kopīgās attīstības ideja tiek padarīta par mazvērtīgu. Nomainīsies paaudzes, bet plēšanās turpināsies, un tādas ždanokas un mamikini šo plēšanos uzturēs. Var būt diskusijas un strīdi, bet tiem jāved uz kaut kādu rezultātu. Taču tagad viss tikai maisās un maisās - kā tāds zupas katls. Bet tā zupa nekad nebūs gatava.

Saeimā iekļuvušās partijas nākamos četrus gadus grauzīs cita citu, bet kopīga mērķa nebūs

- Un kā tad ir Tautas frontes ideāliem? Tie palikuši tikai vēsturē vai ir dzīvi joprojām?

- Ideāli bija arī tiem, kuri 1990. gada 4. maijā balsoja par Neatkarības deklarāciju. Arī padomju laiku cilvēkiem bija savi ideāli, arī franču revolūcijas cīnītājiem tādi bija... Bet ideāli nevar būt mūžīgi. Jo laikmeti mainās, līdz ar tiem - arī ideāli. Vienīgais, kas nemainās - tie ir Bībeles baušļi. Senos laikos tos izmantoja, iespējams, citiem mērķiem, mēs tos izmantojam pēc savas saprašanas. Vērtību sistēma ir tāda, kāda tā ir, un ir jānotiek kaut kam sociāli briesmīgam, lai tā kardināli mainītos. Bet pavēro, cik cilvēku patiesībā pārzina šo vērtību sistēmu? Varbūt arī pārzina, bet - cik cilvēku to apjēdz un pieņem par savējo? Paskaties uz šodienas politiskajām partijām: katrā ir varbūt kādi četri vai pieci cilvēki, ar kuriem ir vērts runāt, kuriem ir sava filozofija. Pārējā partijnieku masa - diezgan tumsonīgi indivīdi. Viņi neko nezina par sabiedrības veidošanos, nav lasījuši ne Platonu, ne Monteskjē, ne Voltēru...

- Nē, nu tu jau arī gribi, lai visi lasītu Monteskjē - šodien, kad cilvēki tik maz lasa. Ir jāpriecājas, ka daļa zina vismaz Rūdolfu Blaumani un Albertu Belu...

- Tāpēc jau es tajās partijās neko īpaši gudru neredzu. Tas, ka liela daļa šo politveidojumu pēc vēlēšanām izšķīdīs, neko nemainīs, bet Saeimā iekļuvušās partijas parlamenta kvalitāti necels. Turklāt tām nav nekādas ideoloģijas: ja kāds sāka - mūsu partija ir sociāldemokrātiska, tad, piedodiet, tai nav nekādu sociāldemokrātijas pazīmju. Partijām ir tikai intereses. Domāju, ir jāpaiet ļoti ilgam laikam, lai cilvēki vienotos kopīgai ideoloģijai un mērķim, vienotos tā, lai Latvijā būtu kāds trīs, maksimums - četras partijas. Pagaidām nedz partijām, nedz ārpus tām esošajiem cilvēkiem nav virzības uz kopīgu mērķi. Saeimā iekļuvušās partijas nākamos četrus gadus grauzīs cita citu, bet kopīga mērķa nebūs. Visas partijas tiks sponsoru diriģētas. Visādi meroni vicinās rociņu, un viss notiks. To balsojumos varēs redzēt.

- Atceries LTF pirmo kongresu?

- Atceros gan. Sēdēju kopā ar Daini un Uldi Bērziņu. Sajūta bija... Tā bija tāda, ka tam visam ir jānotiek, ka citādi nemaz nevar būt. Viss ritēja savu dabisko gaitu. Protams, kongresā bija viens otrs provokators. Kāds, piemēram, kliedza, ka «jau šodien» jāsāk cīņa pret komunistiem. Bet toreiz par to runāt vēl bija pāragri.

- 1990. gada 4. maijā Latvijas Augstākajā Padomē bija pietiekami daudz deputātu - komunistu, kuri nobalsoja par Neatkarības deklarāciju. Ko tagad - nosodīt viņus vai teikt paldies? Paradokss: ja viņi nebūtu nobalsojuši, pietrūktu balsu, un diez vai mēs tagad dzīvotu neatkarīgā Latvijā.

- Reiz ar kādu kolēģi diskutējām un nonācām pie secinājuma, ka cilvēkā ir kaut kas augstāks un svarīgāks par formālu atzinumu, kādai nācijai viņš pieder. Atceries, daudzi iestājās kompartijā pat tad, kad notika šīs partijas sadalīšanās, kuras iniciators bija Ivars Ķezbers. Domāju, ka tajos cilvēkos, tostarp arī komunistos, kuri sēdēja Augstākajā Padomē 4. maijā, nostrādāja kāds īpašs mehānisms un viņos ieslēdzās latvieša kods. Tajā ir iestrādāts pilnīgi viss: atmiņas par izsūtījumiem, nacionālo partizānu varonība, Brīvības cīņas, valsts dibināšana, Ulmaņa laiki, Pirmā atmoda, pilnīgi viss, kas tautai liek dzīvot. To vidū, kuri nobalsoja par Neatkarības deklarāciju, bija arī krievi. Es saprotu, arī viņiem bija noriebies sociālisms, bet viņiem patiesībā nebija pie kā turēties. Pie kā tad viņi turējās? Es nezinu. Iespējams, viņos nostrādāja intuīcija - cilvēciskā un politiskā. Un labi, ka tā. Latviešiem nebija grūti nobalsot.

- Bija arī tādi «latvieši», kas nobalsoja «pret».

- Jā, piemēram, Viktors Alksnis. Vai viņš atceras, ka Staļins 1938. gadā nogalināja viņa vecotēvu Jēkabu Alksni, kurš pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados bija augsta ranga padomju armijas komandieris?

- Viņš to ļoti labi zina. Tomēr nobalsoja pret Neatkarības deklarāciju.

- Nu, salīdzinot, piemēram, ar šodienas deputātu Mamikinu, Alksnis izklausās sakarīgāks.

- Ja šodien vajadzētu veidot Tautas fronti, droši vien nekas nesanāktu.

- Ļoti šaubos, ka saskrietu tautas pūļi un ar sajūsmu sāktu kaut ko organizēt. Un to arī nevajag. Tomēr, atceroties LTF trīsdesmit gadu jubileju, valstij vajadzēja iedomāties, ka šis notikums jāatzīmē. Bet patlaban izskatās, ka Latvijas Tautas fronte nemaz nav bijusi. Varbūt kādam tas pat ir izdevīgi.

 
 
#{#}