Atpūta brīvā dabā – kas jāzina, lai netiktu sodīts?
Dodoties ar meitām vairāku dienu pārgājienā gar jūras krastu, Ginta konstatēja, ka pārkāpj likumu, jo guļvietai telti uzslien pludmalē. Bet kur lai pārlaiž nakti? Pludmalē šķiet drošāk nekā brikšņos, gulēšana teltī zem klajas debess neprasa papildu izdevumus, un ceļotāji nav atkarīgi no vietas un laika, cikos jāierodas konkrētā naktsmītnē. Ugunskurus viņas nekūra, pat telts mietiņi bija pačibējuši, un sievietes izlīdzējās ar akmeņiem un citiem dabas materiāliem.
Jāizpēta saistošie noteikumi
Visās pašvaldībās nav pieņemti tādi saistošie noteikumi, kuros noteikti ierobežojumi gan telšu celšanai, gan ugunskuru kuršanai.
Piemēram, Ventspilī Pludmales lietošanas un apsaimniekošanas noteikumi paredz, ka pludmalē un kāpu joslā nav atļauta naktsmītņu ierīkošana, telšu celšana, ugunskuru kurināšana. Rīgā Sabiedriskās kārtības noteikumos noteikts aizliegums mitināties (nakšņot, gulēt, celt teltis vai veidot tām līdzīgas konstrukcijas mitināšanās nolūkam) publiskās vietās. Vai pludmale ir publiska vieta? Visticamāk, jā.
Daugavpils pilsētas domes noteikumi nosaka, ka publiskās vietās aizliegts uzstādīt telti, ierīkot naktsmītni vai kurināt grilu, uguni ārpus šim mērķim noteiktām vietām. Carnikavas novadā teltis drīkst celt speciāli šim nolūkam ierīkotajās vietās pie Novadpētniecības centra, kā arī Atpūtas un Ozolu ielas galos Carnikavā pie Gaujas. Tur drīkst kurināt arī ugunskurus. Dabas parkā Piejūra Carnikavas novadā aizliegts gan celt teltis, gan kurt ugunskurus. Jelgavā stingri aizliegts celt teltis, kurināt ugunskurus vai grilēt peldvietās. Bet Aizsargjoslu likumā noteikts, ka krasta kāpu aizsargjoslā aizliegts novietot teltis ārpus šim nolūkam iekārtotām vai norādītām vietām bez saskaņošanas ar zemes īpašnieku vai tiesisko valdītāju. Tā, lūk, tūristam ir jāuzmeklē īpašnieks vai tā pārstāvis.
Valsts un pašvaldības mežā - brīvāk
Latvijā nav bezsaimnieka mežu, upju un ezeru. Pat ja atpūtniekam šķiet, ka viņš neko ļaunu nedara, atpūtas vietu sakopj un ezerā iebrien tikai nopeldēties, ūdenstilpēs un mežos noteicējs ir to īpašnieks. Privātos mežos un ezeros īpašnieks var arī neatļaut ne sēņot, ne ogot. Gribi sēņot privātā mežā, pajautā atļauju. Gribi plunčāties privātā ezerā, jāsaņem atļauja.
Meža likumā ir noteikts, ka fiziskajām personām ir tiesības uzturēties un brīvi pārvietoties valsts un pašvaldības mežā, ja normatīvajos aktos nav noteikts citādi un ja tajā nav ierīkotas speciālas nozīmes plantācijas vai iežogotas meža platības dzīvnieku turēšanai nebrīvē un aizsargjoslas ap ūdens ņemšanas vietām atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Transportlīdzekļus atļauts lietot, tikai pārvietojoties pa ceļiem un dabiskām brauktuvēm.
Pašvaldība pēc Valsts meža dienesta vai vides aizsardzības institūcijas ierosinājuma meža ugunsdrošības interesēs, kā arī īpaši aizsargājamo dabas teritoriju, meža augu un dzīvnieku aizsardzības interesēs var ierobežot fizisko personu tiesības uzturēties un brīvi pārvietoties mežā.
