Aicinājumiem taupīt naudu ir pietiekami gara vēsture, lai tajā varētu atrast daudzus ļoti uzskatāmus piemērus formulai IETAUPĪTA NAUDA = PAZAUDĒTA NAUDA.
Pārlūkot senākus Latvijas preses izdevumus lika bāriens, ko visi Latvijas iedzīvotāji vakar saņēma no Swedbank par neprasmi apieties pašiem ar savu naudu. Tepat augstāk atstātīta cilvēku žēlošanās par saviem it kā neietderīgajiem tēriņiem. Var brīnīties, kāpēc cilvēki tā atbildējuši, bet pilnīgi skaidrs, kāpēc banka gribēja šādas atbildes iegūt. Proti, skaidrāka par saidru ir baņķieru vēlēšanās redzēt visu naudu tikai un vienīgi bankās. Nekas nav mainījies tā iemesla dēļ, ka bankām vairs nav vajadzīga nauda, lai pelnītu ar šīs naudas izsniegšanu kredītos. Latvijas komercbanku kredītportfelis jau desmit gadus kā samazinās, bet bankas pelna no tarifiem par klientu kontu apkalpošanu. Jo kontos naudas vairāk, jo lielākas iespējas bankām šos tarifus celt tā, ka klienti to pat nepamana. Ja turpretī kontos jau ir naudas sūce, tad klienti sāk kļūt tramīgi un pamanīt arī to naudas strūklu, kas no viņu kontiem aiztek uz šos kontus apkalpojošām bankām. Tāpēc banku uzdevums ir pārliecināt klientus, lai viņi glabā naudu bankās pašas glabāšanas pēc.
Aicinājumi krāt naudu neapklust pat tad, kad šiem aicinātājiem jau ūdens smeļas mutē.
Baņķieri ļoti labprāt redzētu savu klientu naudu ne tikai vienkārši guļam bankās, bet vēl arī speciāli fiksētu, itin kā pielīmētu bankām ar naudas uzkrāšanas līgumiem, sacīsim, 30 gadu garumā. Tad nevienam no tiem banku darbiniekiem, kuri līgumu ar klientu slēguši, nenāksies skaidrot naudas krājējam, kāpēc viņa naudas tur ir tik daudz, cik būs, ja nauda vispār būs.
Piemērs laimīgajām vecumdienām pēc naudas krāšanas 30 gadu garumā patapināts no žurnāla Jaunā Nedēļa 1927. gada 9. decembra numura, ka gandrīz ikvienam «ir iespējams ik mēnešus atlicināt mazākais 10 latus. Ja nu viņš iesāk šo atlicināšanu ar savu divdesmito gadu un ietaupīto naudu nogulda, tad uz piecdesmit gadu vecumu viņam būs uzkrājies kapitāls kopā ar procent. Ls 30.912,30 apmērā, kurš viņam nodrošinās ne tikai vecumu dienas ar Ls 3709,48 procentiem par gadu, bet arī nodrošinās viņa tuviniekus». Tad nu iedomāsimies cilvēku, kurš 1957. gada decembrī sāk meklēt savus 30 tūkstošus latu un 30 santīmus... Tikpat precīzi kā 1927. gadā tagad strādā arī Swedbank vai citu banku uzkonstruētie kalkulatori, kas spējīgi ar precizitāti līdz eiro centam uzrādīt ieguldījumu ienesīgumu kaut līdz 2048. gadam.
Aicinājumi krāt naudu neapklust pat tad, kad šiem aicinātājiem jau ūdens smeļas mutē. Šādai situācijai varētu pielīdzināt pagājušā gadsimta 40. gadus Latvijā. 1940. gada pavasarī Latvijā jau atradās Padomju Savienības karabāzes un par valsts tālāko pastāvēšanu nešaubījās tikai tie, kuri negribēja šaubīties nekādā gadījumā, bet Latvijas reģionālajā presē (šeit kopija no 1940. gada 3. aprīļa Zemgales Balss sadaļas Tukumam, bet analogi sludinājumi likti arī citās avīzēs) izvērsta kampaņa «ziemā nopelnīto naudu vislabāk noguldīt sava pagasta krājaizdevu sabiedrībā: tur tā būs droša...».
Vēl pēc dažiem gadiem Vācija jau bija tādās pašās sprukās kā iepriekš Latvija, bet tieši tāpēc vācu okupācijas zonas izdevumam Kurzemes Vārds nācās sava 1943. gada 30. jūnija numura 1. lpp. sludināt, ka «radīšanas prieks un darba spēks sniedz drošību tam, ka karā iekrāto un ietaupīto naudu, bez vērtības samazināšanās, miera laikā varēs pārvērst mantās. (..) Ar to ir nodrošināta ne tikai ietaupītā vērtība, bet tā ir pat jūtami palielināta». Par visu šo kalambūru autoru uzdots toreizējais Vācijas ekonomikas ministrs, vienlaikus arī Valsts bankas prezidents, bet iepriekš nopelniem bagāts vācu ekonomiskās preses darbinieks Valters Funks (1890-1960). Latvijas komercbanku klerkiem būs viņa rakstus lasīt un mācīties, kā vislabāk sludināt taupību pilnīgi neatkarīgi no tā, kas notiek pasaulē.