Ja fiziskās personas tiesības uzturēties un brīvi pārvietoties mežā ir ierobežotas, meža īpašnieka vai tiesiskā valdītāja pienākums ir norobežot attiecīgo teritoriju ar pārskatāmiem brīdinājuma uzrakstiem, jo atpūtniekam nav jāzīlē, kam pieder mežs un ko tajā nedrīkst darīt.
Rīgas Stradiņa universitātes Juridiskās fakultātes docente Inga Kudeikina atgādina, ka valsts un pašvaldības mežos ogošana, sēņošana un augu vākšana pašpatēriņam nav ierobežota, arī peldēties un makšķerēt var brīvi, bet ir jāievēro ugunsdrošības noteikumi mežā un kārtība atpūtas vietās, nedrīkst bojāt meža augsni, infrastruktūru, atstāt atkritumus, postīt putnu ligzdas, skudru pūžņus un citādi kaitēt augiem un dzīvniekiem, kā arī aizliegts ieiet norobežotās teritorijās.
Privātos mežos un ūdenstilpēs galavārdu saka īpašnieks
Privātīpašumā esošajos mežos, ezeros utt. bez īpašnieka atļaujas nedrīkst ogot, sēņot, peldēties vai veikt citas aktivitātes. To nedrīkst darīt arī tad, ja teritorija nav iežogota. «Tiesību akti neuzliek īpašniekam par pienākumu iežogot vai kā citādi atzīmēt teritorijas robežas, tomēr, lai nerastos domstarpības, būtu vēlams, lai privātīpašnieks pie sava meža vai ezera izvietotu informatīvās norādes,» iesaka juriste. «Tā kā privātīpašniekam ir tiesības aizturēt īpašuma pārkāpēju, kā arī tā mantu kā ķīlu iespējamo zaudējumu atlīdzināšanai, ogot, sēņot un atpūsties iesaku Latvijas valsts mežu īpašumos,» skaidro I. Kudeikina. Savukārt valsts un pašvaldību mežos norādēm ir jābūt obligāti, ja to nav, tad ogotājam vai sēņotājam nedrīkst pārmest, ka viņš ir rīkojies nelikumīgi.
Piekļuve dabas bagātībām
Latvijā ir 203 publiskie ezeri, kas ir valsts īpašums. Publiskās upes statuss ir 42 upēm. Dažas no upēm ir publiskas visā to garumā, citas - tikai noteiktos posmos.
Kad zeme pie publiskā ezera, upes vai jūras pieder privātpersonai, īpašniekam jānodrošina brīva pieeja pie ūdenstilpes. To paredz tauvas josla - sauszemes josla gar ūdeņu krastu, ko bez maksas un bez iepriekšējas saskaņošanas ar zemes īpašnieku drīkst izmantot kājāmgājēji. «Gar privāto ūdeņu krastiem tauvas joslas platums ir četri metri, gar publisko ūdeņu krastiem - 10 metri, gar jūras piekrasti - 20 metri. Jāuzsver, ka tauvas joslu privātpersonas var izmantot, lai pastaigātos, sauļotos, peldētos, bet bez īpašnieka piekrišanas nedrīkst celt teltis, kurināt ugunskuru,» piebilst juriste.
Īpaši atbildīgi atpūšoties jāizturas aizsargājamās dabas vai mikrolieguma teritorijās, piemēram, Ķemeru, Gaujas un Rāznas Nacionālajā parkā. Par noteikto prasību pārkāpumiem paredzēta administratīvā atbildība. Naudassods par atsevišķiem pārkāpumiem var sasniegt 1000 eiro. Ja ir nodarīts būtisks kaitējums videi, cilvēku veselībai, mantiskajām vai saimnieciskajām interesēm, var iestāties arī kriminālatbildība.
ATPŪTNIEKA PIENĀKUMI
Personas pienākums, uzturoties mežā, ir ievērot meža ugunsdrošības noteikumus, nebojāt meža augsni un meža infrastruktūru, nepiesārņot mežu ar atkritumiem, ievērot noteikto kārtību atpūtas vietu izmantošanā, nepostīt putnu ligzdas un skudru pūžņus un citādi nekaitēt meža augiem un dzīvniekiem.
Avots: Meža likums